ŽURNĀLS Diskusija

Kas ir Satversmes kodols

Diskusijas "Satversme kā Latvijas sabiedriskais līgums" pirmajā daļā tās dalībnieki tika aicināti formulēt savu viedokli un izteikties par to, kas, viņuprāt, ietilpst Satversmes kodolā. Proti, kādas konstitucionālās vērtības tajā ietilpst? Kāda ir šo vērtību nozīme Latvijas valstiskumā?

Lauris Liepa: Ir skaidrs, ka šis ir jauns, mūsdienās lietots, jēdziens, kurš faktiski vēl tikai top. Tātad šo terminu vēl tikai piepildām ar jēdzienisko saturu, mēģinām saprast, vai tas aprobežojas ar Satversmes pirmajiem četriem pantiem vai arī iziet ārpus tās formālā teksta. Uz šo jautājumu atbildi jau ir sniedzis viens no latviešu ievērojamākajiem valststiesību pētniekiem – Kārlis Dišlers, jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados norādot, ka mums uz Satversmi ir jāraugās ne tikai formālā, bet arī materiālā nozīmē. Proti, neatkarīgi no tā, vai Satversme pastāv tekstuāli vai arī šāda teksta nemaz nav, katrai sabiedrībai, kura ir apvienojusies un pieņēmusi valstisku formu, ir savi noteikti pamatprincipi, pēc kuriem tā eksistē. Tātad mēs varētu formulēt, ka kodols nav tikai Satversmē rakstiski noformētais vērtību bloks, kas ir nozīmīgs katrai tautai, kura apvienojas noteiktā valstī, bet tas izriet arī ārpus Satversmes.

Meklēt, kā tas ir sācies, varam, pateicoties tiesību filozofu atziņām. Piemēram, šķiet, viens no saprotamākajiem, it īpaši, ja skatāmies uz situāciju pēc Pirmā pasaules kara, varētu būt Džona Loka piedāvājums. Viņš norāda, ka cilvēki apvienojas sabiedrībā un tiem ir nepieciešama valstiska aizsardzība, lai aizsargātu savu īpašumu. Tas ir loģiski, saprotami un, šķiet, ļoti pragmatiski un neizsauktu gandrīz nekādus iebildumus. Taču tas lielā mērā izriet no preventīvās pieejas, kuru vēl vairāk paspilgtināja Tomass Hobss. Viņš runāja par to, ka cilvēks pēc būtības nemaz nav labdabīgs un viņam tieši ir jāizvairās no vardarbības, jācenšas panākt pēc iespējas tāda situācija, kurā cilvēka īpašuma, dzīvības, brīvības apdraudējums būtu iespējami dārgāks, neērtāks. Proti, T. Hobss sacīja, ka valsts ir nepieciešama kā preventīvs līdzeklis, kā siena, kura zināmā mērā mūs norobežo no kāda patvaļas.

Protams, viens no simpātiskākajiem modeļiem ir tas, ko Platons savulaik ir aprakstījis savā dialogā "Valsts", bet vēlāk dialogā "Likumi". Sokrāta vārdiem izsakoties, cilvēks faktiski ir radīts, lai dzīvotu kopienā, un cilvēki, kas ir tik dažādi, individuāli nemaz nevar pastāvēt. Vēlāk Aristotelis to noformēja par ļoti iecienītu tēzi zoon politikon – mēs esam sabiedriska radība. Daži saka "dzīvnieks", bet tas nav īsti precīzi.

Tātad, ja izietu no paša sākuma parametra un teiktu, ka cilvēks ir sabiedriska radība, mums vajadzētu noskaidrot, kas tad ir cilvēka nepieciešamās vērtības, ar kurām tas sabiedriskā formācijā bez valstiskās klātbūtnes nevar pastāvēt. Šeit atbildes ir dažādas, un es hipotētiski izvirzīšu dažas no tām, kas tad īsti ir Satversmes kodols.

Tātad, pirmkārt, ir skaidrs, ka mēs runājam par klasiskiem valststiesību parametriem, proti, tā ir tauta, kas atrodas noteiktā teritorijas vienībā, kuru šī tauta ir spējusi sev pieturēt. Šajā sakarā gribētu atsaukties uz konstitucionālo tiesību autoritāti Egilu Levitu, kurš ir norādījis, ka šī ir viena no labākajām iespējamajām teritorijām, kādas uz pasaules vispār var atrast, ja skatāmies gan klimatiski, gan savā veidā arī tirdzniecības aspektā.

Tātad šie ir parametri, ar kuriem es gribētu sākt, – tauta, kas ir izvēlējusies noteiktu vietu savai apmetnei, un tālāk valstiskas iekārtas ietvaros jau attīstot to, kā šī tauta vislabāk gribētu īstenot savu pārvaldību. Tas ir, vai tai ir vajadzīgs pārvaldības modelis, ko nosaka stiprs līderis, vai tas ir autonomāks un personisko brīvību respektējošāks modelis, tā jau ir šīs tautas izvēle, kamēr tā notur savu iekaroto pamatu.

Gunārs Kusiņš: Piekrītu viedoklim, ka mums jārunā par lietu, kas vēl nav noformulējusies. Tādēļ ir jāsāk ar to, kāds ir šis "pirms Satversmes" stāvoklis jeb kādas ir "pirms Satversmes" vērtības.

Visas vērtības nekad nevar ierakstīt konkrētā normatīvā dokumentā. Manuprāt, šajā kodolā ietilpst, bet ne tikai, trīs lietas. Pirmkārt, tas, ka Latvija pastāv. Domāju, ka Satversmes kodols varētu sakrist ar Satversmes dokumentu, ja tas sastāvētu tikai no diviem vārdiem – "Latvija ir". Tādā gadījumā kodols būtu izteikts ar Satversmes tekstu. Kāpēc? Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija izveidojās tautas pašnoteikšanās rezultātā konkrētā brīdī un tajā brīdī Satversme jau nebija kā dokuments priekšā. Lai izveidotos nacionāla valsts, bija nepieciešami vismaz četri priekšnoteikumi. Tātad, pirmkārt, vēsturiskā teritorijā vairākumā dzīvojoša nācija, kas apzinās sevi kā kopību ar atsevišķām kopīgām vērtībām – valodu, kultūru utt. Otrkārt, tā spēj iekšēji pašorganizēties, apzināti izveidojot institūcijas, kas izsaka nācijas gribu. Treškārt, tā apzināti vēlas un spēj būt līdztiesīga jeb vienāda ar citām nācijām, ar to saprotot, ka Latvija vēlas pacelties līdz citu valstu līmenim, būt līdztiesīga ar citām. Ceturtkārt, šī valsts ar savu esību uzskata, ka savas valsts nodibināšana ir vienīgais pareizais nācijas tālākās attīstības un izaugsmes veids.

Protams, ka savas valsts izveidošana prasa noteiktus upurus, gan finansiālus, gan intelektuālus resursus, bet tas parāda arī šīs nācijas izpratni par savu sūtību un atbildības pakāpi.

Runājot par Satversmes kodolu, otrā lieta: ja "Latvija ir", tad nākamais jautājums – kur tā ir? Un šo atbildi arī ļoti labi varam atrast, jo tautas pašnoteikšanās rezultātā izveidotā valsts ieņem konkrētu teritoriju, kuras robežas var būt vēl nenoteiktas. Kad Latviju proklamēja, tās robežas vēl nebija noteiktas, taču bija iecere, ka šī pašnoteikšanās notiek latvju tautas apdzīvotajā teritorijā. Šeit var būt runa par robežu konkrētu atrašanās vietu, bet arī par latviešu apdzīvotajiem apgabaliem.

Tālāk nāk jautājums – kāda tā ir? Šis jautājums no visiem trim ir visietilpīgākais, jo nacionālas valsts izveides ieceri un būtību vislabāk var noteikt, tikai precīzi izprotot attiecīgās nācijas vēsturi, centienus izveidot valsti un noskaidrojot nācijas izpratni par vērtībām, kuras tā liek šīs valsts izveidošanas pamatā. Dažas no tām parādās jau pirms dibināšanas brīža, dažas parādās dibināšanas brīdī, bet vēl dažas – arī vēlāk. Līdz ar to kodols var attīstīties tālāk.

Manuprāt, pie Satversmes kodola noteikti būtu analizējams arī tas, ka Satversme ir šī kodola un citu vērtību nostiprinājums teksta formā.

Elizabete Krivcova: Manuprāt, pirmās un galvenās vērtības mūsu Satversmē ir apgaismības vērtības jeb atvērtā demokrātija. Tas nozīmē, ka Latvija kā valsts ir būvēta uz individuālās brīvības un principiālas vienlīdzības idejas. Tātad – viens cilvēks, viena balss. Neatkarīgi no tā, ka cilvēki ir atšķirīgi, tiem ir dažādas spējas, zināšanas, vienalga, mēs atzīstam cilvēka vērtību, viņa brīvību un spēju spriest par sevi, un to, ka visi ir vienlīdzīgi. Tāpēc mūsu demokrātija pirmām kārtām ir procesuāla. Proti, pareizais viedoklis vai tautas labums nav iepriekš noteikts, bet tiek noskaidrots diskusijas rezultātā.

Latvijas tauta ir politiska nācija, tā nav kāda etniska grupa vai šķira, proletariāts vai vēl kaut kas. Tā arī bija jēga dibināt nevis sociālistisku, bet gan demokrātisku republiku. Šodien es vēl sacītu, ka tā ir liberāla demo­krātija, kurā mēs ne tikai atzīstam vairākuma varu, bet arī katra cilvēka vērtību jeb cilvēktiesības. Bez cilvēktiesībām nav iedomājama moderna demokrātija.

Otrais jautājums par latviskumu, latviešu valodas lomu. Tā arī ir vērtība, bet, manā skatījumā, valoda un kultūra ir konstitucionāli svarīgas tādēļ, ka tās uzņem, izteic un translē šīs apgaismības vērtības, brīvības un vienlīdzības idejas. Tāpēc, kad runājam par Satversmi, vispirms mums jārunā par to lielo Eiropas un Rietumu civilizācijas procesu, tas ir, apgaismības ticību cilvēkam, saprātam, brīvībai un vienlīdzībai.

Latviešu valoda Satversmē noteikti ir simbols, tāpat kā karogs. No tā secinu, ka valoda ir viena no centrālajām Latvijas idejām, bet šo ideju var īstenot dažādos veidos. Esošajai valodas politikai nav konstitucionāla ranga. Proti, esošā valodas politika, kura balstīta uz konkurences tēzi, ka latviešu valoda konkurē ar angļu un krievu valodu un ka latviešu valodas mērķis ir monopols pēc iespējas vairākās sociolingvistiskajās sfērās, līdz ar to kaut kas ir jāierobežo, par kaut ko ir jāsoda un šī joma ir ļoti jāregulē. Es uzskatu, ka šī doma nav ierakstīta Satversmē. Tikpat labi var būt citas valodas, politika, kas pamatota uz sadarbības principiem un atbalsta iedzīvotāju brīvprātīgu lojalitāti.

Mana pēdējā tēze – Satversmē nav rakstīts, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda. Tur rakstīts, ka tā ir valsts valoda. Tam ir liela nozīme, bet tas nenozīmē, ka Satversme aizliedz papildināt šo simbolu sarakstu.

Pati latviešu valoda par simbolu kļuva 1998. gadā. Iepriekš tā bija nerakstīta svarīga vērtība, taču tai nebija tik augsta ranga kā vienam no simboliem, līdzīgi karogam. Tikpat labi 1921. gadā, kad tika apspriesta Satversme, latviešu valoda kā valsts valoda tika pieminēta vienā pantā ar mazākumtautību valodām. Tātad juridiski neredzu nevienu aizliegumu, kāpēc mazākumtautību valodas statusu nevaram paaugstināt. Līdz ar to secinu, ka šis jautājums nav juridisks, – vai mēs drīkstam vai nedrīkstam ieviest otru valsts valodu, – bet gan politisks, izšķiroties, vai mums to vajag.

Ilma Čepāne: Pirmkārt, piekrītu viedoklim, ka uz Satversmi jāskatās kā uz vienotu organismu. Satversmē ietilpst gan rakstītās, gan arī nerakstītās normas. Otrkārt, uz Satversmi vēl noteikti ir jāraugās arī vēsturiskā griezumā, tādēļ mēs ļoti bieži, interpretējot vienu vai otru Satversmes normu, arī skatāmies, ko tad ir teikuši Satversmes "tēvi" šajā jomā.

Domāju, ka Satversmes kodols ir tās pirmie četri panti. Proti, pirmais noteic valsts iekārtu – mūsu valsts ir demokrātiska, tiesiska un sociāli atbildīga republika. Un no šī, 1. panta, ja esat lasījuši Satversmes tiesas spriedumus, tiek atvasināti ļoti daudzi un dažādi principi, piemēram, likumības princips, varas dalīšanas princips, likuma virsvadības princips, samērīgums, tiesiskās paļāvības un citi tiesiskas valsts principi.

Ja runājam par kodola sastāvdaļu, tad, otrkārt, ir jāpievēršas Satversmē nostiprinātajam, ka tauta ir vienīgais suverēnās varas subjekts.

Treškārt, Satversmes 3. pants paredz latviešu apdzīvoto vēsturiski etnogrāfisko apgabalu, vienotības principu, jo ne velti tur ir norādīts, no kādām daļām sastāv Latvija. Tātad tā ir šī teritoriālā nedalāmība. Un pēdējais, 4. pants, – latviešu valoda kā nacionālas valsts pastāvēšanas pamats.

Runājot par pēdējo, pievienojos tiem autoriem, tostarp Egilam Levitam, Inetai Ziemelei un vēl arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas locekļiem, kuri uzskata: ja valsts valoda nebūtu latviešu valoda, bet, piemēram, angļu vai krievu valoda, tad Latvija vairs nebūtu latviešu nācijas nacionāla valsts, kas ir Latvijas valsts dibināšanas pamatā 1918. gada novembrī.

Inese Lībiņa-Egnere: Kodols ir kaut kas tāds, ko ne vienmēr ar neapbruņotu aci var apskatīt un līdz dziļumiem tajā ielūkoties, un saprast, kas tajā visā slēpjas. No otras puses, no kodola varam nonākt pie saknēm, varam nonākt arī pie tās attīstošās dzīvības, kas vēlāk visās citās jomās, ko tiesības aptver, varbūt dod kādus augļus. Tāpēc, manuprāt, par kodolu būtu mazliet greizi runāt kā par kaut kādiem negrozāmajiem Satversmes pantiem un tad tagad ravēt no Satversmes ārā, kurš būtu vispār negrozāms, kurš grūti, bet tomēr grozāms un kurš – viegli grozāms pants. Tāpēc ir svarīgi, ka savu Satversmi redzam kā vērtību ne tikai šajās rakstītajās normās, bet arī nerakstītajās.

Kā jau izskanēja, šobrīd sociāli un politiski sāpīgais jautājums par valsts valodu viennozīmīgi ietilptu Satversmes kodolā, neraugoties uz to, ka vēl pirms vairākiem gadiem ar neapbruņotu aci mēs to Satversmē neredzējām. Tāpēc "kodols" kā jēdziens nav jaunatklāti apstākļi, ko mēs tagad visi esam ieraudzījuši. Tas ir kaut kas tāds, kas ir bijis pašā pamatā Satversmei jau visu laiku.

Tomēr, palūkojoties uz citām Eiropas valstu konstitūcijām, kurām arī ir savi kodoli un savas saknes, mēs redzam, ka galvenais, protams, ir teritoriālā integritāte. Tās ir demokrātijas pamatvērtības, no kurām izriet virkne ļoti nozīmīgu tiesību principu, tajā skaitā varas dalīšanas princips, reprezentatīvā parlamentārisma princips un, protams, cilvēka cieņas virsprincips. Ja mēs palūkojamies uz sāpīgajiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā un uz to, kā Vācijas konstitūcijas kodolā ir nostiprināta šī mūžības klauzula par cilvēka cieņu, manuprāt, tas ir arī tas pats Satversmes kodols, kaut arī tajā cilvēktiesību nodaļa ir salīdzinoši jauna un cilvēka cieņu kā pamatvērtību rakstītajā Satversmē pie tās "tēviem" un "mātēm" nemaz neatradām. Tāpēc ir ļoti svarīgi šajos jēdzienos "kodols" vai, saucot to kā citādi, ielikt ne tikai rakstītās normas un domāt par pantiem, kurus varam vai nevaram grozīt, bet gan paskatīties uz to plašāk, kā uz tvērumu, kas patiesi nosaka mūsu valsts, tas ir, mūsu tautas, pastāvēšanas pamatprincipus.

Ringolds Balodis: Bez šaubām, piekrītu, ka latviešu valoda ir kodolā, tomēr gribētu retoriski jautāt: kā kodolā? Jo šobrīd mēs runājam par Satversmes kodolu. Manuprāt, ja mēs runājam par demokrātiskas valsts kodolu, tad runājam par Satversmes 1. pantu, jo esam demokrātiska republika un šis demokrātijas princips ir jāievēro. Savukārt tad faktiski var piekrist Elizabetei Krivcovai, ka tas vairāk ir politisks jautājums un vairāk tehniski nokārtojams. Ja uzskatām, ka runājam nevis par Satversmes kodolu, bet par nacionālas valsts kodolu, tad uz šo jautājumu ir jālūkojas daudz plašāk, un šeit mēs nonākam līdz Gunāra Kusiņa paustajam, kurš labi raksturoja Latvijas pamatu, jo veidojāmies kā valsts. Nedomāju, ka Latvijas valsts veidošanās pamatā bija ideja par latvijiciem. Ir skaidrs, ka latviešu tauta nav tikai latvieši. Nav ne mazāko šaubu, ka tur ir arī krievu tauta iekšā, tomēr, runājot par šīm vērtībām, es domāju, ir jārunā par nacionālas valsts vērtībām.

Ja paskatāmies, kas ir demokrātiskas valsts kodolā, domāju, ka nevar aprobežoties ar Satversmes pirmo līdz ceturto pantu. Savukārt, ja runājam par nacionālas valsts kodolu, šo jautājumu nevar atrauti skatīt no pašas valsts pastāvēšanas pamatiem.

Domājot par gaidāmo referendumu un prātojot, vai tas ir labi vai slikti, manuprāt, tās masalas vienreiz ir jāizslimo un šim referendumam ir jānotiek. Ja ejam soli tālāk un retoriski vaicājam: ko darīt, tad, pēc manām domām, gluži tāpat kā citās demo­krātiskās valstīs ir nepieciešams papildināt mūsu labo Satversmi, proti, sarežģīt šīs procedūras, kādā veidā var ļoti vienkārši nomainīt kaut vai to pašu 4. pantu, papildinot ar krievu valodu. Ja paraugāmies uz lietuviešu piemēru – tur ir vairākas iespējas, kā grozīt satversmi. Ir arī Japāna, kura līdz šim brīdim pēc Otrā pasaules kara savu konstitūciju nav grozījusi ne reizi, jo tur nepieciešami divi sasaukumi, referendums... Tāpēc domāju, ka šajā diskusijā pie Satversmes kodola bez šaubām ir jāpieliek vēl klāt 8. nodaļa un atrunas kādos pantos, taču, manuprāt, šis virziens ir uz nekurieni, tādēļ diskusija būtu jāpārceļ uz nacionālas valsts kodolu, jo tad šī situācija izskatās pavisam citāda, un tas vairs nav tikai tehnisks jautājums.

Andrejs Elksniņš: Pirmkārt, mani mulsina vārds "kodols", ko pašreiz sākam lietot. Kāpēc? Tāpēc, ka attiecībā uz kodolu tā nav tiesību teorijas kategorija. Papētot virkni materiālu, atradu Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē attīstītu jēdzienu "ciets kodols". Ar to minētā tiesa saprot cilvēkiem paredzēto pamattiesību apkopojumu.

Domāju, ka šajā gadījumā mums būtu labāk jārunā par kaut kādu izejas normu, par pirmsākumu attiecībā uz to regulējumu, kas ir paredzēts Satversmē, un šajā gadījumā es pakavēšos pie ieraksta Satversmē, ka Latvijas tauta savā brīvi vēlētajā Satversmes sapulcē nolēmusi sev šādu valsts Satversmi. Varam runāt par to, ka šis teikums atspoguļo garu un miesu, arī formu un gribas izpausmi, kādā veidā tauta sev šo Satversmi ir noformulējusi. Mani mulsina vēršanās pie jebkādām stenogrammām un viedokļiem. Protams, tas ir nepieciešams, lai atklātu virkni jautājumu, bet tam ir divējāda daba. Ja runājam par Satversmes sapulces stenogrammām un to, kāda tā griba ir bijusi bez minētās gribas izpausmes formas Satversmē, tad mums ir jāaktualizē jautājums par Latgales autonomiju, par latgaliešu valodu kā oficiālo valsts valodu, par lībiešiem un citiem jautājumiem, kuri šajās stenogrammās tika apskatīti.

Cits jautājums, ka varam runāt par to, ka Latvijas sabiedrība ir radījusi šo Satversmi un tā ir apvienojusi cilvēkus sabiedrībā. Protams, Latvijā nav spēcīgas konstitucionālās tradīcijas, un tas noklusējums, kurš šajā gadījumā Satversmē ir ietverts, diemžēl nestrādā.

Tā kā mums ir jāizvērtē, kas ietilpst šajā Satversmes pamatā un kas nosaka izejas normu, domāju, ir jāvēršas pie demokrātisma principa, kurš ir noteikts Satversmes 1. pantā, tā izpausmes atspoguļojuma 2. pantā, varam runāt arī par teritoriju, kura atspoguļojas 3. pantā. Vienlaikus, ja šo jēdzienu apzīmējam kā "pirmsākumu", nevis kodolu, varam runāt par pārstāvības institūtu – 6. pants vai 77. pants – ka attiecīgie Satversmes pārgrozījumi, ko veikusi Saeima, ir nododami tautas nobalsošanai. Es runāju par 1922. gada Satversmes redakciju. Tas ir viens. Otrais – ļoti aktuāls jautājums, vai Latvijas tauta, nolemjot sev šādu valsts Satversmi, savu varu ir nodevusi pilnībā un neatgriezeniski vai arī kaut ko sev ir paturējusi. Tas šajā gadījumā ir ļoti nozīmīgs jautājums. Varbūt Latvijas tauta vēlas sev kādu tiesību arī atgūt? Tāpēc, manā skatījumā, Satversmes redakcija, kura bija paredzēta, lielā mērā ir ideāla, neņemot vērā tās spekulācijas un grozījumus, kas Satversmē veikti daudz vēlāk.

Protams, ir jārunā arī par to, ka Satversmei piemīt ne tikai juridisks, bet arī politisks un ideoloģisks raksturs. Varam runāt par to, ka varas avots ir Latvijas tauta un kā suverēnam tai pieder augstākā vara, tā ir neatkarīga. Turklāt šo suverēno varu mēs nevaram ne dalīt, ne kā citādi ierobežot. Līdz ar to nestrīdēšos, bet domāju, ka valoda un arī citi jautājumi, kas ir izskanējuši, nav primāri noteicošie faktori, kuri kalpo valsts izveidošanai. Tik tiešām piekrītu izskanējušajam viedoklim, ka mums būtu jāprecizē, par kādu valsti runājam, – šo jautājumu aplūkojam nacionālas valsts aspektā vai runājam par Satversmi kā atsevišķu kategoriju, un tādā veidā šī diskusija arī būtu jāvērš tālāk.

Gaidis Bērziņš: Manuprāt, Latvijas valsts kodola tiesiskais pamats ir ietverts Satversmes pirmās nodaļas pirmajos četros pantos. Attiecīgi gribētu pievienoties viedoklim, ka Satversmes kodols nosaka tieši šīs konkrētās Satversmes identitāti un pats Satversmes kodols atrodas ārpus tās teksta, bet ir tās pamatā. Proti, tiesību principi, valsts dibināšanas un neatkarības atjaunošanas idejas un citi dokumenti, un pēc būtības šis kodols ir negrozāms.

Kas attiecas uz valodu, tad, protams, varam vērtēt, kas ir bijis 1998. gada Satversmes grozījumu iemesls, bet šodien šis jautājums, raugoties no Satversmes kodola viedokļa, nav apspriežams. Cita starpā Satversmes tiesa jau 2001. gada 21. decembra spriedumā ir norādījusi: ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un varbūt pat ir uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu. Tātad Satversmes tiesa šādu atziņu ir izteikusi jau 2001. gadā, norādot uz valsts valodas kā valsts kodola iespējamo apdraudējumu. Papildus gribētu citēt arī Inetu Ziemeli, kuras viedoklim arī absolūti pievienojos: latviešu valoda ir Latvijas valstiskuma kodols un identitātes pamats.

Inga Reine: Uz Satversmi raugos kā uz ļoti praktisku dokumentu, ko vajadzētu lietot ikdienas dzīvē. Es to nevērtēju kā tiesību filozofijas pamatu vai kādu abstraktu elementu. Taču, ja runāju par to, ko es saprotu ar kodolu, tad tas ir pamatelements, kas apzīmē Latviju kā neatkarīgu suverēnu valsi. Tad, protams, skatos uz Satversmes pirmo nodaļu, no kuras izriet, kas ir Latvija kā suverēna neatkarīga valsts un kā mēs to izprotam.

