ŽURNĀLS Tiesību prakse

Bet, ja jau var vienādus kritērijus pielietot KPL un telpu īres gadījumā, tad kāpēc gan šādus kritērijus nevarētu pielietot tā sauktās ģimenes mantiskajās attiecībās un mantošanas tiesībās? Kad jau ģimene, tad ģimene...

Manuprāt, sasaistīt de facto ģimeni ar laulāto mant. attiecībām šobrīd no tiesību viedokļa nav iespējams, bet dzīv.telpu īre ir kaut kas cits, ja ir kā ir: cilvēki no 1986.gada dzīvoja kopā. Ir tāds obstrukcijas aizliegums, ka, ja nav kritēriju, tiesai būtu tie jāsameklē ar nosacījumu, protams, ka rakstīta vai nerakstīta tiesību norma pastāv. Manā ieskatā, konkrētajā gadījumā bija pamats uzskatīt, ka pastāv ģimene. Par citiem jautājumiem (mant.attiecības, mantošana utml.) nerunāju.

Cik ilgi man ar kādu jādzīvo kopā, lai mēs tiktu uzskatīti par ģimeni? Citādi vēlāk izrādīsies, ka viņam pienākas daļa mana īpašuma, jo tas redziet iegādāts tajā laikā, kad jau dzīvojāmies kopā:)

pieļauju, ka zemākās tiesu instances izvērtēja attiecīgus pierādījumus, citādi sanāktu tā, ka Jūs norādiet: prasījums nebūtu pamatots.

pārāk vispārīgi: \\\"citā kontekstā un ar citu mērķi\\\", lai gan es domāju, ka saprotu, ko gribat teikt: šeit ir īre, tur tiesības neliecināt utt. bet tas viss balstās uz vienas idejas: (a) personas dzīvo kopā un (b)šāda kopdzīve ir pielīdzināma ģimenei. Jānošķir CT un KT, kad ir pamats to darīt, kura šajā gadījumā neredzu.

Jā, bet katrai pusei ir jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus iebildumus (CPL 93.p.1.d.). Ko gan prasītājs var iebilst par citu cilvēku attiecībām un vēl analizēt, kāds statuss tām būtu piešķirams?

Nedomāju, ka civillietās varētu un vajadzētu piemērot kriminālprocesa kritērijus, jo tur šie kritēriji noteikti citā kontekstā un ar citu mērķi.

Šajā spriedumā ir rakstīts: \"Atbildētāja apgalvojums, ka starp viņu un V.R. ilgstoši, tas ir, jau kopš 1986. gada pastāvēja faktiskā ģimenes dzīve, lietā nav apstrīdēts.\" Saskaņā ar CPL 96.p.5.d.: Pusei nav jāpierāda fakti, kurus šajā likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.



Runa nav par katru un kriminālprocesā grūtības pierādīt, ka persona A uztur pastāvīgas attiecības ar personu B, t.i.persona A dzīvo kopā ar personu B vai arī kontrolē, nosaka vai ietekmē tās uzvedību, cik saproti, grūtības nesagādā. Var tos pašus kritērijus izmantot, kur ir problēma? :)

Prieks par Senāta atziņām. Nu nedrīkst katru piedzīvotāju pielīdzināt laulātajam, jo sevišķi, ja tiesību aktos nav noteikti kritēriji kā nošķirt piedzīvotājus no faktiskajā kopdzīvē esošajiem, kuri būtu pielīdzināmi laulātajiem. Cik noprotams, tad apgabaltiesas ieskatā bez celtās prasības prasītājam vēl jāpierāda tas, ka atbildētājs nav uzskatāms par personu, kas pielīdzināms laulātajam, jo atbildētājs uzskata pretējo. Pārāk intīmi pierādījumi un kur prasītājam tādus iegūt?

Likumdevējs acīmredzami nav konsekvents, piem, KL 302.pantā ir noteikts, ka atteikties liecināt var persona, ar kuru attiecīgā fiziskā persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība; KPL 355.pantā ir noteikts, ka var konfiscēt citas personas mantu, ja tā dzīvo kopā ar noz. nodarījuma izdarītāju, bet īres līgumu kā ģimenes loceklis slēgt nevar, jo uz to norāda arī 1939.gada avots, kad bija vēl spēkā CL 155.p. par ārlaulības bērniem, ko Satversmes tiesa atzina par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmei.



Tajā Satversmes tiesas spriedumā ir atklāts ģimenes jēdziena saturs:



“Tomēr jēdziens \"ģimenes dzīve\" Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta nozīmē neattiecas tikai un vienīgi uz ģimeni, kas balstīta uz laulību. Jēdziens \"ģimene\" šajā normā nav saistīts vienīgi ar attiecībām, kas balstītas uz laulībām, tas var ietvert arī citas de facto \"ģimenes\" saites, gadījumos, kad puses dzīvo kopā ārpus laulības (sk. ECT sprieduma lietā \"Keegan v. Ireland\" 44. §). Civillikuma 241. pantā ir noteikts, ka \"pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā\", taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa jēdzienu \"ģimenes dzīve\" interpretē plašāk, uzsverot, ka konkrēto attiecību atbilstību \"ģimenes dzīvei\" var būtiski ietekmēt daudzi faktori, proti: vai pāris dzīvo kopā, attiecību ilgums, vai abas puses ir uzticīgas viena otrai, vai ir kopīgi bērni utt. (sk. ECT sprieduma lietā \"X, Y and Z v. The United Kingdom\" 36. §; lietā \"Kroon and Others v. The Netherlands\" 30. §).

Interpretējot jēdzienu \"ģimenes dzīve\", Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda, ka bioloģiskā un sociālā realitāte (biological and social reality) ir prioritāra salīdzinājumā ar likumisko pieņēmumu (legal presumption) (sk. ECT sprieduma lietā \"Kroon and Others v. The Neatherlands\" 40. §).

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants ģimenes neiedala \"likumīgajās\" (\"legitimate\") un \"nelikumīgajās\" (\"illegitimate\") ģimenēs (sk. ECT sprieduma lietā \"Marckx v. Belgium\" 31. §). Šāds iedalījums būtu pretrunā ar vārdiem \"ikvienam ir tiesības\". Eiropas Cilvēktiesību tiesa, atsaucoties uz Eiropas Padomes Ministru komitejas 1970. gada 15. maija Rezolūciju (70) 15 [Resolution (70) 15 of 15 May 1970 on the social protection of unmarried mothers and their children, para. I-10, para. II-5, ect.], norāda, ka neprecētu māti kopā ar viņas bērnu ir jāuzskata par ģimeni tāpat kā pārējās ģimenes (sk. ECT sprieduma lietā \"Marckx v. Belgium\" 31. §).”



Kā tad ir ar pagājušajā numurā minēto Satversmes tiesas likuma 32.p.2.d., ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām?