ŽURNĀLS Tiesību prakse

Piekrītu, ka būtu labi, ja Satversmes tiesa sniegtu atzinumu par referenduma atbilstību Satversmei pēc CVK vai citu institūciju lūguma. Bet Satversmes tiesa pagaidām projektus neizskata. CVK jau arī neapgalvo, ka ir institūcija, kas veic konstitucionālo kontroli, tās lēmums ir pārsūdzams Administratīvajā tiesā, tiesa teiks gala vārdu. Mans viedoklis ir tāds -kaut arī CVK likums tieši nepasaka, kā rīkoties, ja CVK šaubās par likumprojekta konstitucionālo atbilstību, tomēr ņemot vērā tiesību principus (atļaušos pat neuzskaitīt), CVK ir rīkojusies pareizi, jo nav par katru iesniegto priekšlikumu jārīko bezjēdzīgi referendumi, kas prasa miljonus no nodokļu maksātāju naudas. Tas nav nedz lietderīgi, nedz saprātīgi. Par katru iesniegto priekšlikumu nav jārīko referendums un pēc tam jālūdz Satversmes tiesai izvērtēt tā atbilstību. Tā ir normu gramatiska piemērošana. Un šeit es nedomāju pilsoņu, nepilsoņu jautājumus, kas kuram ir izdevīgi, vai nav izdevīgi, bet par saprātīgu rīcību kā tādu. Absurdus piemērus jau minēju iepriekš. Nedomāju, ka tādā veidā tiktu aizskarta demokrātija.

Jānodala divas lietas: 1) vai tautas iesniegtā likumprojekta saturs ir jāvērtē un 2) vai CVK var uzņemties šādu vērtēšanu.

CVK pašreizējais statuss nedod pārliecinošu pamatu secinājumam, ka CVK varētu būt īstā institūcija, kas veiktu sava veida konstitucionālo kontroli pirms likuma stāšanās spēkā.

Pēc būtības salīdzinot ar Saeimu, kura var pieņemt pilnīgi jebkādu likumu (protams, prezidents var neizsludināt un galu galā būs referendums), kālab tautu šādi ierobežot? Vienīgais arguments - referenduma salīdzinoši lielās izmaksas.

šajā konkrētajā gadījumā lēmums pamatnācijai ir labvēlīgs, tālab emocionālās slieksmes var atturēt no krasas CVK lēmuma pulgošanas

----

Pirmkārt, šāda diskriminējoša pieeja nav pieņemama valsts iestādēm, kurām jāievēro Satversme (pēc mana subjektīvā viedokļa - arī sevi cienošam cilvēkam). Bet mūsu valsts politikā tieši tā valda, un ar šo faktu nākas rēķināties.



Otrkārt, konkrētajā gadījumā latviešiem (jēdziens \"pamatnācija\" arī ož pēc diskriminācijas) noraidītais likumprojekts ne ar ko nedraud - tas nepiedāvā nevienam latvietim atņemt balsstiesības, pilsonību vai iespēju to iegūt, tas pat nelikvidētu latviešu ievērojamo vairākumu pilsoņu starpā. Tieši otrādi, likumprojekts ļautu 926 latviešu, kas pašlaik ir nepilsoņi ( http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2012/Latvija_TTB VPD_010712.pdf ), vienkāršā kārtībā iegut LR pilsonību.

Ko darīt CVK? Rosināt referenduma procedūru!



Pat ja šādi likumprojekti ir ieguvuši ir 10000 balsstiesīgo Latvijas pilsoņu atbalstu un šie likumprojekti ir pilnīgi izstrādāti, tad CVK nav tiesību atteikt referenduma rīkošanu tāpat kā tas bija gadījumā ar pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Ticot Latvijas tautas veselajam saprātam, esmu pārliecināts, ka šādi likumprojekti referendumā tiktu noraidīti tāpat kā ierosinājums automātiski piešķirt pilsonību nepilsoņiem. Bet ja notiktu pretējais un šādi likumprojekti tomēr referendumā tiktu pieņemti, tad atliktu cerēt uz Satversmes tiesas veselo saprātu, kas šādus likumus atzītu par neatbilstošiem Satversmei un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem. Ja arī Satversmes tiesai nebūtu veselā saprāta, tad neko darīt - Latvijas tauta tādā gadījumā laikam ir pelnījusi dzīvot neprātīgā valstī; iespējams, ka tādā gadījumā Latvijas valsti un tautu pie saprāta censtos vest saistošo starptautisko līgumu uzraudzības institūcijas.



Protams, referendums par šādiem apšaubāmiem vai pat acīmredzami antikonstitucionāliem likumprojektiem ir valsts resursu nelietderīga izšķērdēšana, ko varētu novērst, referendumu iniciēšanas procedūrā iesaistot Satversmes tiesu. Proti, noteikt konkrētu personu loku (deputāti, Valsts prezidents, CVK komisija vai citas institūcijas/personas), kurām ir tiesības vērsties Satversmes tiesā ar lūgumu sniegt atzinumu (spriedumu vai prejudiciālu lēmumu) par konkrētā likumprojekta saturisko atbilstību Latvijas tiesību sistēmai. Satversmes tiesas procedūra noteikti izmaksātu daudz lētāk nekā referendums. Bet jebkurā gadījumā izmaksas nav arguments, jo demokrātiju nevar aizvietot ar naudu. Bet CVK jebkurā gadījumā nevar uzurpēt konstitucionālās tiesas kompetenci izvērtēt likumprojekta saturisko atbilstību tiesībām vai tautas likumdošanas tiesības, kā tas tika izdarīts pilsonības referenduma gadījumā.

Ko darīt CVK? Rīkot referendumu? Vai tomēr analizēt likumprojekta atbilstību?

-----

Likuma atbilstību, ja likums tiks pieņemts, varēs vērtēt Satversmes tiesa. Nodot šo funkciju konstitucionālo tiesību nespeciālistiem - politizētiem un atkarīgiem CVK locekļiem, no kuriem 8 locekļiem Saeima ieceļ un katra brīdī var atsaukt, ir absurdi. 10 000 pilsoņu iniciatīva ir vienīgais likumdošanas instruments, kas ir Saeimā nepārstāvētiem pilsoņiem, un ļaut to bloķēt Saeimas ielikteņiem, ir antidemokrātiski.

Un tagad iedomāsimies situāciju, ka 10 000 balsstiesīgo Latvijas pilsoņu ir iesnieguši Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu likuma projektu vai Satversmes grozījumu projektu, kur noteikts, ka pensionāriem pensijas turpmāk valsts nemaksās (atbalsta strādājošie, lai samazinātu nodokļu slogu), vīriešiem, kas nemaksā uzturlīdzekļus bērniem, atņems balsstiesības vēlēšanās (atbalsta saniknotās mātes). Ko darīt CVK? Rīkot referendumu? Vai tomēr analizēt likumprojekta atbilstību?

Atsaucoties uz KTK viedokli, CVK lēmuma 18.paragrāfā uzsver, ka CVK ir uzlikts pienākums izvērtēt, vai likumprojekts uzskatāms par pilnīgi izstrādātu. Pat ja šo pienākumu neapstrīdētu, tad turpmāk uzskaitītie izvērtēšanas kritēriji gan prasītu spēcīgāku juridiskās argumentācijas klātbūtni. Kur rodams pamatojams tam, CVK esot jāpārliecinās, ka 1) iesniegtais likumprojekts ir noformēts atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām, 2) tas ir saprotams un 3) ievietojams Latvijas tiesību sistēmā, 4) tajā uzliktie pienākumi ir realizējami, 5) tas atbilst hierarhijas ziņā augstākiem normatīviem aktiem - Satversmei un Latvijas starptautiskajām saistībām. Vai tiešām CVK ir tiesīga vērtēt gan formas, gan saturiskās prasības un kādā apmērā? Turklāt pietiek ar visniecīgāko neatbilstību šiem CVK pasludinātajiem kritērijiem, lai atzītu, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78.panta prasībām. Piemēram, vai pretrunas ar citos normatīvajos aktos ietvertajām tiesību normām ir vērā ņemams apstāklis? Vai tad materiālā derogācija ir kaut kas pilnībā nepieļaujams? Un tiesību normu kolīziju risināšanas paņēmieni reāli nav vajadzīgi, jo likumdevējs pretrunīgas normas radīt nemaz nespēj per definitionem?

Jā, šajā konkrētajā gadījumā lēmums pamatnācijai ir labvēlīgs, tālab emocionālās slieksmes var atturēt no krasas CVK lēmuma pulgošanas. Bet, ja nu faktiskā situācija būtu pilnīgi pretēja...

Drusciņ prātīgāk ar šādām interpretācijām par administratīvo procesu.

Tātad, Jūsuprāt, ja iestāde nav izdarījusi to, ko no tās sagaidīja iesniedzējs, tad, jūsuprāt, tā veikusi faktisko rīcību - bezdarbību?

Līdz šim bija pieņemts kvalificēt pēc tā, ko iestāde IR izdarījusi. Ja tā ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru personai atsaka kādas tiesības, tad tas ir tiesību akts - administratīvais akts.

Piemēram, ja persona lūdz piešķirt pensiju (un sagaida attiecīgu lēmumu un naudiņu savā kontā), bet saņem atteikumu, tad šis atteikums ir administratīvais akts, nevis faktiskā rīcība (pēc Jūsu teorijas to laikam varētu kvalificēt kā faktisko rīcību, bezdarbību pensijas piešķiršanā un naudas pārskaitīšanā).

administratīvo aktu iestādei ir jāpamato ar tiesību normu, šis lēmums ar tiesību normu pamatots nav, bet tas nav būtiski.



Ņemot vērā, ka CVK konkrētajā gadījumā vispār nebija jāpieņem nekāds lēmums (ne labvēlīgs, ne nelabvēlīgs), jo likuma 22.pants to neparedz, bet bija jāveic procesuāla darbība, to, ko ir izdarījusi CVK, sauc par faktisko rīcību (konkrēti šoreiz - bezdarbība).



APL 89.pants. Iestādes faktiskās rīcības jēdziens

(1) Faktiskā rīcība ir iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas tiesību akta veidā un kas ir vērsta uz faktisko seku radīšanu, ja privātpersonai uz šo rīcību ir tiesības vai šīs rīcības rezultātā ir radies vai var rasties personas subjektīvo tiesību vai tiesisko interešu aizskārums. Par faktisko rīcību atzīstamas arī iestādes darbības, kas neatkarīgi no iestādes nodoma rada tādas faktiskās sekas, kuru rezultātā privātpersonai ir radies vai var rasties būtisks tiesību aizskārums. Iestādes procesuālās darbības (darbības, kurām trūkst galējā noregulējuma rakstura) nav faktiskā rīcība.

Cik vienkārši viss izklausās...