ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

26. Aprīlis 2011 /Nr.17 (664)

Valsts pret amatpersonu: teorija un prakse
Mg.iur.
Raitis Tiliks
 

Turpinot tēmu par amatpersonas ārpuslīgumiskās atbildības jautājumiem,1 šajā rakstā plašāk komentēts no Valsts pārvaldes iekārtas likuma 90. panta izrietošais amatpersonas atbildības institūts un tā piemērošanas aspekti.

1. Ārpuslīgumiskās atbildības konstatēšana

[1.1] Amatpersonas civiltiesiskā atbildība Valsts pārvaldes iekārtas likuma (turpmāk – VPIL) 90. panta izpratnē ir ārpuslīgumiska saistība, kas izriet no atbildības neatkarīgi no vainas esamības. Kā zināms, civiltiesiskā atbildība attiecināma uz diviem atbildības veidiem – līgumisko un deliktatbildību jeb ārpuslīgumisko atbildību (non-contractual liability; tort liability). Līgumiskās atbildības pamats ir līgumpārkāpums, turpretim ārpuslīgumiskās atbildības pamatā ir delikts – prettiesiska darbība vispār.2

Amatpersonai var rasties ārpuslīgumiskā atbildība par nelikumīgu rīcību, ja tā nerīkojas ar visu atbilstīgo rūpību un tādējādi rada zaudējumus publiskai personai. Jānošķir gadījumi, kad amata pildīšana un rīcība ar valsts mantu saistīta ar ārējā normatīvajā aktā paredzēta civiltiesiska līguma noslēgšanu.3 Tad noteicošā ir VPIL 71. panta pirmās daļas un Civillikuma attiecīgo tiesību normu piemērošana.

Nav iespējams pilnībā aptvert to deliktu sfēru, kas var attiekties uz publiskām personām.4 Delikti pēc apdraudējuma objekta un izpausmēm var būt ļoti dažādi. Deliktu attiecībās prasītājam pamatot kompensācijas (atlīdzības) apmēru ir daudz sarežģītāk, tāpēc ka lielākajai daļai strīdu trūkst konkrētu kritēriju.5

[1.2] Dzīvē ir situācijas, kurās nav vienkārši konstatēt ar publisku varu apveltītas personas darbību tieši publisko, nevis privāto tiesību jomā. Gadījumi, kas analizēti judikatūrā, vairāk attiecas uz valsts atbildību par darbībām un nolaidību (darbību trūkumu), īstenojot valsts varu. Precīzāk, par atbildības fakta konstatēšanu attiecīgajās darbībās (bezdarbībā), kam var sekot civiltiesiska prasība pret amatpersonu. Ņemot vērā, ka common law valstu sistēmas neņem vērā publisko un privāto tiesību atšķirību (jēdziens civil law var attiekties uz visu, kas nav pakļauts criminal law), tajās nav viegli atšķirt gadījumus, kad iestādes rīkojas privāttiesību jomā.6

Viens no viedokļiem: lai konstatētu acta iure imperii, ir jāņem vērā: 1) vai kāds no tiesisko attiecību dalībniekiem ir publiska iestāde; 2) celtās prasības izcelsme un pamats, konkrētāk, vai administrācija izmanto pilnvaras, kas pārsniedz attiecībās starp privātpersonām pastāvošās vai kurām nav ekvivalenta. Privātuma kritērijs attiecas uz formālo aspektu, bet subordinācijas kritērijs attiecas uz prasības pamatu un būtību un tiesību celt prasību īstenošanas regulējumu.7

[1.3] Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II), preambulas 9. punktā noteikts, ka prasījumiem, kas izriet no acta iure imperii, būtu jāietver arī prasījumi pret amatpersonām, kas rīkojas valsts vārdā, kā arī atbildība par valsts iestāžu darbībām, tostarp valsts ieceltu amatpersonu atbildība.8 Kaut arī preambulas 9. punkts neaptver regulas mērķi, tā formulējums un nostāja tapusi diskusiju procesā un parāda Eiropas Savienībā deklarēto attieksmi pret amatpersonu atbildību.

[1.4] Amatpersonu civiltiesiskās atbildības jautājumu var skatīt dažādos aspektos. Viens no gadījumiem, kas raisīja pārdomas tiesvedībā un Vācijas juristu vidū, bija t.s. Sonntag lieta, kas no 1984. gada līdz 1993. gadam risinājās tiesās Itālijā, Vācijā un arī Eiropas Kopienu tiesā (lieta C-172/91; Sonntag v. Waidmann). Šajā lietā bija runa par Vācijas valdības nodarbināta skolotāja Volker Sonntag atbildību un 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (Briseles konvencija) 1. panta pirmā teikuma un vēl divu tiesību normu piemērojamību konkrētajā lietā. Proti, 1984. gada 8. jūnijā skolotājs vadīja skolēnu grupu ceļojumā uz Itālijas Alpiem. Viens no skolēniem kalnos gāja bojā. Pret skolotāju tika uzsākta lieta par noziedzīgu nolaidību, un bojāgājušā tuvākie radinieki iestājās kriminālprocesā kā parties civiles, prasot kompensāciju, kuru 1988.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Sannija Matule, Ginters Hmeļevskis
Intervija
Tiesu izpildītāji: daudz strādājam, nav laika intervijām
Laikā, kad valstī ekonomiskās krīzes dēļ aizvien vairāk tiek vēstīts par bezdarbnieku un parādnieku skaita pieaugumu, ar zvērinātiem tiesu izpildītājiem ir noticis pretējais. Viņiem ir darba pilnas rokas, un šā gada sākums ...
10 komentāri
Māris Onževs
Skaidrojumi. Viedokļi
Nodokļu regulējuma grozījumu spēks laikā: Satversmes tiesas prakse
Satversmes tiesa jau kopš tās izveidošanas nereti ir pasludinājusi nolēmumus, izvērtējot normatīvajos tiesību aktos ietvertā nodokļu regulējuma atbilstību augstāka spēka tiesību normām.2 Tomēr tieši pēdējā gada laikā ...
1 komentāri
Juris Jansons
Nedēļas jurists
Juris Jansons
1 komentāri
Dina Gailīte
Juridiskā literatūra
Izdots Latvijas advokātu biogrāfiskais rādītājs
Atzīmējot advokatūras dibināšanas 90. gadadienu, Latvijas Zvērinātu advokātu padome (ZAP) šopavasar izdevusi biogrāfisku vārdnīcu “Latvijas advokatūra. Advokāti, zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi ...
2 komentāri
Tiesību prakse
Gribas izteikums tiesiskā darījumā; pierādījumu novērtēšana un lietas izskatīšanas robežas
Pie tiesiska darījuma būtības atbilstoši Civillikuma 1427. pantam pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā vai vairākpusējā darījumā vajadzīgs visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Uzskatot, ka pušu starpā ...
AUTORU KATALOGS