Jau kopš 2010. gada ieilgušais privātpersonu un Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) strīds par nodokļu piemērošanu darījumos ar nekustamo īpašumu ir nevis pietuvojies atrisinājumam, bet saasinājies.
Par situācijas nopietnību liecina gan tas, ka no papildus aprēķinātajiem nodokļu maksājumiem vairāk nekā 65 miljonu latu apmērā VID ir izdevies iekasēt tikai nepilnus 2 miljonus, gan arī tas, ka Latvijas Republikas tiesībsargs un VID ir aicinājuši izvērtēt iesaistīto personu rīcību krimināltiesiskajā procesā. Tomēr, koncentrējoties uz jautājuma pareizu izlemšanu iepriekš spēkā esošo tiesību normu kontekstā, neatbildēts ir palicis jautājums: kāds ir šis strīds ilgtspējīgas nodokļu politikas perspektīvā?
Iepazīstoties ar šā gada 18. oktobra "Jurista Vārdā" publicētajām tiesībsarga, Finanšu ministrijas un VID vēstulēm, nevar secināt, ka izpildvara konsekventi censtos ievērot tiesisku nodokļu iekasēšanas praksi un būtu gatava īstenot lēmumu pēctecību ilgākā laika periodā. Var piekrist, ka ekonomiskās lejupslīdes situācijā visnepateicīgākā loma ir tikusi tieši Finanšu ministrijai un VID. Tomēr izpildvaras uzstādījums iekasēt pat likumā neparedzētus nodokļus1 tikai tādēļ, ka šobrīd viena vai otra nodokļa vēsturiska piemērošana šķistu taisnīgāka, iezīmē nopietnu pārbaudījumu tiesiskumam fiskālajā jomā.
Konkrētā situācija, autoru ieskatā, mudina rosināt diskusiju par sabiedrības interesēm atbilstošas ilgtspējīgas nodokļu politikas veidošanu un īstenošanu Latvijā. Tas cita starp ietver jautājumus par nodokļu iekasēšanas tiesiskuma robežām, varas dalīšanu budžeta plānošanā un izpildē, tiesiskās nedrošības un uzticības deficīta radītajām sekām, kā arī vispārējo tiesību principu mijiedarbi fiskālajā sektorā.
Sevišķi svarīgs ir jautājums, vai likumdevēja un tiesu varas daļēja uzurpēšana par labu izpildvarai ir pamatota ar patiesi leģitīmu mērķi vai tomēr ar nevēlēšanos atzīt fiskālās politikas sarežģītību un tās divējādo sociāli eksakto dabu. Tas, ka nodokļu normatīvo aktu pieņemšanas procesā nodokļu sociālekonomiskā mijiedarbība nereti tiek ignorēta, vai labākajā gadījumā – aprēķināta lineāri (skatīt, piemēram, likumprojektu Nr. 1571/Lp9 un Nr. 491/Lp10 anotācijas2), drīzāk liek domāt, ka likumdevēja un tiesu varas kontrole pār nodokļu politiku ir pārāk maza un kontroles mehānismus būtu nepieciešams nostiprināt. Demokrātiskā sabiedrībā tas būtu panākams ar vispārējo tiesību principu ievērošanas nozīmes atzīšanu un nostiprināšanu visos varas dalīšanas līmeņos.
1. Būtiskāko argumentu konstelācija
Ņemot vērā to, ka par aktualizētā strīda būtību publiskajā telpā ir pieejama plaša informācija, kā arī to, ka "Jurista Vārdā" šā gada 18. oktobrī ir publicēti izvērsti tiesībsarga un nodokļu administrācijas argumenti, tos ir vērts atkārtot tikai pavisam īsi – akcentējot šim rakstam nozīmīgās daļas.
Kā zināms, laika posmā no aptuveni 2003. gada līdz 2007. gadam Latvijā bija vērojams ārkārtīgi straujš nekustamā īpašuma cenu pieaugums. Vienlaicīgi VID un Finanšu ministrijas darbības rezultātā gan sabiedrībā kopumā, gan arī Saeimā bija nostiprinājusies pārliecība, ka fiziskās personas ienākums, kas gūts, pārdodot tādu nekustamo īpašumu, kas tai piederējis vismaz 12 mēnešus, nav apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk – IIN).
Līdz 2007. gada 12. jūnijam bija spēkā likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (turpmāk – IIN likums) 9. panta pirmās daļas 19. punkta redakcija, kas noteica, ka "gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar nodokli netiek aplikti ienākumi no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumu no: a) pārdošanai izgatavotas vai iegādātas lietas pārdošanas; [..] c) tāda nekustamā īpašuma pārdošanas, kas ir bijis personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem [..]".
Kamēr minētā IIN likuma redakcija bija spēkā, tā tika interpretēta par labu nodokļu maksātājiem – proti, piemērojot 9. panta pirmās daļas 19. punkta "c" apakšpunktu kā speciālo normu nošķirti no "a" apakšpunkta un ar nodokli apliekot tikai ienākumu no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas, kas fiziskās personas īpašumā bijis mazāk nekā 12 mēnešus. 2007. un 2008. gadā VID pozīcija šajā jautājumā krasi izmainījās. Nodokļu administrācija kampaņveidīgi uzsāka veikt fizisko personu auditus un, pamatojoties uz IIN likuma 9. panta pirmās daļas 19. punkta "a" apakšpunktu, uzrēķināt IIN gadījumos, kad pārdotais nekustamais īpašums jau sākotnēji varētu būt bijis iegādāts ar mērķi to vēlāk pārdot.
2010. gada 3. decembrī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments lietā Nr. SKA-526/2010 paplašinātā sastāvā secināja, ka IIN likuma 9. panta pirmās daļas 19. punkts minētajā redakcijā tomēr ir interpretējams par labu nodokļu maksātājiem. Senāta ieskatā tiesību norma noteica fiziskajām personām pienākumu maksāt IIN no nekustamā īpašuma pārdošanas rezultātā gūtā ienākuma tikai tādā gadījumā, ja attiecīgais nekustamais īpašums fiziskajai personai piederējis mazāk nekā 12 mēnešus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes