Kopš 1998. gada 6. novembra, kad spēkā stājās Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļa "Cilvēka pamattiesības", tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir nostiprinātas konstitucionālā līmenī. Taču tikai salīdzinoši nesen personas ir arī sākušas apzināties savas tiesības vides jomā. Pēdējo gadu laikā tiesās strauji ir pieaudzis pieteikumu skaits par iespējamu tiesību dzīvot labvēlīgā vidē aizskārumu, tādējādi rodas jautājums, kā šīs tiesības pareizi piemērot praksē. Diemžēl Latvijas tiesību doktrīnā tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir pētītas maz, joprojām pastāv daudz diskutablu un neatrisinātu problēmu. Tāpēc šajā rakstā autore sniegs ieskatu jautājumā, kas ir tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjekts, šajā nozīmē īpaši analizējot juridisku personu, kā arī norādīs uz šāda subjekta procesuālajām tiesībām.
1. Fiziska persona
Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē ir nostiprinātas Satversmes 115. pantā, kurš paredz: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Analizējot jautājumu par pamattiesību subjektu, jānošķir tā materiāltiesiskais un procesuālais aspekts. Šajā nodaļā tiks sniegts ieskats aktuālākajos tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjekta identificēšanas jautājumos tikai no materiāltiesiskā aspekta.
Tiesību literatūrā un praksē par pamattiesību subjektu tiek atzītas fiziskās personas, tās pamatoti dēvējot par cilvēktiesību galveno subjektu.1 Tātad arī par tiesību dzīvot labvēlīgā vidē galveno subjektu ir atzīstamas fiziskās personas. Satversmes tiesas tiesneši Kaspars Balodis un Viktors Skudra savās atsevišķajās domās lietā Nr. 2007-11-03 pat pauda uzskatu, ka tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjekts var būt vienīgi fiziska persona, cilvēks, dzīva būtne. Šāds viedoklis tiek pamatots ar tiesību dzīvot labvēlīgā vidē ciešo sasaisti ar tiesībām uz dzīvību, kuru subjekts var būt vienīgi cilvēks.2 Autores ieskatā, šīs divas tiesības nav nepieciešams sasaistīt, jo tām ir dažāds saturs un tvērums. Turklāt, cieši piesaistot tiesības dzīvot labvēlīgā vidē tiesībām uz dzīvību, var nepamatoti sašaurināt tiesību dzīvot labvēlīgā vidē saturu.
Lai pilnvērtīgi analizētu tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjektu, vispirms jāatklāj šo tiesību saturs. Tā, piemēram, Satversmes tiesa norāda uz trim tiesību dzīvot labvēlīgā vidē aspektiem: pirmkārt, publiskās varas institūciju pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu, otrkārt, indivīdu tiesībām noteiktā kārtībā iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanā, treškārt, personas tiesībām vērsties tiesā sakarā ar tādu publisko tiesību subjekta darbību vai bezdarbību, kas aizskar personas tiesības un likumīgās intereses.3
Vērtējot šos trīs aspektus kopumā, jāsecina, ka, līdzīgi kā citu pamattiesību gadījumā, par tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjektu persona kļūst ar piedzimšanas brīdi un saglabā šīs tiesības līdz nāves brīdim.
Interesants ir jautājums par nākamo paaudžu tiesībām uz dzīvi labvēlīgā vidē, kuras vairākkārt savos spriedumos akcentēja Satversmes tiesa: "115. pantā lietotais jēdziens "ikviens" aptver ne vien tagadējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu intereses dzīvot labvēlīgā vidē. Līdz ar to no Satversmes 115. panta izriet prasība visos ar vidi saistītajos jautājumos ņemt vērā ne vien tagadējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē."4 Šāda atziņa nav jaunums, jo ideja par vides aizsardzību un saglabāšanu nākamo paaudžu labā starptautiskajās vides tiesībās atspoguļojās jau 20. gadsimta četrdesmitajos gados, bet normatīvo dokumentu līmenī tika nostiprināta 1972. gada ANO Stokholmas deklarācijas "Par cilvēka dzīvesvidi" pirmajā principā.5 No iepriekš minētās atziņas varētu izrietēt arī ieņemta, bet vēl nedzimuša bērna (nasciturus) tiesības būt par tiesību dzīvot labvēlīgā vidē subjektu. Tiesību doktrīnā jautājums, vai nedzimis bērns vispār var būt pamattiesību subjekts, ir ļoti diskutējams.6
Pēc autores domām, nedzimuša bērna tiesību uz labvēlīgu vidi atzīšanai nav nepieciešamības un arī pamata. No vienas puses, nedzimuša bērna tiesību uz labvēlīgu vidi atzīšana paplašinātu šo tiesību subjektu loku un varētu nodrošināt pastiprinātu aizsardzības mehānismu tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē. Tomēr šī atzīšana radītu sarežģījumus gan teorijā, gan praksē. Teorijā varētu nonākt pie ciešas tiesību dzīvot labvēlīgā vidē sasaistes ar tiesībām uz dzīvību, kas novestu pie senā problēmjautājuma par abortiem. Taču visu Satversmē ietverto tiesību satura noskaidrošanai tās jāsasaista ar Satversmes 93. pantu, lai noskaidrotu, no kura brīža sākas dzīvības aizsardzība, tātad arī citu indivīdam piemītošo tiesību aizsardzība. Tāpēc, no otras puses, šādā sasaistē ir arī objektīva nepieciešamība.
Taču, kā pamatoti ir norādījusi Eiropas Cilvēktiesību komisija, embrija dzīvība ir nesaraujami saistīta ar grūtnieces dzīvību un nevar tikt skatīta neatkarīgi no tās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes