20. Aprīlis 2010 / 21:39
Esmu vairākus gadus nostrādājis kopā ar Egilu Levitu un varu teikt par viņu tikai vislabāko – gan kā par cilvēku, gan kā par juristu.
Es domāju, ka vislabāk es viņu varu raksturot ļoti īsi un lakoniski: "Egils Levits ir jurists". Ar to viss ir pateikts. Lieta tā, ka, kā reiz trāpīgi teica viens man pazīstams krimināltiesību profesors, "There are: (a) lawyers, and (b) people who act as lawyers." Latvijā, man šķiet, pāri par 99% tieslietu studiju beidzēju un tieslietu diploma saņēmēju diemžēl pieder pie otrās kategorijas: cilvēki ar jurista diplomu kabatā, kuŗi, vaigus piepūtuši, tēlo juristus, bet jurista godpilnajam nosaukumam neatbilst. E. Levits ir jurists "par excellence" trijos punktos.
(1) Pirmkārt, īstam juristam ir jābūt psicholoģiski nobriedušam – jeb, Aristoteļa vārdiem runājot, "nopietnam" ("spoudaios"), tas ir, apveltītam ar intuitīvu (nevis tikai reflektīvu vai kognitīvu) taisnīguma izjūtu. Principā tikai tāds cilvēks var būt par godīgu tiesnesi. Kā latvietis varu ar lielu nožēlu teikt, ka mūsdienu Latvijā tādu ir gaužām maz (vēsture u.tml.…), taču E. Levits, manuprāt, pieder pie šīs kategorijas.
(2) Otrkārt, īstam juristam ir jābūt daudzpusēji erudītam (tam, kas angliski saucas "polymath"). Cilvēks, kuŗš ir tikai iekalis no galvas KL un KPL un prot šā tā piemērot to normas, bet neko citu nezina un ne par ko citu neinteresējas, nav jurists. E. Levits ir gan vispusīgi zinošs, gan arī ar atvērtu prātu ("open-minded"). Šo pēdējo īpašību es īpaši cienu.
(3) Treškārt, īstam juristam ir jābūt metodes izjūtai un jāprot izteikt savas idejas skaidrā metodoloģiskā secībā. Mūsdienās šāda spēja kļūst arvien retāka un retāka, jo jaunajiem studentiem piebāž smadzenes ar visādām "holistiskām metodēm" un tamlīdzīgām blēņām. Ar E. Levitu ir patīkami diskutēt arī tāpēc, ka viņš prot savu domu nopamatot ar gandrīz scholastisku precizitāti, un, pat ja es viņam galīgi nepiekrītu, man viņa domu gājiens ir viscaur saprotams.
Nu, un, protams, nevar neminēt arī viņa konsekvento nacionālo stāju, kuŗā nav nedz Švauksta nacionālā nihilisma, nedz arī Pietuka Krustiņa vieglprātīgās eksaltācijas.
Tāpēc – hip, hip, urrā! :)