Nedēļas žurnāls "Jurista Vārds" ar šā gada 24. jūlija numura tēmu "Aborts – starp sievietes un nedzimuša bērna tiesībām"1 aizsāka (ja neskaita dažas publikācijas laikrakstā "Diena"2 un tās nedēļrakstā "Sestdiena"3) jau trešo diskusiju par šo sensitīvo tēmu. Latvijā jau divreiz – 1997. gadā Reproduktīvās veselības likumprojekta sakarā un 2001. gada beigās – 2002. gada sākumā pirms Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma pieņemšanas - notika diskusija: atļaut vai aizliegt abortus, kuras būtība daudz neatšķiras no patlaban paustā.4 Pēc iepazīšanās ar diskusijai aicināto personu uzskatiem par diskusijas priekšmetu tapa arī šis raksts, kurā tā autores gan vēlas izteikt savas pārdomas, cik nepieciešama un pamatota vispār ir šāda diskusija, gan arī savu viedokli pēc būtības. Te vēl jāpiebilst, ka šis raksts nav tapis kādu piepešu iespaidu rezultātā, jo apspriežamie jautājumi ir bijuši abu autoru ilgstošu pētījumu objekts, kas izklāstīts virknē publikāciju,5 kā arī to analīzei ievērojama vieta ierādīta P. Janules topošajā promocijas darbā.
1. Par ko un kāpēc diskutējam?
Kā zināms, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisija izstrādāja priekšlikumu likumprojektam, piedāvājot grozīt Bērnu tiesību aizsardzības likuma6 7. pantu, tā aktuālo redakciju "Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību" izsakot šādi: "Katram bērnam no ieņemšanas brīža ir tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību," kas tika piedāvāts apspriešanai. Jāsaka, ka pārsteidz vienpusīgais skatījums uz rosinātā jautājuma izpratni, ko pēc apakškomisijas priekšsēdētāja lūguma pauda gan tik autoritatīva valsts amatpersona kā Latvijas Republikas tiesībsargs,7 gan arī virkne sabiedrisko organizāciju, kā, piemēram, Latvijas Cilvēktiesību centrs, Sabiedriskās politikas centrs "Providus", resursu centrs sievietēm "Marta", Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija, Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija "Papardes zieds",8 problēmu reducējot tikai uz mākslīgās grūtniecības pārtraukšanas aspektu, kā šā jautājuma būtību saskatot aborta aizliegumu vai ar aborta veikšanu saistītus striktus ierobežojumus Latvijā. Diemžēl kā diskusija par abortu veikšanas noteikumu pārskatīšanu prezentēta arī jau minētā "Jurista Vārda" numura tēma,9 kam attiecīgi lielākoties arī pakārtoti žurnālā atspoguļotie viedokļi, par ko nedaudz vēlāk.
Rūpīga iepazīšanās gan ar pamatojumu priekšlikumam par nedzimuša bērna tiesībām uz dzīvību un attīstības aizsardzību, gan ar I. Parādnieka prezentāciju apakškomitejas pirmajā sēdē šā gada 12. jūnijā, gan arī personīgi dzirdētais nākamajā – 19. jūnija - sēdē un 17. jūlija darba grupas sēdē, mūsuprāt, ļauj pilnībā izslēgt jebkādu norādi uz it kā plānojamo abortu aizliegumu, kā tas tiek traktēts. Par abortu aizliegumu te vispār nekas nav minēts, un diez vai tas arī būtu loģiski, jo Latvija konsekventi jau kopš 1955. gada atrodas to 52 valstu starpā, kur ir atļauta grūtniecības pārtraukšana pēc sievietes lūguma līdz 12. grūtniecības nedēļai, taču strikti ievērojot likumā noteiktos priekšrakstus, kas attiecas gan uz pašu sievieti, gan ārstniecības personu. Proti, Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma10 25. pantā ierakstīto:
1) sievietei ir jāsaņem norīkojums uz grūtniecības pārtraukšanu, ko izsniedz ginekologs (dzemdību speciālists) vai ģimenes ārsts, vienlaikus informējot sievieti par grūtniecības pārtraukšanas būtību, iespējamajiem medicīniskajiem sarežģījumiem, kā arī par iespēju saglabāt topošajam bērnam dzīvību;
2) grūtniecības pārtraukšanu ginekologs (dzemdību speciālists) drīkst veikt:
a) ārstniecības iestādes stacionārā nodaļā;
b) ne agrāk kā 72 stundas pēc grūtniecības pārtraukšanas norīkojuma, pirms tam atkārtoti informējot sievieti par grūtniecības pārtraukšanas gadījumā iespējamajiem sarežģījumiem.
No likuma teksta nepārprotami izriet, ka attiecīgā ārstniecības persona agrāk nekā 72 stundas pēc grūtniecības pārtraukšanas norīkojuma šo operāciju nedrīkst veikt, jo tas veido vienu no tiesiskajiem pamatiem grūtniecības pārtraukšanai jeb tā sauktajam legālajam abortam, kura neievērošanas sekas ir ietvertas Krimināllikuma11 135.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes