ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Patīkami lasīt inteliģenta, labi audzināta un kompetenta JURISTA viedokli, gan arī diskusiju.

Atšķirībā no divu iepriekšējo bankas, piedodiet, izsitēju demagoģijas.Visu cieņu, ka senators nenolaižas līdz viņu līmenim!

Vienīgais, kam grūti piekrist, ir senatora raksta sākumā apgalvotais par tiesneša īpašo atbildību.Diemžēl arī šo lietu kategorijās dažkārt, kā jau te ir minēts, tiek taisīti bezatbildīgi spriedumi. Atbildības šādos gadījumos nav nekādas, ja nu vienīgi Senāta - fui!

Pēc šī raksta, man likās, ka beidzot VISU sapratu, bet JR komentārs, kā vienmēr visu manā galvā saputroja. V.Jonikāna raksts MAZLIET \"apgriež spārnus\", jo Senātam vienmēr ir taisnība!

Paldies par pamudinājumu! Tā arī būs jādara un JV ar laiku jānopublicē kliedzošākie gadījumi. Komentāri gan nav īstā vieta, kur to darīt. :)

Kāpēc gan uzreiz arī nenosauc šo pretrunīgo spriedumu piemērus, tiesas un tiesnešus? Protams, tiesnesim nav jātaisnojas par to, kā lēmis, taču tepat jau vien viņi dzīvo, un, ja redzēs, ka publiskajā telpā, cerams, pamatoti un argumentēti, tiek ķidāts viņu darbs, iespējams, tas viņiem ļaus ieraudzīt savas kļūdas.

Visi te čubinās pa saviem kaktiņiem un bubina, bet nevienam nav krampis saukt lietas īstajos vārdos.

Doma nav slikta, taču baidos, ka mūsu robustais likumdošanas process to nepaceltu.

Man gan šoreiz pārdomas izraisa kas cits - Jonikāna kungs ir uzrakstījis frāzi par tiesnešu pakļautību vienīgi likumam utt., norādot, ka prakse var atšķirties, it sevišķi rajonu tiesās. Protams, likumā tas tā ir paredzēts un tā tam arī ir jābūt (par tiesnešu neatkarību). Labi arī, ka Jonikāna kungs nodarbojas ar tiesnešu izglītošanu. Tas ir apsveicami.

Taču, godīgi sakot, man ir līdz kaklam absurdie tiesnešu lēmumi, kas viens otram nonāk pretrunā ne tikai rajonu tiesās, bet arī starp dažādām apgabaltiesām. Viena lieta, ka Senāts, laikam ejot, maina praksi, mainoties tiesiskajai apziņai, taču cita, ka daudzi tiesneši nesaprot elementāras tiesību normas un interpretē tās pēc saviem ieskatiem. Vēl labāk, ka viens un tas pats tiesnesis identiskās lietās pieņem dažādus lēmumus.

Atvainojiet par komentāru, varbūt īsti nevietā, bet šādas pārdomas man radās, šajās divās dienās izlasot četru apgabaltiesu nolēmumus līdzīgās lietās (piedziņas), no kurām divas apgabaltiesas lēmušas atbilstoši likumam, divas pretēji, izmantojot līdzīgus argumentus. Tas praktizējošam juristam nav nekas jauns, taču, manuprāt, šī ir ļoti liela problēma.

Lasot visus rakstus un komentārus par šo tēmu, skaidrs, ka nekas nav skaidrs, bet man tomēr liekas, ka šī problēma ir uzpūsta tikai tagad, sakarā ar to, ka hipotēkas vērtības vairs ne tuvu nav tam saitības nodrošināšanas ciparam, kas ierakstīts zemesgrāmtā. Civilprocesa likuma 50.nodaļa likumā iekļauta jau tā pirmsākuma 1999.gada, tātad 10 gadus tā piemērošana, atbilstīga vei nē, neradīja teorētiķu strīdus.

Man jāpiekrīt Mawrix, ka pie šadas pieejas nav saprotama atšķirība starp CPL 49.nodaļu un 50.nodaļu, it seviški, ja ņem vērā, ka prakses apkopojumā par parādnieku nosaukts ķīlas devējs. Šajā gadījumā rakstot apvērsuma prasību ķilas devējam nav likumā noteiktu tiesību apstrīdēt pēc būtības saitību, it seviški, ja ķilas devējs ir cita persona. Tas ir tāpat kā 49.nodaļā, kad ķīlas devējam vispār nav iespēju neko apstrīdēt. Šeit rodas jautājums, vai tiesām ķilas devējs un ķilas līgums?

Es arī pārstāvu to viedokli saskaņā ar kuru piespiedu izpildei SBPI procesā tiek nodota saistība, taču piedziņa tiek vērsta uz publisko ķīlu vai hipotēku, prezumējot, ka tā nosedz saistību. Tādēļ tiesnesim lēmumā laikam būtu jāraksta, ka bezstrīdus piespiedu kārtībā izpildei tiek nodota saistība (piemēram, kredītsaistība 15000 LVL apmērā un attiecīgie procenti), piedziņu vēršot uz publisko ķīlu vai hipotēku (piemēram, ēku Brīvības ielā utt.). Tas izriet arī no CPL 50.nodaļā lietotās terminoloģijas „kreditors“ (kurš ir vienlaicīgi arī ķīlas ņēmējs) v. „parādnieks“, nevis „ķīlas ņēmējs“ v. „ķīlas devējs“ (kā tas ir CPL 49.nodaļas 396.p.). Tikai piespiedu izpildes procesa rezultātā tiks konstatēts, ka ķīla nenosedz visu saistības summu. Par šo atlikušo saistības summu kreditors varēs vērsties prasības kārtībā pret parādnieku (CL 1330.p.). Tas pamato arī manu spontāno priekšlikumu (jeb ideju) par iespējamu CPL uzlabošanu šajā sakarā (sk. manu šīsdienas komentāru Nr.23 pie mana raksta pagājušās nedēļas JV).

Senāta Civillietu Departamenta prakses apkopojumā ietverta tiesību normas tulkojuma, kuru V.Jonikāns aizstāv, ir viens būtisks trūkums – Senāts neņem vērā, to, ka ķīlas saistība ir blakus saistība, kas tikai nodrošina galveno saistību. Ķīlas saistība nevar pati par sevi būt par piedzīšanas pamātu, piedzīšanas pamat vienmēr ir galvena saistība. Tādēļ kļūdains ir V.Jonikāna problēmas formulējums (raksta pirmā rindkopa) – ķīlas līgumu nevar nodot izpildei!

Uzskata, ka ķīlas saistību var kaut kāda veidā pati par sevi nodot izpildei arī slēpjas galvena Senāta kļūda. Ķīlas saistību nevar izpildīt atrauti no galvenas saistības. Ķīlu realizē parāda, kas ir radušies uz galvenas saistības pamātā apmaksāšanai. Respektīvi, bezstrīdus piezīšanas kārtībā atļaujot pārdot ieķīlāto īpašumu, izpildīšanai tiek pakļauta galvena saistība. Tādēļ Senāta viedoklis, ka nenodrošinātā daļa galveno saistību nevar pakļaut bezstrīdus piedzīšanai trūkst konsekvences.

Ja, tas, ka ķīlas līgumam ir publiska ticamība nedod pamātu bezstrīdus piedzīšanas kārtību piemērot galvenai saistībai, tad šo bezstrīdus kārtību nevar piemērot arī nodrošinātajā daļā un otrādi, ja mēs piemērojam bezstrīdus piedzīšanas kārtību galvenai saistībai nodrošinātā daļā mēs nevaram vairs atteikt to piemērošanu nenodrošinātā daļā. Jo saistības nodrošinātai un nenodrošinātai daļai nav nekādas principiālas atšķirības tā ir tā pati saistība.

Jebkurā gadījumā, bezstrīdus piedzīšanas kārtības piemērošanas atteikšanu galvenas saistības nenodrošinātai daļai nevar pamatot ar to, ka galvenai saistībai trūkst publiskas ticamības ja reizi mēs tai pati saistībai šo bezstrīdus kārtību nodrošinātajā daļā piemērojam.

Senāta tiesību normas tulkojums arī noved pie netaisnīga un neefektīva rezultāta. Netaisnīgi ir apgalvot, ka līdz nodrošinājuma līmenim saistībai ir publiska ticamība un tiek piemērota bezstrīdus piedzīšanas kartība, bet virs šā līmeņa publiskas ticamības nav. Par šāda risinājuma neefektivitāti rakstīja autori diskusijas izraisījuša rakstā šis tulkojums noved pie divu atsevišķu tiesu procesu par vienu lietu.

Senāts un V.Jonikāns norāda uz to, ka ķīlas īgums ar ierakstīšanu zemesgrāmatas iegūst publisko ticamību, bet galvenai saistībai šādas publiskas ticamības nav. Varētu uzdot jautājumu – kas ir publika ticamība? Vai publiski ticamam ir jābūt visam līguma tekstam, ai tikai pašam saistības pastāvēšanas faktam lai šī saistību varētu pakļaut bezstrīdus piedzīšanas kārtībai. Faktiski, ierakstot hipotēku zemesgrāmatās publiska ticamība tiek piešķirta vismaz galvenas saistības pastāvēšanas faktam, jo blakus saistība – ķīlas saistība nevar pastāvēt bez galvenas saistības. Tādēļ ķīlas saistības pastāvēšanas fakts pierāda arī galvenas saistības pastāvēšanu.

Jonikāna kunga inteliģence nav ļāvusi nolaisties līdz 2010. gada 1. februāra raksta „Saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas problēmas” autoru līmenim, citādi vērtējumam par šo rakstu būtu jābūt daudz skarbākam un tiešākam. Būtībā tas raksts bija pārfrāzējams un nosaucams par „Saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas problēmas: Kampēju pieeja”. Patiešām, pēc Satversmes tiesas 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 un 2010. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2010-08-01 kādas diskusijas šajā jautājumā pamatā ir jau liekas. Manuprāt Satversmes tiesa netieši arī akceptēja Senāta nostāju jautājumā par to, ka saistību bezstrīdus piespiedu izpildes procesā izpildei nodod tikai saistību nodrošinošo ķīlu, bet nevis pašu kredītsaistību jebkurā tās apmērā.

un kā būtu, ja lēmums stātos spēkā (būtu nododams izpildei) pēc tiem 6 mēnešiem, kad beidzas termiņš parādnieka prasības iesniegšanai? tad atkristu visādi divainie kreditori, taču paliktu spēkā šī it kā ātrā kārtība, nebūtu gan dažas dienas, bet nebūtu arī 4 gadi!

Tēlaini izsakoties, ko gan iespēj divi jaunieši (Mg.iur. A. Pešudovs un Mg.iur. V. Vitovskis), bruņoti ar lauzni, ja pretī stāv vīrs ar ložmetēju?! Visu cieņu god. Senatoram!

Un tomēr. Ņemot vērā, ka CPL 400.p.1.d.1.p. noteikumi piemērojami kontekstā ar CPL 403.p., vai es pareizi sapratu, ka gadījumā, ja vienu saistību nodrošina divdesmit sešas hipotēkas dažādos Latvijas novados, būtu jāsniedz 26 pieteikumi dažādās Latvijas tiesās, lai izpildītu vienu saistību bezstrīdus kārtībā?

Turklāt es ar idiotam raksturīgu neatlaidību vēlos rast atbildi uz jautājumu, ar ko SBPI (CPL 400.p.1.d.1.p.) AT Senāta interpretācijā atšķiras no NĪ labprātīgas pārdošanas izsolē tiesas ceļā, ja to pieprasa ķīlas ņēmējs?

Uzskatu, ka kreditora alkatība, un tāda atsevišķos gadījumos tiešām ir konstatējama, būtu jāierobežo ar citiem tiesiskiem līdzekļiem, piemēram, aizliedzot kreditoram vērsties SBPI kārtībā pret patērētājiem, vai vēl kā savādāk, bet komercaizdevumos atgriezties pie 2005.gada tiesu prakses. Arī pierādījums par parādnieka brīdinājumu, ja tas nosūtīts uz juridisko adresi, būtu jāvērtē pēc analoģijas ar APL 70.p.2.d.noteikto kārtību.