Pagājušajā nedēļā "Jurista Vārds" divas dienas viesojās Tartu universitātē zinātniskā konferencē "Law Journals: National, Regional, International", un tas bija ne vien informatīvi noderīgs, bet arī savā ziņā iedvesmojošs pasākums: redakcijas darbinieki iepazina savu kolēģu – citu valstu juridiskās preses izdevēju – veikumu, kā arī ikdienas problēmas, kas, izrādās, visiem ir ļoti līdzīgas. Konferencē uzkrātās zināšanas un iedibinātie kontakti noteikti būs noderīgi ne vien "Jurista Vārda" darbiniekiem, bet, ilgākā termiņā, kļūs arī par mūsu autoru un lasītāju ieguvumu.
Kā norādīja vairāki konferences referenti, juridiskā prese ir katras valsts juridiskās kultūras attīstības stadijas un līmeņa rādītājs. Savukārt juridisko preses izdevumu galvenais uzdevums ir nodrošināt juristu savstarpējo komunikāciju un izglītošanos, kā arī sabiedrības izpratni par tiesībām.
Konferencē nolasītie referāti iezīmēja līdzīgus attīstības posmus, kas atkarībā no nacionālās valsts vēstures attiecināmi arī uz juridisko preses izdevumu situāciju. Pirmais posms: nacionālās valsts un nacionālās juridiskās kultūras veidošanās, kas "vecajās" Eiropas valstīs (piemēram, Vācijā) ritēja galvenokārt 19. gadsimta sākumā, bet "jaunajās" nacionālajās valstīs, to skaitā Igaunijā, Somijā, Latvijā, iestiepās pat 20. gadsimta divdesmitajos gados. Šis laiks bija saistīts ar akadēmiski izglītotu juristu skaita pieaugumu, juridisku biedrību dibināšanu, nacionālās juridiskās terminoloģijas izkopšanu, un dabisks šo procesu rezultāts un palīglīdzeklis bija pirmie juridiskie preses izdevumi, kas koncentrējās uz "lieliem", to skaitā valststiesiskiem un tiesību filozofijas, tematiem.
Otrais posms: 20. gadsimta vidus un otrā puse, kad juridiskā prese līdz ar pārrobežu tautsaimniecisko un zinātnisko sakaru izplatību, kā arī pirmajiem Eiropas integrācijas iedīgļiem plaši pievērsās salīdzinošajām un starptautiskajām tiesībām (šeit runa, protams, ir par Eiropas daļu, kas bija ārpus sociālisma ietekmes).
Trešais posms: mūsdienas, kas juridiskajā presē tāpat kā tiesību zinātnē iezīmē fragmentācijas, relatīvuma un pragmatisma uzplaukumu. Daudziem juristiem mūsdienās raksturīga ļoti šaura specializācija gan praksē, gan zinātnē. Līdz ar to arī publikācijas presē ir tik "specifiskas", ka citiem kļūst grūti uztveramas un garlaicīgas. Tas gan vairāk attiecas uz skaitliski lielajām nācijām, kur tiesību zinātnieku un praktiķu ir tik daudz, ka tematus ir iespējams tik smalki saskaldīt un savstarpēji "sadalīt". Savukārt mazajās valstīs, kāda ir arī Latvija, vēl ilgi pietiks neizpētītu un neaprakstītu jautājumu.
Kādēļ šobrīd šāda konference
Līdzīgi kā Latvijas Universitāte, arī mūsu kaimiņvalsts Igaunijas nozīmīgākā augstskola – Tartu universitāte (Tartu Ülikool jeb Universitas Tartuensis) – šogad atzīmē 90. gadadienu. Tiesa, šādu laika periodu augstskola darbojas kā mācību iestāde ar igauņu mācību valodu, bet kopumā Tartu universitātes vēsture ir daudz senāka, jo tā dibināta 1632. gadā. Tieši pagājušajā nedēļā svinības sasniedza kulmināciju un notika arī dažādi akadēmiski pasākumi, to skaitā tiesību vēsturei veltītā konference "Law Journals: National, Regional, International" 30. novembrī un 1. decembrī.
Pasākuma rīkotāji konferences ietvaros atklāja arī izstādi, ar kuru atzīmēja pirmā, 1909. gadā dibinātā, igauņu juridiskā žurnāla "Õigus ja Kohus" ("Likums un Tiesa") simtgadi. Izstādē bija apskatāma arī igauņu juridiskās preses tālākā attīstība: neatkarīgās Igaunijas juridisko zinātņu žurnāls "Õigus" ("Tiesības") (1918–1940), okupācijas laika izdevums "Eesti Jurist" ("Igauņu Jurists") un tajā pašā laikā trimdā izdotais žurnāls "Õigusteaduslik Ajakiri" ("Tiesībzinātņu Žurnāls"), kā arī pēc neatkarības atgūšanas izveidotais "Juridica" (iznāk kopš 1993. gada) un "Juridica International" (tās pašas redakcijas kopš 1996. gada izdots starptautisks izdevums).
Igaunijas mūsdienu juridiskā prese
Konferences "mājastēvs" – Tartu universitātes profesors, žurnāla "Juridica" un "Juridica International" galvenais redaktors – Dr.iur. Pauls Varuls (Paul Varul) iepazīstināja ar šo izdevumu darbību.
"Juridica" sākotnējais uzdevums ir bijis iepazīstināt atjaunotās Igaunijas padomju sistēmā skolotos juristus ar Eiropas valstu tiesībām, izskaidrot tieslietu reformu nepieciešamību un saturu, komentēt jaunpieņemtos likumus. Šajā posmā likumsakarīgi lielākā problēma bijusi atrast kompetentus autorus, kas varētu rakstīt žurnālam, tādēļ lielu ieguldījumu publikāciju tapšanā devuši paši Igaunijas tieslietu studenti. Vēlāk, kad valsts sākusi virzību uz Eiropas Savienību, "Juridica" kļuvis par zināšanu avotu arī šajā sakarā.
Savukārt starptautiskais zinātniskais žurnāls "Juridica International", kura redakcijas padomē ir pat tāds visā Eiropā zināms tiesību zinātnieks kā Kristiāns fon Bārs (Christian von Bar), dibināts ar mērķi "radīt par Igauniju ārvalstīs priekšstatu kā par tiesiskā ziņā eiropeisku valsti, kurā droši investēt", – šādu igauņiem raksturīgu tālredzīgu valsts tēla spodrināšanas iemeslu atklāja P. Varuls. Starptautiskajā žurnālā publikācijas tiek ievietotas angļu, vācu vai franču valodā, kaut autori pārsvarā ir igauņu juristi. Tomēr katrā numurā lasāms vismaz viens ārvalstu zinātnieka pētījums.
Šobrīd abi žurnāli cenšas aptvert pēc iespējas plašāku jautājumu loku, un tikai retumis kāds numurs ir specializēts, veltīts vienai tēmai. Igauņu versijā tiek atspoguļoti visi būtiskākie jaunie valstī pieņemtie likumi un tiesu spriedumi. Kaut arī lielākā daļa pētījumu ir akadēmiski, autori nevairās arī no praktiskas ievirzes publikācijām, jo "Juridica" ir vienīgais juridiskais preses izdevums igauņu valodā un lielākā daļa lasītāju ir tiesību praktiskie izmantotāji.
Gan vietējo, gan starptautisko žurnāla versiju iespējams abonēt drukas versijā. "Juridica" šobrīd ir aptuveni 700, savukārt "Juridica International" – ap 500 abonentu, no kuriem lielākā daļa ir ārvalstu mācību iestādes, bibliotēkas un Eiropas institūcijas. Abi žurnāli lasāmi arī elektroniskajā versijā: starptautiskais izdevums bez maksas, bet igauņu valodā iznākošajam žurnālam bez maksas tīmeklī pieejami vecākie numuri. Žurnālu iznākšanas finansiālo stabilitāti nodrošina Igaunijas Tieslietu ministrijas, Augstākās tiesas, kā arī notāru un advokātu apvienību regulārs finansiāls atbalsts, savukārt abonentmaksas veido vien nelielu daļu no redakcijas darba samaksas un ārštata autoru honorāru fonda.
Kas īsti ir tiesību "multiplā modernitāte"
Savu viedokli par juridiskās preses sūtību konferencē izklāstīja Minsteres universitātes profesors Dr.iur. Verners Kravecs (Werner Krawietz). Viņaprāt, juridiskie izdevumi, veicot juristu sociālās komunikācijas funkciju, ir ne vien savas valsts tieslietu sistēmas spogulis, bet arī aktīvi situācijas ietekmētāji. Tieši tādēļ mūsdienu juridiskā prese savā saturā nevar izvairīties no principiālām izmaiņām, kas skar tieslietas visā pasaulē un ko V. Kravecs dēvēja par tiesību "multiplo modernitāti", kam pamatā ir globalizācijas procesi. Globalizācija tomēr nenovedīšot pie vienotas tiesību sistēmas izveidošanās visā pasaulē, bet tikai pie nepieciešamības nodrošināt dažādu tiesību sistēmu ("Rietumu" un "ne-Rietumu") savstarpēju komunikāciju, resp., katram jāturpina darboties savas juridiskās kultūras ietvaros, bet jāspēj saprasties ar kolēģiem, kas pārstāv citas juridiskās kultūras un sistēmas tradīcijas (Tuvie Austrumi, Ķīna utt.). Juristiem jābūt gataviem uz šādu modernu komunikāciju, savukārt juridiskās preses uzdevums ir šo "multiplo modernitāti" veicināt.
Preses loma juristu viedokļa veidošanā
Tartu konferences dalībnieku vidū vajadzēja būt arī universitātes goda doktoram, Osnabrikas universitātes profesoram Dr.iur. Kristiānam fon Bāram, kura vārds ir Eiropā plaši zināms saistībā ar centieniem unificēt nacionālo valstu civiltiesības. Slimības dēļ profesors nebija ieradies, taču viņa sagatavotais referāts tika nolasīts.
K. fon Bārs bija centies noskaidrot juridisko izdevumu skaitu Eiropā. Paša formulētajai definīcijai "regulāri iznākošs tiesībzinātnisks, praktisks vai tiesībpolitisks drukāts izdevums", viņaprāt, atbilst daudzi tūkstoši vēsturisku un mūsdienu preses izdevumu: valstīs, kur runā vāciski, – ap 850, Lielbritānijā – 200, Portugālē – 50, Itālijā – 453, Īrijā – 32, Grieķijā – 62, Ungārijā – vairāk nekā 100, Beļģijā – 226 (!), Polijā – 200 līdz 300 utt. Kopumā, pēc K. fon Bāra domām, Eiropas Savienībā ar dažādu regularitāti šobrīd iznāk ap 4000 juridisku preses izdevumu!
Tomēr lielākā daļa juristu vispārējo dienas presi lasa daudz biežāk nekā specializētos izdevumus un šai presei ir lielāka loma viņu viedokļa veidošanā, kaut arī vispārējās preses tēmas, atšķirībā no specializētās periodikas, ir kā "uguns pakulās", kas ātri uzliesmo, bet tikpat ātri arī izdziest, – secināja K. fon Bārs.
Pat šobrīd, kad aizvien lielāka loma ir tiesību eiropeizācijai, unifikācijai un līdz ar to arī Eiropas mēroga un starptautiskajiem juridiskajiem preses izdevumiem, joprojām ir nepieciešama juridiskā prese nacionālajā valodā, jo lielākā daļa juristu speciālos tekstus ar patiku lasa tikai dzimtajā valodā un tikai tā publicēti teksti var kļūt par plašu apspriešanas tēmu kādas valsts juristu sabiedrībā.
Ņemot vērā savu specializāciju, K. fon Bārs atgādināja juridisko preses izdevumu pienākumu popularizēt un skaidrot vienotu Eiropas civiltiesību izveides nepieciešamību.
Valsts, kurā vienlaikus bija 500 juridiskie laikraksti
Vācija arī mūsdienās ir Eiropas, ja ne visas pasaules, līdere publikāciju skaita ziņā, rēķinot uz kopējo juristu daudzumu valstī, – tas attiecas gan uz juridisko presi, gan uz tieslietām veltītajām grāmatām. Izrādās, šādai "daudzrakstīšanai" ir vēsturiskas saknes: 19. gadsimtā, kad parādījās specializēti juridiskie preses izdevumi, to skaits Vācijā sasniedza pat piecus simtus – gandrīz vai katra tiesa, ministrija, kanceleja un juristu biedrība uzskatīja par goda lietu izdot savu laikrakstu, – tā Tartu konferencē secināja Frankfurtes pie Mainas universitātes profesors Dr.iur. Joahims Rikerts (Joachim Rückert).
Kā viens no šī perioda zināmākajiem izdevumiem jāmin "Zeitschrift für geschichtliche Rechtswissenschaft" (1815–1850) ("Vēsturiskās Tiesību Zinātnes Laikraksts"), kura dibināšanā piedalījās vēsturiskās tiesību skolas pārstāvis un Vācijas moderno civiltiesību pamatlicējs Frīdrihs Karls fon Saviņjī (Friedrich Carl von Savigny), politisku motīvu dēļ nosaukumam apzināti izvēloties vārdu "Zeitschrift" franču izcelsmes "journal" vietā. Tieši jēdziens "Zeitschrift" ("laikraksts"), pēc J. Rikerta domām, arī visprecīzāk raksturo laba juridiskā preses izdevuma būtību, proti, tas seko līdzi laikam un, atšķirībā no grāmatām, arī operatīvi atspoguļo sava laika tieslietu aktualitātes.
Tā kā 19. gadsimts bija Vācijas kā valsts (vācu reiha) veidošanās posms, šis bija arī tiesību un tieslietu institūciju centralizācijas laiks. Līdz ar to tā bija viena no vācu 19. gadsimta juridiskās preses galvenajām tēmām, un šis process manāmi ietekmēja arī pašus preses izdevumus, kuru nosaukumos parādījās līdz tam maz lietoti jēdzieni "deutsche" un "zentral" (latviski – "vācu" un "centrāls").
Lielākā daļa seno juridisko preses izdevumu šobrīd ir interesanti vairs tikai tiesību vēsturniekiem, tomēr joprojām ir gadsimtu un pat senākas publikācijas, kas noder arī citu nozaru juristiem, atzina J. Rikerts.
Daži vārdi arī par mūsdienu juridisko presi vācu valodā: lielākais Vācijas juristu preses izdevums šobrīd ir "Neue Juristische Wochenschrift" ("NJW") ("Jaunais Juridiskais Nedēļraksts"), kurš iznāk kopš 1947. gada un kura priekštecis bija 1872. gadā dibinātais "Juristische Wochenschrift" ("Juridiskais Nedēļraksts"). Vācijas juristi ir ne vien "daudzrakstītāji", bet arī kaislīgi jaunu zināšanu apguvēji, tādēļ "NJW" lasītāju loks sasniedz 80 tūkstošus, un tas ir rādītājs, par kuru var tikai sapņot jebkuras citas valsts juridiskie preses izdevumi.
Vienlaikus ar "NJW" vācu valodā, tai skaitā Austrijā un Šveicē, iznāk vēl vairāki simti juridisko preses izdevumu, to vidū arī jau pieminētā, F.K. fon Saviņjī dibinātā, laikraksta turpinātājs "Zeitschrift der Savigny-Stiftung für Rechtsgeschichte" ("Saviņjī Fonda Tiesību Vēstures Laikraksts") un vairāki citi ar simtgadīgām tradīcijām. Ņemot vērā milzīgo vācvalodīgo juristu skaitu, katrā tiesību nozarē un apakšnozarē iznāk vairāki specializēti preses izdevumi un arī katra lielākā juristu profesija lepojas ar savu atsevišķu preses izdevumu.
Katram sava vēsture un mūsdienas
Konferencē ar savu valstu juridiskās preses vēsturi un mūsdienām iepazīstināja arī vairāku citu augstskolu zinātnieki: Kopenhāgenas universitātes profesors Dītlevs Tamms (Ditlev Tamm), Lundas universitātes profesors Šells Oke Modērs (Kjell-Åke Modeér), Sanktpēterburgas Valsts universitātes doktorants Konstantīns Gnicevičs (Константин Гницевич), Helsinku universitātes profesore Pia Leto-Vanamo (Pia Letto-Vanamo), Turku universitātes doktorante Peivi Pāsto (Päivi Paasto), Tartu universitātes profesore (un visa pasākuma organizatore) Marju Lutsa-Sotaka (Marju Luts-Sootak), Latvijas Universitātes profesore Sanita Osipova un Turku universitātes profesors Larss Bjerne (Lars Björne).
Skandināvijas zinātnieku priekšlasījumos bieži tika vilktas paralēles starp šo valstu kopējo vēsturi un savstarpējo ietekmi arī jurisprudences un juridiskās preses attīstībā. Celmlaužu gods pienākas dāņu juristiem, kas 19. gadsimtā līdz ar Dānijas Karalistes saimniecisko un līdz ar to arī intelektuālo dominanci noteikusi toni visā Skandināvijā. Savukārt Norvēģijā un Somijā, kuru neatkarības laiks sācies salīdzinoši nesen, juridiskās preses sākums meklējams daudz nesenākā pagātnē.
Igauņu juridiskā prese, kā norādīts raksta sākumā, lepojas tikai ar 100 gadu vēsturi, un tās attīstībā ir daudz līdzības ar Latviju.
Profesores S. Osipovas uzstāšanās bija veltīta starpkaru juridiskajai presei Latvijā. Šajā periodā arī jurisprudencē atainojas Rīgas multikulturālā vide un tikai pakāpeniskais latviešu lomas pieaugums juristu sabiedrībā. To pierāda dažādie un dažādās valodās iznākušie juridiskie preses izdevumi Latvijā: dominējošās juristu sabiedrības daļas – baltvāciešu "Rigische Zeitschrift für Rechtswissenschaft" ("Rīgas Tiesību Zinātņu Laikraksts"), krievu juristu biedrības (kur darbojās arī daudzi pazīstami no boļševiku Krievijas emigrējuši krievu zinātnieki) "Закон и суд" ("Likums un Tiesa"), profesora Vasīlija Sinaiska dibinātais žurnāls "Jurists", kā arī valsts finansētais "Tieslietu Ministrijas Vēstnesis". Kaut arī izdevēji un publikāciju valodas atšķīrās, bieži vien visu izdevumu autoru vidū bija sastopami vieni un tie paši tiesību zinātnieki un praktiķi. Ļoti ticams, ka arī daudzi lasītāji vienlaikus lasīja vairākus izdevumus. Tas raksturo šī laika Rīgas akadēmisko vidi un inteliģenci: starpkulturāla tolerance un "obligātas" vismaz divu, triju svešvalodu zināšanas.
Krievijas īpašā pieredze
Krievijas zinātnieka K. Gniceviča uzdevums bija iepazīstināt konferences dalībniekus ar krievu juridiskās preses pirmsākumiem 19. gadsimtā – cara Aleksandra II valdīšanas laikā, kad Krievijas impērijā notika liberālas reformas: atcēla dzimtbūšanu, reformēja tiesu un pašvaldību sistēmu, modernizēja civiltiesības utt. Diemžēl pirmie juridiskie izdevumi piedzīvoja īsu mūžu. Kā norādīja referents, Krievijā tolaik bija ļoti maz akadēmiski izglītotu juristu, turklāt tiesību praktiķi neinteresējās par tiesību zinātni. Daudzus "juridiskus" amatus ieņēma cilvēki bez jebkādas saiknes ar jurisprudenci, piemēram, Tveras tiesā 1882. gadā nevienam (!) tiesnesim nebija jurista izglītības: viens no viņiem bija beidzis ģimnāziju, cits artilēristu skolu, vēl kāds – garīgo semināru, agrāro skolu, bet viens savas zināšanas vispār bija guvis mājmācības ceļā. Dabiski, ka šādi tiesību piemērotāji nebija aizrautīgi juridiskās preses abonētāji, tādējādi arī milzīgajā Krievijas impērijā juridiskie žurnāli 19. gadsimtā nevarēja savākt pat 1000 abonētāju un bija spiesti beigt savu darbību.
Sarunā ar "JV" K. Gnicevičs pastāstīja arī par juridisko presi mūsdienu Krievijā. Ņemot vērā saimnieciskās saiknes ar kaimiņvalsti, kā arī faktu, ka daudzi Latvijas juristi var lasīt krievu valodā, sniedzam pārskatu par nozīmīgākajiem juridiskajiem izdevumiem Krievijas Federācijā.
Žurnāls "Закон" ("Likums") (www.zakon.ru) – ietekmīgākais no visiem izdevumiem – darbojas kopš 1991. gada, šobrīd viens no tā izdevējiem ir Augstākā arbitrāžas tiesa. Žurnālā publicējas nozīmīgāko Krievijas augstskolu vadošie mācībspēki un tieslietu institūciju praktiķi. Tajā ir akadēmisko pētījumu sadaļa, kā arī materiāli, kas atspoguļo norises Krievijas likumdošanā, juristu apvienību ziņas, pazīstamu juristu intervijas, "diskusiju klubs" (likumdošanas aktualitāšu apspriešana) ārvalstu un vietējo notikumu apskats, pagātnes zinātnieku darbu pārpublikācijas u. c.
Žurnālu "Правоведение" ("Tiesvedība") (www.jurisprudence-media.ru) izdod Sanktpēterburgas Valsts universitāte, un tajā tiek apskatīts plašs tiesību zinātņu tēmu loks.
Vecākais Krievijas juridiskais žurnāls "Российская юстиция" ("Krievijas Justīcija") (www.legalworld.ru) iznāk kopš 1922. gada, šobrīd tā izdevēji ir Krievijas Federācijas prezidenta administrācija, Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa. Tematika: konstitūcijas, prezidenta dekrētu, likumu komentāri, Augstākās arbitrāžas tiesas prakse, tiesu prakses komentāri, Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses analīze, starptautisko tiesību avoti u. c.
Krievijas Ģenerālprokuratūras žurnāls "Законность" ("Likumība") (www.pressa-lex.ru) atspoguļo galvenokārt tiesību piemērošanas jautājumus saistībā ar kriminālvajāšanas iestādēm.
Maskavas Valsts universitāte un Krievijas Zinātņu akadēmija izdod žurnālu "Ius Antiquum. Древнее право" ("Ius Antiquum. Senās Tiesības"), kas veltīts romiešu tiesībām un to recepcijai Krievijā un citās mūsdienu pasaules valstīs.
Maskavas Valsts universitāte izdod arī žurnālu "Вестник гражданского права" ("Civiltiesību Vēstnesis") (www.mvgp.ru).
Kopumā Krievijā iznāk simtiem dažādu tieslietu tematikai veltītu periodisku izdevumu, turklāt liela daļa no tiem (arī visi minētie) ir akreditēti Krievijas Federācijas Izglītības un zinātnes ministrijā kā zinātniski recenzēti izdevumi.
Diemžēl, kā atzina K. Gnicevičs, pastāv aizdomas, ka mazākie preses izdevumi, lai nodrošinātu savu eksistenci, nodarbojas ar savdabīgu biznesu, proti, par zināmu atlīdzību (1000–5000 rubļiem) publicē doktorantu un zinātņu doktoru pētījumus, kurus nepieņem prestižākie žurnāli. Tādējādi ētiski apšaubāmā veidā zinātnieki nodrošina akadēmiskajai karjerai nepieciešamo publikāciju skaitu recenzējamos izdevumos.
Dina Gailīte