ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Sakarā ar Jūsu atbildi man komentārs:



Saskaņā ar AT Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu kopsapulces 2009.gada 22.maija lēmuma 35.pkt., gadījumos, „kad persona savu iepriekš atsavināto nekustamo īpašumu atkārtoti atsavinājusi citai personai, izmantojot faktu, ka pirmais ieguvējs nav veicis nekustamā īpašuma koroborāciju, jāapsver jautājums, vai noziedzīgie nodarījumi nav kvalificējami kā piesavināšanās (KL 179.pants) un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija (KL 195.pants). Pirmais nekustamā īpašuma ieguvējs, pat ja turpmāk viņam radīti materiāli zaudējumi, nav atzīstams par cietušo krāpšanā, ja, atsavinot viņam nekustamo īpašumu, persona nav rīkojusies ar viltu vai izmantojot uzticību.”



Teiksim, vainīgais ir rīkojies ar viltu un pirmais nek. īpašuma ieguvējs ir atzīstams par cietušo. CL 925.p. paredz, ka prasību par valdījuma traucēšanu vai atņemšanu var celt gada laikā, pēc kura notecējuma prasības tiesība izbeidzas ar noilgumu. Vai šajā gadījumā tiesa krimināllietā varētu „mehāniski” atņemt otrajam ieguvējam īpašumu, neko papildus nevērtējot, ar nosacījumu, ka otrais ieguvējs var celt vindikācijas prasību pret otro ieguvēju (ja pie tam ir pagājis vairāk nekā gads)? KPL 356.p.2.d. 2.pkt. ir norādīts „īpašnieks vai likumīgais valdītājs…,novēršot saprātīgas šaubas, pierādījis savas tiesības”. Ja Jūs pieturaties pie viedokļa, ka noz. nodarījuma rezultātā kust./nekustamu lietu trešā persona var iegūt labticīgi ar tālāk atsavināšanu, saskaņā ar LR tiesībām, ja ir ieraksts uz otrā ieguvēja vārda, kas labticīgi ieguva nekustamu lietu uz spēkā esoša atsavinājuma darījuma pamata no vainīgās personas-atsavinātāja, tad uz kādu tiesību pamata jāatgriež lieta cietušajam? Respektīvi, jautājums ir par to, ar ko un kādas tiesības pirmais nek.īpašuma „ieguvējs” pierāda un kāpēc uz to attiecas KLP 360.p., ja es to pareizi sapratu.

Raksta autors ir ļoti skops par Civillikuma 1481.panta iztulkošanu. Tas skan šādi:"1481. Korroborācija uzskatāma par notikušu un apstiprinātais darījums ir neapstrīdams pēc tam, kad tiesa iespiež "Valdības Vēstnesī" sludinājumu par to, lai personas, kurām ir kādi iebildumi, ierodas sešu mēnešu laikā. Tiklīdz izrādās, ka pa šo laiku nav celti nekādi iebildumi, taisāms lēmums atzīt darījumu par spēkā nākušu un visi vēlāki strīdi pret to noraidāmi. Tomēr tāda sludinājuma klajā laišana atkarājas no darījuma dalībnieku gribas." Oficiālā laikraksta "Valdības Vēstneša" vietā šobrīd ir oficiālais laikraksts "Latvijas Vēstnesis". Vai šī panta piemērošana nebūtu spēcīgs arguments diskusijā?

Vai Jūs lūdzu nepateiktu, kā sauc šo E.Kalniņa rakstu, kuru pieminējāt savā komentārā ? Es to labprāt izlasītu.

1.Manuprāt, lai gan KPL 360.pants lieto terminu „manta atdodama pēc piederības”, tas tomēr nav saprotams tādā nozīmē, ka tiesnesis „maina īpašuma tiesības” jeb izlemj strīdu par īpašuma tiesībām. Šeit tiesnesis vienīgi atjauno to faktisko stāvokli, kāds pastāvējis līdz attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai.

KPL 360.pantā var saskatīt zināmu līdzību (lai gan ne pilnīgu identitāti) ar CL normām par atņemta valdījuma atjaunošanu (piem, CL 921., 924.pantiem).

CL 921.pants nosaka sekojošo: lietas vai tiesības valdījumu, kas atņemts ar varu jeb valdītāju izstumjot, tiesa nekavējoties atjauno, tiklīdz cietušais pierāda, ka viņam tāds valdījums bijis un viņš no tā izstumts. Valdījums jāatjauno neatkarīgi no vardarbības izdarītāja vēlēšanās pierādīt savu īpašuma tiesību vai no kādām citām viņa ierunām [..].

CL 924.pants nosaka sekojošo: prasību par atņemta valdījuma atjaunošanu var celt ne vien pret vardarbīgo atņēmēju, bet arī pret katru trešo personu, kas patur tādu atņemtu lietu vai tiesību, zinādama par notikušo vardarbību.

KPL ietvaros cietušajam gan nav jāceļ prasība tādā nozīmē, kā to paredz CPL, bet gan tiesnesim, konstatējot KPL 360.panta pirmās daļas nosacījumus, ir pienākums lemt par mantas atgriešanu īpašniekam vai likumīgajam valdītājam.



Tas, ka, izstrādājot KPL 360.panta redakciju, nebija domāts uzlikt tiesai pienākumu izlemt jautājumu par īpašuma tiesībām, norāda arī apstāklis, ka KPL sākotnējā redakcijā KPL nepiešķīra nekādas tiesības trešām personām, kas piesaka strīdu uz arestēto mantu. Savukārt strīda izlemšana bez šo personu piedalīšanas procesā nav iespējama un pieļaujama.

Neskatoties uz to, ka KPL 111.1.pants šobrīd piešķir tiesības pārsūdzēt amatpersonu lēmumus, ja kriminālprocesā aizskartas mantas īpašnieka tiesības, diezin var tamdēļ KPL 360.panta interpretācija būt citāda, jo:

1) šis pants joprojām neparedz tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumu (minētas vienīgi tiesības pārsūdzēt amatpersonu lēmumus), bet tieši šo tiesību piešķiršana pārsūdzēt tiesas spriedumu, ir nepieciešams, lai tiesa būtu tiesīga izlemt strīdu par īpašuma tiesībām;

2) ja paralēli jau tā visai ievērojamam jautājumu lokam, kas tiesai jāizlemj kriminālprocesa ietvaros, tiesa būtu spriesta pēc būtības izskatīt strīdu par īpašuma tiesībām, tas kavētu kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgos termiņos.



2.Otro jautājuma būtību, jāatzīst, ka īsti neizpratu.

Iesaku izlasīt:www.dissercat.com/content/pravovoi-status-dobrosovestn go-priobretatelya-teo... Autors Vedernikovs M.A. Arī KF Konstitucionālās tiesas 21.04.2003.gada lēmumu. Ieraksts z.grāmatā viens pats nevar piešķirt tiesībai absolūtu spēku, arī z.grāmatas tiesnesis nevar izlemt jautājumu par tiesas pieņemtā lēmuma tiesiskumu (E.Kalniņš);tiesības, kuriem likums nav piešķīris lietisku spēku, tādu nevar iegūt arī ar nostiprinājumu, jo lietu tiesību rada vienīgi likums, nevis privāta griba vai iestāžu kļūdas.Tādēļ nostiprināšanai z.grāmatā per se NAV TIESĪBU RADOŠA SPĒKA (CL 1480.)-no E.Kalniņa raksta.

Piekrītu E.D.



un vēl piemetīšu klāt: īpašuma tiesību sistēmu mēs saistām pamatā ar trim sistēmām: konsensuālo jeb līgumisko (Francija), abstrakto (Vācija) un kauzālo (Nīderlande).



Kas attiecas uz publiskās ticamības principu: nosacīti var izdalīt vismaz trīs sistēmas, kādā pakapē publ. ticamības princips tiek realizēts kādā valstī. Publiskās ticamības principu var arī nepretstatīt kauzalitātei, kā tas tiek darīts rakstā:



Francijā ir konsensuālā sistēma, tomēr nolūkā nodrošināt publicitāti arī tiek izdarīts ieraksts zemes grāmatā. Vācijā ierakstam ir daļēji konstitutīvs spēks, jo, no vienas puses, īpašuma tiesību pārejai nav nepieciešams spēkā esošs saistību tiesību darījums, pietiek ar ierakstu (simboliskā nodošana), no citas puses, ja persona pozitīvi zina, ka ieraksts uz atsavinātāja vārda neatbilst patiesībai, tad attiecībā uz šādu personu ieraksts nav īpašuma tiesību radošs (labticīgums). Par Latviju runājot, tad, vēsturiski skatoties, ierakstu nevarēja dzēst tikai divos gadījumos: 1) ieilgums (sk. arī CL 1003.p.); 2) ja tika veikts pirms vai pēc darījuma noslēgšanas process - uzaicinājums atsavinot nekustamu īpašumu (sk. piemēram, CL 1481,1611.p.). Šādā veidā tika panākts, ka nosacīti jeb relatīvi spēkā esošs darījums, ar kuru atsavināja nekustamu īpašumu, kļuva neapstrīdams, un ierakstu nevarēja vairāk dzēst, atzīstot darījumu par spēkā neesošu. Bez tam korroborācija novērsa pilnībā arī formālos trūkumus, ja atsavinātājs bija īstais īpašnieks. Savukārt, tika uzskatīts, ja darījums ir absolūti spēkā neesošs, tad, pat ja ir izdarīts ieraksts uz jaunā ieguvēja vārda, tad iepriekšējam īpašniekam bija vindikācijas tiesības, kaut gan tas vairs netika ierakstīts zemes grāmatā. Beidzot Bukovskim un Ko. ir viena interesanta tēze tieši saistībā ar korroborāciju (CL 1480.p.): ja darījums ir noslēgts viltus, dokumentu viltošanas rezultātā utt., tad, stājoties spēkā spriedumam krimināllietā, visas tiesiskas sekas, kas balstījās uz šāda darījuma, ir automātiski atzīstamas par spēkā neesošām.