Vai kodols ir mainīgs vai nemainīgs? Arī uz šo jautājumu es atkal raugos no praktiskās puses – nekad nesaki nekad, dzīve iet un mainās. Taču, ja runājam par Latviju, kādu to pazīstam šodien, kā neatkarīgu, suverēnu un demokrātisku valsti, tad šis ir kodols, kas to nosaka. Tiklīdz mainām kodolu, arī valsts, kādu to pazīstam šodien, beidz pastāvēt un pārvēršas par ko citu. Vai to vēlamies vai ne, tas ir cits jautājums, jo vara Latvijā pieder Latvijas tautai, un, kā tā nolemj, tā arī būs.

Ja to visu pārvēršam par diskusiju saistībā ar gaidāmo referendumu, tas man zināmā mērā atgādina sižetu no bērnu multfilmas, kur visi ir savākušies uz viena kuģa, pēkšņi kaut kas notiek aiz viena borta un visi uzreiz metas pie tā, tad kaut kas notiek aiz otra borta un atkal visi metas turp. Tādējādi tiek sašūpots kuģis, un beigās tas arī apgāžas. Vai gribam pakļauties katrai provokācijai vai katram mēģinājumam kaut kādu abstraktu vai skaidri zināmu apsvērumu dēļ mainīt to, kas ir noteikts Satversmē, tā dēļ es Satversmi nemainītu. Manuprāt, tas parāda vājumu, ka esam gatavi un pakļaujamies spiedienam, ka kaut kas var notikt. Šis ir fundamentālais dokuments, un to nevajadzētu grozīt. Tā ir Latvijas Satversmes galvenā priekšrocība, ka principā tā spēj pielāgoties praktiski jebkurai situācijai, jo tā ir lakoniski uzrakstīta. Tas ļauj Satversmei palikt nemainīgai praktiski jebkurā situācijā.

Varam diskutēt par pamatfunkcijām, un latviešu valoda, protams, ir viens no apzīmējumiem, kā mēs to saprotam, jo, ja būs līdztekus cita valoda, tad Latvija vairs nebūs Latvija. Tomēr uzskatu, ka tas viss ir jāuzņem rāmi un diskusija par Satversmes grozījumiem jāizņem no referenduma konteksta, jo, ja mēs to darām viena referenduma spiediena dēļ, šī diskusija pārvēršas par kaut ko citu, nevis par diskusiju tikai par Satversmi un tās kodolu.

Arvīds Dravnieks: Tā kā izsakos pēdējais, mani spiež nepārvarama vēlme komentēt visu, kas pirms manis tika pateikts ne pietiekami noslīpēti.

Pirmkārt, ir pašsaprotamas lietas, un tās ir tik pašsaprotamas, ka nevienam par to nav jāstāsta, bet tagad mēs par šīm pašsaprotamajām lietām pēkšņi sākam runāt un stāstīt. Kur ir vaina? Manuprāt, ķeza ir tā, ka vienlaikus pastāv vairākas paralēlas pasaules, un tās nav tikai informatīvās telpas vai tas, kādā valodā mājās savstarpēji apmainās ar sadzīviskām domām, – šeit paralēli pastāv divas valstis. Gan 1918. gadā dibinātā Latvijas Republika, gan simtiem tūkstoši cilvēku, kas šeit dzīvo, turpina nest līdzi Latvijas Padomju sociālistisko republiku. Un tā ir galvenā problēma! Atkal jājautā: kur ir vaina? Vaina ir izglītības sistēmā, – kā tas ir iespējams, ka demokrātiskā valstī turpina atražot kaut kādus homo sovieticus?

Nākamā tēze par to, cik to kodolu varētu būt. Vienalga, kā mēs to skaitīsim, izveidosies kaut kas līdzīgs lokiem. Piemēram, iedomāsimies referendumu par to, ka nav jēgas no vīriešiem politikā, tāpēc vajadzētu viņiem aizliegt pasīvās balsošanas tiesības. Esmu gatavs savākt parakstus un aicināt šajā referendumā balsot "par". Jautājums: kas notiks nākamajā dienā pēc referenduma? Vai patiesi vīrieši paliks bez vēlēšanu tiesībām? Visticamāk, ka ne, jo ir vēl kaut kas, ko mēs saprotam ar cilvēktiesībām, un tā ir visa Satversmes 8. nodaļa. Faktiski runājam par lietu, kas saucas vispārējie tiesību principi. Tie ir dzīvi un tiek attīstīti atbilstoši sabiedrības vajadzībām. Šo principu nav nemaz tik daudz – tie ir tikai pieci. Privātajās tiesībās tas ir privātautonomijas princips, bet publiskajās tiesībās tie ir demokrātiskas iekārtas, tiesiskas valsts, sociāli atbildīgas valsts un nacionālas valsts principi. Viss pārējais, ko arī sauc par principiem, ir tikai šo piecu principu ēna konkrētajā tiesību nozarē vai apakšnozarē.

Tātad, pat ja visi simts Saeimas deputāti vienbalsīgi nobalsos par kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar šiem tiesību principiem, viņi būs izdējuši juridisku vanckaru, kurš nevar stāties spēkā. Savukārt, ko darīt ar tautu, kad tā īsteno savas likumdošanas tiesības, jo tauta arī var kļūdīties? Kā tautai liegt tiesības lemt par kādu jautājumu? Vienīgais, kurš varētu to darīt, ir Satversmes tiesa.

Par valodu. Daudzi valodu min kā vērtību, bet, manā uztverē, valoda ir tikai instruments. Un jēga, visticamāk, ir kultūra, kuru var īstenot šajā valodā. Gribētu sacīt, ka nevajag ļauties politiķu acumirklīgajām vajadzībām kaut ko Satversmē grozīt. Atnāks citi politiķi, tiem būs citas vajadzības, bet ir lietas, ko mēs attīstām lēnām, pamatīgi, kamēr visi tam piekrīt.

Debates

Pasākuma debašu daļā L. Liepa norādīja, ka starp teritoriju un tautu nav kauzālas sakarības. Ir sastopamas tautas, piemēram, kurdi, kuriem nav savas valsts un teritorijas, bet ir spēcīga tautas izjūta. Savukārt ir arī tautas, piemēram, armēņi un ebreji, kuriem ir sava valsts, tomēr ievērojama tās daļa dzīvo ārpus kopīgās teritorijas, saglabājot spēcīgu savstarpēju saikni. Latviešiem teritorija ir nozīmīgs elements, jo, visticamāk, mēs nespētu saglabāt savu tautiskumu bez kopīgās teritorijas, veidojot diasporu citās valstīs.

