dr.iur.
26. Maijs 2011 / 20:51
Latvijā nav nepieciešami nekādi centralizētie eksāmeni juristiem. Ja vēlas standartizēt izglītošanu, pietiek ar obligātā minimuma noteikšanu Ministru kabineta noteikumos. Tad nebūs iespējama situācija, ka svarīgi studiju priekšmeti nav bijuši obligāti. Tāpat jāpilnveido licencēšanas un akreditācijas process, lai panāktu vismaz formālu kvalitātes atbilstības izvērtējumu.
Savukārt tas, vai realitātē diploms apliecinās vismaz atbilstību minimālām prasībām, atkarīgs no katra studenta un atbilstoši docētāja. Eksaminēšana ir tikai viens no veidiem, kā var pārliecināties par teorētiskām zināšanām un spēju praktiski izmantot teorētiskās zināšanas praksē, tomēr tas nav vienīgais un nemaz ne labākais veids, kā noskaidrot rezultātu.
Eksaminēšana kā gala pārbaudījums katram studiju priekšmetam jau ir norma. Līdz ar to rezultāta pārbaudei prasība pēc centralizētas vai kaut vai atkārtotas eksaminēšanas ir vairāk nekā nesamērīgs līdzeklis, jo vērsta tikai uz triju kategoriju cilvēku interešu aizsardzību: 1) cilvēkiem - enciklopēdijas šķirkļiem, kam bieži praksē izrādās ir mazs pielietojums; 2) cilvēkiem - testu kārtotājiem, kas ātri iemācās pareizi atbildēt un ātri aizmirst iemācīto, neesot izpratnei par iemācīto; 3) cilvēkiem - kas prot veikli izmantot dažādus \"palīglīdzekļus\". Prasība pēc centralizētas vai atkārtotas eksaminēšanas ir nesamērīga, jo tā nekalpo privātpersonas interesēm, jo personas studiju process ir noslēdzies, tātad šāda eksaminēšana tai neko nelīdzēs. Bet interese - panākt to, lai jurista diplomu nesaņem persona, kas to nav pelnījusi - ir īstenojama ar daudz mazāk fiziski un psihiski kaitīgiem līdzekļiem - ar kopīgiem standartiem, stingrāku licencēšanu un akreditāciju. Tāpat to, ka diplomu saņem persona, kas atbilst vismaz minimālām prasībām, var sasniegt arī ar to, ka augstskolas beidzot izpilda Augstskolu likuma prasības, proti, docēšanai izvēlas atbilstošas kvalifikācijas personas, pirmreizējus rezultātus novērtē atbilstošas kvalifikācijas personas un docētāju daudzums atbilst tam, cik normāli ir iespējams sagatavot studējošo.
Tajā pašā laikā gan ir jāatgādina, ka, lai arī varam arvien censties celt juridiskās izglītības līmeni Latvijā, tomēr tas nekādā veidā nepalīdzēs pret ārvalstu \"kaktu augstskolām\", ar kuru rezultātu sastopas arī Latvijas darba tirgus. Tā no Konkordijas universitātes nācis neviens vien \"brīnums\", pie kura radīšanas pielikuši rokas arī Latvijas \"ūnikumi\". Reizēm nācies tādas lietas dzirdēt, ka ausis \"vīta nost\". Ne tikai Igaunijā, bet arī Lietuvā un daudzviet citur ir savi \"brīnumi\".
Lai vismaz mūsmājās ir kāda kārtība - būtu bijis labi, ja arī jurisprudences sakarā notiktu vismaz valsts resursu koncentrēšana vienā augstskolā, kā arī būtu bijis labi, ja vismaz esošās Augstskolu likuma normas būtu pildītas jurisprudences programmās. Tuvu ideālam būtu bijusi situācija, ja jauno jurisprudences zinātnieku sagatavošana atbilstu laikmetīgām prasībām, nevis būtu veids, kā, neko nedarot, piepelnīties un kā demonstrēt totālu saprāta un zināšanu trūkumu topošajiem zinātniekiem, veidojot pēc sava ģīmja līdzības tādus pašus notrulinātus un zināšanu ne-bagātus \"zinātniekus\". Tas vien, ka jauno zinātnieku \"kaltuvē\" pavīd arī kāds cerību stars ir tikai likumsakarīgs, varbūtības teorijai atbilstošs izņēmums no normas.
Jurisprudence ir normāla sociālo zinātņu daļa, līdz ar to diskusijās jāmeklē kopsaucēji šo zinātņu izglītības kvalitātes celšanai, nevis jācenšas par visām varītēm pierādīt, ka jurisprudence ir kas tāds, kas var attaisnot jebko, lai tik saglabātu esošo situāciju.
