Viedokļu dažādība neizbēgami noved pie to sadursmes, vēl jo vairāk, ja viedokļi ir tādi, kas cits citu izslēdz.
Šobrīd kulmināciju sasniedzis jautājums par valsts valodu, lai gan normālos apstākļos 20 gadus pēc sabiedrības integrācijas programmas sākuma šim jautājumam nebūtu jābūt darba kārtībā. Tomēr notiek parakstu vākšana, lai ierosinātu likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kurš paredz grozīt Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104. pantu, iekļaujot tajos nosacījumu par krievu valodu kā otru valsts valodu.
Sabiedrībai emocionāli jūtīgajā jautājumā diskusija notiek trīs līmeņos – politiskā, juridiskā un sadzīviskā. Pirmajā gadījumā galveno vijoli spēlē politiķi, otrajā – juristi, savukārt trešajā – iedzīvotāji ģimenes un draugu lokā.
Parakstu vākšana iniciēta un noris par spīti tam, ka referenduma rezultātu nav grūti prognozēt. Lai grozītu Satversmi, referendumā grozījumi jāatbalsta vismaz pusei no nedaudz vairāk nekā 1 500 000 balsstiesīgo pilsoņu (Satversmes 79. pants). Tas nozīmē: lai Satversmes grozījumi stātos spēkā, par to jānobalso katram otrajam Latvijas pilsonim!
Savukārt referenduma oponenti ierosina pilnībā izslēgt šāda jautājuma diskusiju, nosakot Satversmē negrozāmos pantus, tajā skaitā 4. pantu, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Šāda juridiska konstrukcija nav nekas jauns. Tāda ir paredzēta Vācijas Pamatlikuma 79. panta trešajā daļā, Francijas konstitūcijas 89. pantā, Itālijas konstitūcijas 139. pantā, Turcijas konstitūcijas 4. pantā un – visizvērstāk – Portugāles konstitūcijas 288. pantā. Mūžības klauzula aizsargā vērtības, bez kuras konkrētā valsts nav iedomājama, piemēram, cilvēka cieņas aizsardzība, valsts neatkarība, republikas forma u. c. Latvijā ierosinātāji, visticamāk, pamatojas uz nacionālas valsts koncepciju, kurā viens no kodoliem ir latviešu valoda.
Mūžības klauzulas ietveršana Satversmē automātiski nenovērstu sabiedrības sašķeltību, turklāt neko nevar garantēt kā mūžīgu, jo tas atkarīgs no cilvēka attieksmes. Frīdrihs Nīče un citi filozofi atzīst pat mūžīgā Dieva nāvi. Divkopienu sabiedrības problēma nav juridiska rakstura problēma, tāpēc tās risināšanai nevar izmantot tikai juridiskus instrumentus. Lai novērstu šī brīža saspīlējumu un ilgtermiņā nodrošinātu sabiedrības saliedētību, jāpanāk iedzīvotāju izpratne un piekrišana valsts pamatvērtībām.
Un tieši politiķiem jābūt paraugam sabiedrības grupām. Vai politiķis, kas nespēj vai nemāk diskutēt ar pretējā viedokļa paudēju un vienoties, var būt tautas pārstāvis demokrātiskā sabiedrībā?