ŽURNĀLS Tiesību prakse

Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. panta pirmā daļa noteic, ka fiziskās personas ienākums no saimnieciskās darbības tiek aprēķināts kā šajā pantā noteikto ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība. Valsts ieņēmumu dienests nav tiesīgs neņemt vērā izdevumus tā iemesla dēļ, ka tie ir bijuši citā taksācijas periodā.

Likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir ietvertas normas, kas nosaka nodokļu maksātāja atbildību par nodokļu samaksas kavējumu. Gadījumā, ja nodoklis ir aprēķināts, bet tiek kavēts samaksas pienākums, nodokļu maksātājs maksā nodokli un maksājumus par samaksas kavējumu. Šādos gadījumos ir zināms gan nodokļa apmērs, gan tā samaksas termiņš, un likumdevēja noteiktās sekas ir vērstas tikai pret kavējumu, un nav noteikta soda nauda.

Ja iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav vispār aprēķināts (ir samazināts apliekamais ienākums un līdz ar to budžetā maksājamā nodokļa summa), Valsts ieņēmumu dienests aprēķina ne tikai nodokli, bet arī soda naudu. Nokavējuma naudas aprēķins šajā gadījumā ir likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 31.³ pantā regulēts un paredzēts tikai no brīža, kad nodokļu maksātājs kavē attiecīga Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma izpildi par dienesta konstatētā nodokļa pārkāpuma sekām (līdz 2007. gada 8. novembra likuma "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" spēkā stāšanās brīdim).

Likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ietvertās normas pilnībā noregulē nokavējuma naudas aprēķinu gan gadījumā, ja tiek kavēts nodokļa maksājums, gan gadījumā, ja tiek samazināta budžetā maksājamā nodokļa summa. Līdz ar to nav pamata piemērot likuma "Par nodokļiem un nodevām" normas kā vispārīgās normas.

Nodokļu jomā un, jo īpaši, paredzot atbildību par nodokļu samaksas pārkāpumiem, likumam ir jābūt pietiekami skaidram. Lai arī nokavējuma naudai principā nav sodošs, bet budžetā laikus negūtos ieņēmumus kompensējošs raksturs, tās tomēr ir papildu negatīvās sekas nodokļu maksātājam, un tieši kā atbildība par savlaicīgu pienākuma neizpildi. Tiesiskās drošības princips ir Kopienas tiesību pamatprincips, kas pieprasa, lai noteikumi, kas nodokļu maksātājam uzliek maksājumus, būtu skaidri un precīzi, lai nodokļu maksātājs varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un tādēļ atbilstoši rīkoties. Tiesiskās drošības princips ir īpaši stingri jāievēro tāda tiesiskā regulējuma gadījumā, kas var radīt finansiālas sekas. Tādējādi nokavējuma naudas aprēķins par laiku, sākot no nodokļu samaksas pienākuma iestāšanās, gadījumā, ja nodokļu maksātājs ir samazinājis apliekamo ienākumu, ir pieļaujama tikai līdz ar 2007. gada 8. novembra grozījumu likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" spēkā stāšanās brīdi, turklāt grozījumi nav attiecināmi uz laiku pirms to spēkā stāšanās.