Pagājušā gada 23. septembrī Roterdamā svinīgā pasākumā tika parakstīta ANO Konvencija par līgumiem starptautiskajos pārvadājumos daļēji vai pilnībā pa jūru (Roterdamas noteikumi),1 kas paredz nozīmīgas izmaiņas esošajā starptautisko jūras pārvadājumu regulējumā. Lai gan konvencijai vēl jāstājas spēkā, tomēr tās pieņemšanas un parakstīšanas fakts vien ir nozīmīgs solis starptautisko kravu pārvadājumu pa jūru tiesiskā regulējuma harmonizēšanā un unifikācijā.
Tādējādi šajā rakstā gan vispārīgi raksturots esošo starptautisko kravu pārvadājumu pa jūru tiesiskais režīms, gan arī analizēta jaunā konvencija, kas Roterdamas noteikumus padara par mūsdienu komercdarbībai atbilstošu un modernu konvenciju salīdzinājumā ar līdzšinējiem starptautisko kravu pārvadājumu pa jūru tiesiskajiem režīmiem.
1. Starptautisko kravu pārvadājumu pa jūru tiesisko režīmu vispārīgs raksturojums
Starptautiskajās privāttiesībās būtiska nozīme ir tiesiskajai paļāvībai. Tas, kāds ir likums, bieži vien nav tik svarīgi kā tas, ka ikviens to zina un darbojas saskaņā ar to.2 Starptautiskie jūras pārvadājumi kā starptautisko komerctiesību daļa nav izņēmums. Runājot par tiesiskās paļāvības un drošības, ko garantē vienotu tiesisko normu izmantošana kravu pārvadājumiem pa jūru, nozīmi, jāņem vērā, ka preču tirdzniecība pasaulē lielākoties balstās uz jūras pārvadājumu pakalpojumiem.
Savulaik normatīvo fāzi starptautiskos kravu pārvadājumos pa jūru raksturoja divas diametrāli pretējas tiesiskās doktrīnas. Vienā bija tiesu prakses3 iedibināta pārvadātāja absolūtā atbildība, bet otrā – neierobežota līguma slēgšanas brīvība, kas ļāva pārvadātājam iekļaut konosamentā izņēmuma nosacījumus. Nacionālās tiesības šīs doktrīnas interpretēja dažādi.4 Šādā situācijā atbildība par kravai nodarītajiem zaudējumiem pārvadājuma pa jūru laikā bieži vien gūlās uz kravas īpašnieku.
Pirmais nozīmīgais sasniegums starptautisko kravu pārvadājumu pa jūru harmonizēšanā bija 1924. gada 25. augustā parakstītā Starptautiskā konvencija par dažu konosamenta noteikumu unifikāciju (Hāgas noteikumi).5
Hāgas noteikumi tika divreiz grozīti. Pirmie grozījumi veikti ar 1968. gada 23. februāra Protokolu par grozījumiem Starptautiskajā konvencijā par dažu konosamenta noteikumu unifikāciju. Jāteic, ka minētie grozījumi ieviesa tikai dažas svarīgas izmaiņas konvencijas sākotnējā tekstā. Grozītā konvencijas versija turpmāk tekstā dēvēta par Hāgas – Visbijas noteikumiem.6
Savukārt otrie grozījumi tika veikti ar 1979. gada 21. decembra Protokolu par grozījumiem Starptautiskajā konvencijā par dažu konosamenta noteikumu unifikāciju, kas grozīta ar 1968. gada 23. februāra protokolu. Pēdējie grozījumi galvenokārt attiecās uz atbildības apmēram piemērojamo norēķina vienību (SDR)7 un juridiskajā literatūrā tie tiek dēvēti par SDR protokolu.8 Lai arī lielākās jūras valstis tā arī nepievienojās Hāgas – Visbijas noteikumiem, tomēr šodien tas ir izplatītākais starptautisko jūras pārvadājumu tiesiskais režīms. Jāatzīmē, ka Latvija ar 2002. gada 7. februāra Saeimā pieņemto likumu ir pievienojusies Hāgas – Visbijas tiesiskajam regulējumam, tas ir, 1924. gada konvencijai (Hāgas noteikumiem), kas ir grozīta ar 1968. gada protokolu (Visbijas protokols), un 1979. gada protokolam (SDR protokols).9
Ar Hāgas – Visbijas noteikumu stāšanos spēkā paralēlu pastāvēšanu uzsāka divi tiesiskie režīmi starptautiskajos kravu pārvadājumos pa jūru. Viens režīms aptvēra tās valstis, kas bija pievienojušās Hāgas noteikumiem, otrs – valstis, kas pievienojās Hāgas – Visbijas noteikumiem.
Lai turpinātu starptautisko jūras pārvadājumu harmonizāciju, kā arī, ņemot vērā starptautisko kravas pārvadājumu pa jūru attīstības tendences, 1978. gadā Hamburgā tika parakstīta ANO konvencija "Par preču pārvadājumiem pa jūru" (Hamburgas noteikumi).10 Šie noteikumi stājās spēkā 1992. gadā, un līdz 2009. gada septembrim tiem ir pievienojušās 34 valstis.11 Apmēram trešā daļa no dalībvalstīm ir tādas, kurām nav jūras robežas, turpretim lielākās jūras valstis tai nav pievienojušās. Kopumā Hamburgas noteikumus ratificējušās valstis pārstāv mazu daļu no starptautiskās tirdzniecības, bet pārējās valstīs arvien ir spēkā Hāgas noteikumu12 vai Hāgas – Visbijas noteikumu13 tiesiskais režīms.
Līdz ar to var sacīt, ka šobrīd starptautisko kravas pārvadājumu pa jūru regulējumā trūkst vienotības un harmonizācijas, jo vienlaikus darbojas trīs dažādi tiesiskie režīmi.
Tiesa, neviens no šiem tiesiskajiem režīmiem neapmierina mūsdienu starptautiskās tirdzniecības vajadzību pēc moderna starptautisko kravu pārvadājumu pa jūru tiesiskā regulējuma. Hāgas noteikumi, kas tika pieņemti 1924. gadā, jau drīz varēs svinēt simtgadi. Tie nebija laikam atbilstoši jau 1920. gadā, jo balstījās uz 1910. gada Kanādas statūtiem (Canadian Statute), kas savukārt balstījās uz 1893. gada Hartera aktu (Harter Act), kura uzdevums bija risināt tvaikoņu ēras sākuma problēmas.14
Hāgas – Visbijas noteikumi patlaban ir dominējošā konvencija, kas regulē starptautiskos kravu pārvadājumus pa jūru, tomēr tā neatbilst moderno starptautisko tirdzniecības tiesību vajadzībām. Savukārt Visbijas protokols ir pieņemts pirms vairāk nekā 40 gadiem, un, kā jau minēts, tas veica tikai dažas izmaiņas iepriekšējā konvencijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes