Iespējams, šonedēļ mēs uzzināsim jaunā tiesībsarga vārdu. Sākotnējo neziņu par to, vai vispār kāds sadūšosies piekrist kandidēt uz tiesībsarga amatu, aizstājusi spilgta un intriģējoša divu kandidātu sāncensība. Šķiet, politiķiem, plašsaziņas līdzekļiem un cilvēktiesību aktīvistiem iepatikusies kandidātu publiska apspriešana, eksaminēšana aktuālos cilvēktiesību jautājumos un sev tīkamā kandidāta izvēlēšanās.
Jāsaka, ka šajā gadījumā ikvienam ir iespēja izvēlēties sev pieņemamāko kandidātu. Un patiešām – katrs kandidāts spoži iezīmē savu redzējumu par cilvēktiesību situāciju Latvijā un nepieciešamajiem soļiem tiesiskuma stiprināšanā. Izvēli varētu noteikt arī redzējums par demokrātiskas tiesiskas valsts attīstības perspektīvām, jo neviens cits tik ļoti nepersonificē nākotnes izaicinājumus kā tiesībsargs.
Savukārt aizvadītajā nedēļā savu atskaiti kā tiesībsargs pēdējo reizi Saeimai sniedza profesors Romāns Apsītis. Viņš arī atstāja savas pēdējās rekomendācijas Saeimai un Ministru kabinetam, uzsverot, ka cilvēktiesību aspektu pakārtošana ekonomiskās krīzes apstākļiem nav pieļaujama. Acīmredzot šis tiesībsarga brīdinājums varētu būt aktuāls arī gaidāmajos budžeta konsolidācijas pasākumos.
Pirmā tiesībsarga darbības izvērtējums vēl tikai ir gaidāms. Tomēr zināmas tendences iespējams iezīmēt jau šodien.
Pirmkārt, diez vai kādam citam tiesībsargam tuvākajās desmitgadēs būs tik liela personiskā autoritāte un leģitimitāte kā pirmajam tiesībsargam. Viņa piekrišana kļūt par tiesībsargu būtiski paaugstināja jaunveidojamās institūcijas atpazīstamību un svaru politiskajos procesos.
Otrkārt, tiesībsarga ikgadējos ziņojumos un biroja mājaslapā internetā var atrast plašu praktisko gadījumu klāstu, kurus tiesībsargs sekmīgi risinājis un kuru ietvaros sniedzis vērtīgas rekomendācijas. Jāmin, ka uz tiesībsarga atzinumos paustajām atziņām atsaukusies arī Satversmes tiesa.
Treškārt, nenoliedzama ir pirmā tiesībsarga personiskā pārliecība par demokrātiskas tiesiskas valsts principu un cilvēktiesību iedzīvināšanu praksē. Iespējams, reti kurš cits šīs vērtības spētu personificēt pārliecinošāk.
Nav noliedzams arī tas, ka pirmā tiesībsarga pilnvaru laikā viņš izpelnījies pretrunīgu vērtējumu un dažkārt pat asu kritiku un nosodījumu. Tas varētu liecināt, ka no otrā tiesībsarga mums būtu tiesības sagaidīt daudz spožāku cilvēktiesību un labas pārvaldības principu aizstāvēšanu.