Diskusijā ar jautājumiem piedalījās arī klausītāji. LU Juridiskās fakultātes lektors Māris Lejnieks norādīja, ka, viņaprāt, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados nebija idejas par Latviju kā mononacionālu valsti ar nospiedošu latviešu īpatsvaru, tāpēc tajā laikā neradās jautājums par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tomēr viņš vērsa uzmanību uz būtiskākajām izmaiņām sabiedrības nacionālajā sastāvā pirmsokupācijas un pēcokupācijas Latvijā. M. Lejnieks atzina, ka Satversmes kodolā ietilpst arī 1990. gada 4. maija deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Komentējot M. Lejnieka teikto, Romāns Apsītis, viens no 1990. gada 4. maija deklarācijas autoriem, paskaidroja, ka pirms 20 gadiem netika izvērsti analizētas šīs iepriekš minētās būtiskās izmaiņas, jo galvenais bija atjaunot demokrātisko 1918. gada Latvijas Republiku. Turklāt mūsu Satversmē ne viss ir pateikts, tāpēc ir jāveic Satversmes kodolīgā teksta interpretācija. Latvijas Republikas pilsoņiem jājūt piederība valstij.

Turpinot diskusiju par suverēna tiesību apjomu likumdošanā, I. Čepāne norādīja, ka, iespējams, nav maināma Satversme, bet likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" nosakot samērīgākas (stingrākas) prasības attiecībā uz tautas likumdošanas iniciatīvām. Tautas tiesības nav absolūtas, jo nebūtu iedomājams, ka tauta varētu akceptēt, piemēram, nāves sodu, spīdzināšanu vai vēlēšanu tiesību atņemšanu vīriešiem. Tam pievienojās arī G. Bērziņš, kas papildus norādīja, ka likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 25. pants ir nepilnīgs. Turklāt tauta var arī kļūdīties, vēl jo vairāk, ja kāds apzināti provocē.

I. Reine vērsa uzmanību uz jēdzienu "multinacionāla valsts" un "multietniska valsts" nošķiršanu. Latvija ir multietniska valsts, jo tajā dzīvo dažādu tautību pārstāvji, kas sevi asociē ar neatkarīgu un demo­krātisku Latviju, piemēram, caur pilsonību. Šodien mēs nevaram runāt par klasisku nacionālas valsts doktrīnu. Jāraugās reāli uz faktiskiem apstākļiem. I. Reine nepiekrita M. Lejnieka teiktajam par 1990. gada 4. maija deklarāciju. Satversme ir interpretējama nošķirti no šīs deklarācijas un atbilstoši šodienas situācijai. Svarīgi saprast, par kādu Latviju mēs domājam, proti, par to, kas oriģināli tika izveidota, vai par mūsdienu Latviju. Šīs divas lietas ir saistītas, tomēr pirmais ir vēsturiskais princips. Šobrīd to nevar izvirzīt priekšplānā, jo tādējādi tiek šķelta sabiedrība. Jāmeklē tas, kas sabiedrību vieno, neaizmirstot vēsturi. Ir pašsa­protami, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, tāpat kā Vācijā ir vācu valoda un Francijā – franču valoda. Turklāt nedrīkst uzskatīt, ka tauta var kļūdīties. Cits jautājums, kā mēs vēlētājus novedam līdz viedokļa formulēšanai un izteikšanai. Tautas viedoklis ir jārespektē.

G. Kusiņš piekrita I. Reines aicinājumam vienoties par jēdziena "nacionāla valsts" saturu. Lai to izdarītu, G. Kusiņš citēja Kārli Dišleru, kas rakstīja, ka latviešu tauta prasīja autonomas Latvijas dibināšanu; Latvijas tauta sūtīja savus pilnvarotos un delegātus pie ārzemju valdībām, lai atzītu savas pašnoteikšanās tiesības; latviešu tautas pārstāvji veidoja Latvijas Pagaidu nacionālo padomi. Līdz ar to visos šajos gadījumos runāts par latviešu tautu. Tāpēc var secināt, ka Latvijas veidošanu prasīja latviešu tauta un proklamēja latviešu tautas pārstāvji un arī konstitūciju uzrakstīja latviski. Turklāt K. Dišlers arī norādījis, ka latviešu tauta negribēja atstumt citas Latvijā dzīvojošās etnogrāfiskās grupas. Kad Latvijas valsts kļuva iespējama kā vadošais orgāns, tika organizēta nevis latviešu tautas, bet gan Latvijas tautas padome. Konsekventi tika turpināts lietot šo otro terminu. Nevajag vienu pretstatīt kādam citam. Jāpasaka tikai, ka Latviju, realizējot pašnoteikšanās tiesības, izveidoja latviešu tauta.

I. Lībiņa-Egnere uzsvēra, ka ir jābūt mehānismam, kā tautu pasargāt no kļūdīšanās. Satversmes tiesai jābūt koriģējošajam mehānismam. Turklāt jāpārvērtē tautas likumdošanas iniciatīvu ierosinātāju skaits un citas kvoruma prasības, tomēr nekas nevar būt mūžīgs. Nevajag ieņemt tādu aizsardzības pozu, ka tauta būs neapdomīga un labāk dažus Satversmes pantus padarīt par mūžīgiem.

R. Balodis piekrita I. Lībiņas-Egneres teiktajam, ka nav nepieciešama mūžības klauzula Satversmē, kā arī bija vienisprātis ar G. Kusiņu, ka Latvija ir nacionāli nodibināta valsts, tomēr tautas etniskais sastāvs var mainīties, līdz ar to var mainīties arī vēlme pēc konkrētas valsts valodas. Ja latviešu vairs nebūs, tad nevar uzstāt uz latviešu valodu kā valsts valodu. Likumos var pastiprināt procedūras attiecībā uz referendumiem, tomēr šādu darbību mērķim jābūt mazināt tautas risku kļūdīties.

A. Elksniņš piekrita, ka Latvijas valsts dibināšanas pamatsubjekts ir latviešu tauta, tomēr suverēnā vara pieder Latvijas tautai, nevis latviešiem. Nav jābaidās no tautas varas un viedokļa, lai gan ir iespējami arī kaut kādi aizsardzības mehānismi.

No auditorijas diskusijā iesaistījās arī LU Juridiskās fakultātes lektors Mārcis Krūmiņš, kurš izvirzīja jautājumu, vai sabiedriskā līguma kodolā ietilpst valsts simboli. E. Krivcova norādīja, ka latviešu valodai blakus var "nostāties" vēl cita valoda. Vai to pašu varētu teikt par valsts karogu, un vai var būt vienlaicīgi divi karogi? Tie ir pamati, uz kuriem tika būvēta Latvija kā nacionāla valsts ar vairākām etniskām grupām.

A. Dravnieks uzsvēra: kamēr latviešu valoda ir "dzīva", tā nav simbols, bet instruments. Turklāt jebkurš referendums ir tautas izglītošana, tāpēc gaidāmais referendums nav bezjēdzīgs. Tam ir simboliska jēga, jo tas pamodinās latviešu tautas vēsturisko atmiņu.

E. Krivcova turpināja diskusiju par tautas kļūdīšanos un norādīja, ka tas ir demokrātijas risks. Jāpiekrīt A. Dravniekam, ka tā ir arī izglītošanās, bet galvenais ir veicināt sabiedrības solidaritāti.

L. Liepa uzsvēra, ka formāli leģitīms balsojums par lietām, kas neatbilst modernās sabiedrības vērtībām, nav atbalstāms. Jau šobrīd Satversme uzliek žņaugus suverēnam, piemēram, ierobežojot tā tiesības noteikt nodokļu lielumu. Runājot par Satversmes kodolu, viņš atzina, ka šobrīd ir grūti precīzi noteikt tā aizsardzības instrumentus, tomēr ir skaidrs, ka tādiem ir jābūt. Tautas radītai valsts iekārtai piemīt pašaizsardzības iespējas, kas neļauj "sašūpināt" pamatelementus, uz kuriem tā balstās. Valoda ir ne tikai instruments, bet tā ir arī cilvēku domāšanas un esības struktūra. Ja Latviju ir izveidojuši latvieši kā valstsnācija, tad jebkādi mēģinājumi mazināt latviešu valodas nozīmi ir cita Satversmes kodola struktūras piedāvājums. Šādā gadījumā tautai būtu jāuzdod jautājums nevis tikai par valsts valodu, bet par jaunu valsts iekārtu un konstitūciju. Protams, jāapzinās, ka neviena iekārta nav mūžīga un droši vien arī nepastāvēs mūžīgi.

I. Čepāne akcentēja, ka Satversmes "tēvi" nevarēja iedomāties, kas ar latviešu tautu notiks nākamajos desmitos gados. Latviešu valodas aizsardzība jāskatās kontekstā ar sekām, ko radīja Latvijas okupācija, piemēram, masveidīga cilvēku izsūtīšana un nogalināšana, kā arī krievvalodīgo ievešana un rusifikācija. Būtiski mainījās Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Šis apstāklis vērtējams kopsakarā ar Satversmes "tēvu" izteiktajām atziņām.

Diskusijas galasecinājumi

Gaidis Bērziņš: Gribu pieturēties pie tā, ka Latvijas valsts ir izveidota latviešu nācijas pašnoteikšanās ceļā un Latvijas valsts pienākums ir pastāvīgi nodrošināt latviešu nācijas valodas un kultūras ilgtspēju. Kas attiecas uz Latvijas tautu, tai skaitā šeit mēs runājam par mazākumtautībām, gribētu sacīt, ka mums Satversmē, manuprāt, pietiekami precīzi ir noteiktas šīs tiesības, kas garantē mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Turklāt mums ir virkne normu, kas ir iekļautas Satversmes pamattiesību nodaļā, un tās attiecas uz visiem.

Tāpat gribētu izvirzīt tēzi, vai tautas tiesību īstenošana kaut kādā procesā vienmēr atbilst tās patiesajām interesēm.

Ilma Čepāne: Latvijas pilsoņus vajadzētu vienot latviešu valodai. Neesmu nekāda lielā Vladimira Putina piekritēja, bet visiem, kuri vēl nezina, varu pateikt, ka pagājušajā pirmdienā (23.01.2012. – red. piez.) iznācis laikraksts "Nezavisimaja Gazeta" krievu valodā, un tur Putins ir ārkārtīgi pamatojis, ko viņš prasītu Krievijā, runājot par krievu tautas pašnoteikšanās tiesībām. Tāpēc ieteiktu izlasīt, kādas, viņaprāt, elementāras prasības nākamajā gadā viņš paredz ieviest Krievijā visiem cilvēkiem, kuri grib ierasties Krievijā kaut vai strādāt namu pārvaldē par sētnieku.

Turklāt ir aizmirsta viena lieta, kurā es pilnībā piekrītu Laurim Liepam, ka šeit latviešu tauta pašlaik ir ieslēgusi pašaizsardzības elementus un iespējams, ka tas nav slikti, jo visu laiku šī sociālā atmiņa ir turējusi kā tādā letarģiskā miegā un tagad provokācija ar krievu valodu latviešu tautai ļauj mobilizēties, jo tā jūt savu apdraudētību.

Ringolds Balodis: Vēlētos citēt šodien izskanējušo Valsts prezidenta Andra Bērziņa viedokli: gaidāmais referendums par otru valsts valodu ir politiskās nestabilitātes un ekonomisko problēmu sekas. Ja nedaudz atkāpjamies no diskusijas par kodolu, Satversmi un nacionālu valsti, manuprāt, latviešu valoda nešaubīgi ir nacionālās identitātes elements un Latvijas Republiku ir dibinājusi latviešu tauta. Taču domāju, ka referendums ir nepieciešams dažādu iemeslu dēļ, jo šī diskusija par valsts valodu vienreiz ir jānoslēdz uz visiem laikiem un to nobeigs Satversmes tiesa ar savu spriedumu. Man ir liela cerība, ka pie šī jautājuma varēsim arī neatgriezties.

Elizabete Krivcova: Pamatu pamats Latvijas valstī ir brīvība, vienlīdzība un solidaritāte. Piekrītu, ka latviešu valodai ir jābūt šīs solidaritātes jeb brālības pamatā. Bet gaidāmais referendums rāda, ka sabiedrībā tā nav un notiek protesta balsojums. Mana pārliecība ir tāda, ka visas sabiedrības un politikas uzdevums ir panākt brīvprātīgu lojalitāti, ka cilvēki pieņemtu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Un to panākt nevis ar likumu, aizliegumiem un sodiem, bet gan ar pārliecību.

Lauris Liepa: Tās diskusijas sabiedrībā jau nav par konstitucionālo kodolu. Mēs šeit par to diskutējam, taču cilvēki jau runā par kaut ko citu. Vienlaikus gribu vērst uzmanību uz tādu kā, jāsaka, latviešu mazdūšību, nespēju noturēties pašiem savu noteikto konstitucionālo vērtību līmenī. Ja sakām, ka esam neatkarīgi, tad arī esam neatkarīgi! Ja sakām: mūsu valoda ir šīs valsts valoda, tad lai tā arī notiek! Ja tā nenotiek, tad, kā jebkurā dzīvo radību pasaulē, tas, kurš sajūt vājumu, saka; aha, tu esi gatavs atdot savu valodu!

Tam, par ko šeit runājam, ir jānodala divi līmeņi. Viens ir konstitucionālo vērtību līmenis, bet otrs – to piemērošanas līmenis, kura ietvaros bieži vien aizraujamies ar kaut ko nepareizu. Manuprāt, šī diskusija noslēdzas ar interesantu konceptu, ka mums ir tālāk jāattīsta konstitucionālā vai Satversmes kodola jēdziena ideja.

Arvīds Dravnieks: Valsts bez jušanas, ka tā ir mūsu valsts, vienkārši nevar pastāvēt. Šeit vietā viens citāts no kādas gudras grāmatiņas: "Vēl nesen atpakaļ, krievu valdības laikā, lai gan mums tāpat bija darīšanas ar valsts iestādēm – maksājām nodevas, mūsu brāļi un dēli karoja armijā, tomēr pati tā valsts mums likās tik tāla, tik sveša. Tāda tā arī patiesībā bija – sveša un tautai naidīga. Tagad turpretim valsts ir pienākusi mums klāt. Mēs dzīvojam savā valstī." Profesors Dišlers 1920. gadā. Kas tad ir mainījies? Šādā ziņā nekas jau nav mainījies. Tāpēc cilvēkiem, kas šeit, Latvijā, dzīvo, ir jāsaprot, ka daudziem krievu valoda ir nevis vienkārši saziņas valoda, bet arī to nelaimju simbols, kas ir piemeklējis katru latviešu ģimeni. To vajadzētu atcerēties, un vienkārši neiet uz referendumu.

Inga Reine: Piekrītu tēzei, ka latviešu valodai jābūt vienam no elementiem, kas mūs visus vieno. Bet – tikai vienam no elementiem, jo otrais elements, kas, manuprāt, neatņemami ar to ir saistīts, ir cieņa pret šo valsti, un šīs valsts redzējums kā neatkarīgu valsti, kur Latvijas cilvēkiem ir labi dzīvot, kur tie vēlas dzīvot un palikt.

Andrejs Elksniņš: Latvijas valstij ir jāuzņemas atbildība par to, ka tā šo 20 gadu laikā nespēja nodrošināt latviešu valodas izmantošanu tādā līmenī, lai nepieļautu šāda veida referendumu. Šajā gadījumā tauta nav atbildīga par to. Par to ir atbildīga valsts. Kā piemēru vēlētos izmantot spāņu filozofu atziņas, kuri ļoti plaši apskata šo jautājumu attiecībā uz tautām, nacionālu valsti, it īpaši ņemot vērā viņu iekšienē pastāvošās problēmas. Viens no secinājumiem, pie kuriem pieturas šie tiesībzinātnieki, ir tāds, ka primārais nav valoda, uz kuras pamata tiek veidota valsts, tāpat primārais nav arī teritorija, jo tā parāda tikai tās robežas, kuru ietvaros valsts eksistē. Primārais, kādēļ cilvēki ir apvienojušies, lai sasniegtu kādu lietderīgu mērķi. Domāju, ka šajā gadījumā mums būtu jārunā arī par to, kādēļ Latvijas valsts eksistē, kāds ir mūsu sabiedrības mērķis un ko mēs centīsimies sasniegt.

Kategoriski esmu pret to un tie ir pārmetumi gan integrācijas programmām, gan izglītības kvalitātei, ka sabiedrība visu šo gadu laikā neatlaidīgi tiek politizēta. Sabiedrība nespēj būt brīva no šīm politiskajām runām, asociācijām. Diemžēl arī šīs dienas diskusija parādīja, ka cenšamies cīnīties ar sekām, un kādu tad juristi ieroci cīņai ar šīm sekām piedāvā – ierobežosim referendumu! Tā ir vienīgā iespēja, bet vai patiesi tā ir vienīgā iespēja, ko varam tagad analizēt?

Gunārs Kusiņš: Piekrītu viedoklim, ka nevajag veidot šīs diskusijas kā nacionālu pretstāvi. Tas ir patiešām ļoti bīstams ceļš, uz kura esam nonākuši vai tikuši aizvesti. Taču kāpēc vajag diskutēt par nacionālu valsti? Šķiet, nav pareizi tagad uzreiz sacīt, ka Satversmes pirmie četri panti ir Satversmes kodols, jo tas nav tik vienkārši un prasa sīkāku, detalizētāku izpēti. Manuprāt, diskutēt par nacionālu valsti vajag kāda cita iemesla dēļ. Proti, 1998. gadā, papildinot Satversmi ar veselu nodaļu, tika pielikts arī 114. pants, kurā runāts par mazākumtautībām, minoritātēm. Bet tur ir kļūda. Satversme nerunā par jēdzienu, kas ir pretējs. Satversmē nav jēdziena, kas tad ir "citi". Jo Latvijas tauta ir, iekļaujot "citus", bet kas tad ir citi, kas nav minoritāte? Tāpēc, man šķiet, ir nepieciešams termins "valstnācija" vai kāds cits, bet mums šāda termina nav. Satversmes "tēvi" Satversmes otrajā, nepieņemtajā daļā šīs divas lietas bija salikuši vienā pantā, bet tas bija pāris. Šobrīd mums šis pāris ir izjaukts. Mēs par otru esam aizmirsuši. Tas nav labi. Ja jau valsts kaut ko garantē minoritātēm, tad, manā izpratnē, valstij ir pienākums kaut ko garantēt arī valstsnācijai. Es tā gribu cerēt.

Kas attiecas uz valodas referendumu, izteikšu savu privātu viedokli. Manuprāt, tas ir antikonstitucionāls. Taču nevis tādēļ, ka runā pretim kodolam, ko vēl neesam nodefinējuši, bet tāpēc, ka tas nav pilnīgi izstrādāts Satversmes grozījuma projekts. Jo, pieņemot šādu grozījumu, redzu, ka tas nevar stāties spēkā piecpadsmitajā dienā pēc izsludināšanas. Varbūt es profesionāli uzstādu augstāku latiņu vārdiem "pilnīgi izstrādāts projekts", taču, manā izpratnē, tas neatbilst Satversmes diviem vārdiem un Centrālajai vēlēšanu komisijai un Valsts prezidentam bija pilnas tiesības pateikt "nē".

Apkopojumu sagatavoja S. Matule un G. Litvins
Foto: Boriss Koļesņikovs