par bezatlīdzības darījumiem un nek. īpašumiem:

vairākās valstīs ir tā, ka nevar paturēt lietu, pat ja tā iegūta labticīgi, ja atsavināšanas darījums ir bezatlīdzības, tā ir arī Polijā.



Par labticīgumu runājot, tas viss nav tik vienkārši: ja kāds ir ierakstīts zemes grāmatā, tad parasti tiek uzskatīts, ka persona ir leģitimēta rīkoties ar īpašumu un rodas arī tiesību šķietamība (vācu val. Rechtsschein), ka ierakstītā persona ir īpašnieks. Tomēr ieraksts var būt nepamatots, jo, piemēram, atsavināšanas darījums ir absolūti spēkā neesošs (kauzalitāte: ieraksts+atsavināšanas jeb saistību tiesību darījums=īpašuma tiesību pāreja ar nodošanu). Šajā sakarā es arī vēršu Jūsu uzmanību uz CL 1060.p.:\"Ja prasītājs apgalvo, ka lietu ieguvis kā nodotu ..., tad viņam arī jāpierāda, ka viņa priekšgājējs bijis tās īpašnieks.\" Tāpēc jautājums ir par to, ciktāl personai, iegādājoties īpašumu, jāpēta blakus apstākļi, kas saistīti ar iepriekšējā līguma spēkā un zemes grāmatā neierakstīto tiesību esamību, lai tā varētu tikt atzīta par labticīgu.

No tā izriet, ka, iegūstot lietu ar nodošanu, jāpārbauda iepriekšējā darījuma spēkā esamība

Zemegrāmatu reģistra sistēma nepārbauda dokumentu tiesiskumu un neatbild par "darījuma iekšējiem trūkumiem".Reģistrācija z.grāmatā ir formāls akts, kas per se nerada tiesības ! Zemesgrāmatu publiskās ticamības princips un tiesiskā paļāvība uz šiem ierakstiem nenozīmē to, ka mūžīgi varat paļauties uz cerību, ka ieraksti z.grāmatā netiks mainīti (E.Levits).

Tiesu praksē jāveic labticīgā ieguvēja statusa kompleksa analīze: 1)nav ļauna nodoma; 2) nav konstatējama neuzmanība attiecībā uz veiktajām darbībām - izlietoti VISI mēri tādā piesardzības un rūpības pakāpē, kādu no ieguvēja prasa darījuma raksturs.Labticīgam ieguvējam pašam tas viss jāpierāda, nevis tiesai labticīgums jāpieņem a priori! Nav pielaižama darījuma legalizācija,aizbildinoties ar advokātu uzspiesto viedokli par ieguvēja materiālajām interesēm vai \"komerciālās apgrozības stabilitāti\"!Likumam neatbilstoši darījumi nevar radīt stabilitāti !!

1)Pie piedāvātās iztulkošanas rodas jautājums, kāpēc vispār jāmaina lietas piederība?



2)Vēl viens jautājums ir par KPL 360.p. norādi uz to, ka labticīgs ieguvējs/ķīlas ņēmējs var prasīt tikai zaudējumu atlīdzību (publisko tiesību princips: atļauts tikai tas, kas apstiprināts ar kādu tiesību normu.) No tā principā izriet, ka labticīga persona nevar celt īpašuma jeb vindikācijas prasību, tā var tikai prasīt zaudējumu atlīdzību

Titulētais īpašnieks var vindicēt savu īpašumu no labticīga ieguvēja, ja 1)īpašums pret atlīdzību iegūts no personas,kurai nav bijis tiesību to atsavināt, par ko ieguvējs nav zinājis vai nevarēja uzzināt(!!),tad īpašnieks ir tiesīgs to atprasīt gadījumos, kad īpašums ticis nozaudēts, nozagts vai izgājis no valdījuma pretēji īpašnieka gribai.(KF Civilkodeksa 302.pants). Labticīguma juridiskās pazīmes:1)subjektīvās - nav ļauna nodoma; ievērota piesardzība, saprātīga rīcība ;2) objektīvās - tiek pieprasīta rūpība darījumā slēgšanā, pielietoti VISI mēri, noskaidrojot kontrahenta tiesības atsavināt īpašumu (due dilligence), nav tādi apstākļi, kuri pircējam būtu jāzin ( izsole, komisija,ieguvēja mazgadība un tml.).Lietu var nodot tikai reizē ar tiesībām

Citāts no pirmskara Senāta sprieduma par KPL un CL normu savstarpējo saistību strīdus jautājumā:

- KPL noteikumu nozīme, kas paredz no nozieguma cietušajam atņemtās mantas atdošanu atpakaļ šīs mantas „saimniekam”, nebūt nav tāda, ka ar to pēc būtības tiktu izšķirts pēc būtības jautājums par īpašuma tiesībām uz šo mantu ... KPL noteikumi neizslēdz VLK 923.panta (tagad CL 1065.panta) piemērošanu, saskaņā ar kuru izpratni prasītājs, nopērkot pianino no C., kurš to bija nopircis labā ticībā no V, kuram savukārt atbildētājs labprātīgi nodevis pianino glabāšanai, ir ieguvis uz šo pianino īpašuma tiesības un varēja vindicēt šo pianino no atbildētāja, neskatoties uz to, ka izmeklēšanas tiesnesis pianino bija nodevis atbildētājam, kā cietušam „saimniekam” sk. Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu izvilkumi. Sastādītāji F.Konradi, A.Valters/ II turpinājums līdz 1927.g. jūlijam (II izdevums) 1932, 10 lpp, 1926.gada 28.janvāra spriedums Nr. 113).

Piekrītu viedoklim, ka pretruna starp CL un KPL normām ir tikai šķietama:

Skatot KPL 360.panta abas daļas kopsakarā izdarāms secinājums, ka noziedzīgi iegūtu mantu iespējams atņemt arī labticīgam ieguvējam.

No KPL 360.panta burtiskā teksta izriet, ka šā panta pirmā daļa attiecas uz visiem gadījumiem, kad noziedzīgi iegūta manta nonākusi trešo personu rokās, t.i., visos gadījumos tā atgriežama īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, neatkarīgi no tā, vai ieguvējs bijis labticīgs vai ļaunticīgs. Savukārt no otrās daļas izriet, ka gadījumos, kad ieguvējs bijis labticīgs, viņam piešķirtas tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu, tai skaitā pret apsūdzēto.

Tomēr apšaubāms, vai šī KPL norma izšķir jautājumu par īpašuma tiesībām uz šo lietu. Domājams, ka tam nevajadzētu būt KPL uzdevumam risināt šo jautājumu. Apšaubāms, vai šis civiltiesībām specifiskais jautājums būtu risināms prokuroram vai tiesnesim krimināllietā.

Jau pirmskara Senāta praksē tika atzīts, ka „tas vien, ka pēc krimināllikumiem noziedzīgā ceļā iegūta lieta atdodama viņas agrākam saimniekam, neizšķir jautājumu, kam uz šo lietu pieder īpašuma tiesības”. (Latvijas Senāta spriedumi.14 sējums.Senāta civilās kasācijas departamenta spriedumi (1937-1940). Rīga, 1998, Faksimilizdevums. 1938.gada 29.septembra nolēmums Nr.920, 88-89 (5584-5585) lpp; pārējos manis atrastos nolēmumus par šo jautājumu sk. vēstules pielikumā).

Tāpēc konkrētās mantas atgriešana iepriekšējam īpašniekam vai likumīgajam valdītājam neliedz labticīgajam ieguvējam celt vindikācijas prasību pret personu, kurai kriminālprocesa ietvaros atgriezta noziedzīgā ceļā iegūta manta, pamatojoties uz KPL 360.pantu.

Kas attiecas uz KPL 360.panta otro daļu, to iespējams saprast tādā nozīmē, ka tā dod tiesības uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu labticīgajam ieguvējam, kas radušies no brīža, kad viņš bija spiests izdot mantu KPL ietvaros, līdz brīdim, kamēr viņam izdodas mantu attiesāt no iepriekšējā īpašnieka, kam tā atgriezta KPL ietvaros.