ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pilnībā piekrītu viedoklim, ka PVN pārmaksas gadījumā nodarījums kvalificējams pēc KL 218.p. [ar nosacījumu, ka valstij nesamaksātais PVN (PVN līdz pārmaksai) ir lielā apmērā] un KL 177.p. Vienlaikus, izlemjot jautājumu par nodarījuma kvalifikāciju pēc KL 218.p. vai KL 177.p. gadījumos, kad prettiesiski izmantotas tiesības uz PVN priekšnodokļa atskaitīšanu un neveidojas PVN pārmaksa, domāju, ka būtiski izvērtēt šādus apsvērumus.

Pirmkārt, Vai KL 218.p. regulējums (speciālā norma) \"aptver\" darbības, kad persona nevis vienkārši izvairās no PVN nomaksas (nenomaksā realizācijā uzrādīto PVN), bet ar viltu, deklarējot VID fiktīvus darījumus, t.sk. izmantojot viltotus nodokļu rēķinus kā attaisnojuma dokumentus, prettiesiski izmanto tiesības uz PVN priekšnodokļa atskaitīšanu, tādējādi iegūstot tiesības nemaksāt PVN pilnā apmērā.

Otrkārt. Vai prettiesiski ar viltu izmantojot tiesības uz PVN priekšnodokļa atskaitīšanu, t.i., ar viltu iegūstot mantisku priekšrocību tikt atslogotam no saistībām maksāt valstij PVN -obligātu maksājumu valsts budžetā, persona pēc būtības tomēr neiegūst tiesības uz svešu mantu KL 177.p. izpratnē (ņemot vērā to, ka KL 177.p., atšķirībā no KL 177.1p., neparedz tādu n.n. priekšmetu kā mantisks labums).

Viens no raksta publicēšanas mērķiem ir panākts - ir aizsākta publiska diskusija par šo tēmu :)



M.Lejas kungs - arī uzskatu, ka ja iekļaujot priekšnodoklī \"fiktīvus\" darījumus, ar to ne tikai tiek samazināts apliekamais objekts, bet arī pieprasīta PVN pārmaksas izmaksa, tad n.n. kvalificējams gan pēc KL 218.p., gan pēc 177.

Rakstā pieminētajā Senāta lietā PVN pārmaksas izmaksa netika prasīta.

Otrajā gadījumā, proti, kad uzrādīto fiktīvo darījumu apmērs sasniedz tādas summas, kā rezultātā VID atzīst, ka nodokļu maksātājam radusies PVN pārmaksa, ko viņš var saņemt naudā, vai to izmantot turpmāko taksācijas periodu nodokļu maksājumu segšanai, šeit jau krietni drošāk var apgalvot, ka viltus rezultātā ir iegūtas tiesības uz mantu vai pati manta (ja pārmaksa saņemta naudā), kas ir krāpšanas pazīme. Tai pat laikā es neizslēdzu, ka vienlaicīgi viņš ir izvairījies no noteiktas PVN daļas samaksas budžetā, resp., izvairījies no nodokļu maksājumiem. Šādā situācijā es būtu vairāk pārliecināts, ka konstatējama n.n. kopība.

Tomēr, neatkarīgi no tā, ka pastāv atšķirīgi viedokļi, kā būtu jākvalificē šādi gadījumi, kā to norādījis viens no komentētājiem, jāatzīst par nenormālu situāciju, ka apsūdzētais tiek attaisnots pilnībā tikai tāpēc, ka tiesas ieskatā nodarījums kvalificēts nepareizi. Ja tiesas ieskatā ir pierādītas apsūdzībā norādītās darbības, bet izdarītais noziegums ir smagāks par inkriminēto (piemēram, kontekstā ar rakstā minēto situāciju, ja tiesa uzskata, ka izdarīta krāpšana, nevis izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kā to kvalificē prokurors), vai tad viens no iespējamiem risinājumiem nevarētu tāds, ka tiesa šo kļūdu konstatē spriedumā, bet, lai nepasliktinātu apsūdzētā stāvokli, sodu noteiktu atbilstoši inkriminētajam nodarījumam. Es domāju, ka šāds risinājums būtu krietni taisnīgāks, nekā pilnīga attaisnošana.

Turklāt jāatzīmē, ka nepareiza noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija saskaņā ar KPL nav attaisnojoša sprieduma taisīšanas pamats.

KL 177.pantā, definējot krāpšanas sastāvu, likumdevējs ir iekļāvis norādi uz noziedzīga nodarījuma priekšmetu, proti, sveša manta vai tiesības uz mantu. Tāpēc saskaņā ar šobrīd Latvijā spēkā esošo likumu krāpšanas nebūs, ja vainīgā persona ar viltu izvairās vienīgi no mantiska rakstura izdevumiem. Šāds nodarījums būs krimināli sodāms tikai tad, ja atbildīs kādam citam speciālam noziedzīga nodarījuma sastāvam, tai skaitā piemēram, izvairīšanās no nodokļu nomaksas.

Jāatzīstas, ka neesmu liels nodokļu speciālists. Tomēr, ja vadīties pēc rakstā aprakstītiem PVN maksāšanas principiem un konkrētās lietas apstākļiem, kad PVN deklarācijās iekļautas summas par nenotikušiem darījumiem, kā rezultātā iegūtas nodokļu priekšrocības, ir iespējamas divas situācijas:

1) fiktīvo darījumu norādīšanas dēļ tiek vienīgi samazināts maksājamā nodokļa apmērs;

2) fiktīvo darījumu norādīšanas dēļ no budžeta atmaksājamā summa pārsniedz budžetā maksājamo summu.

Pēdējā gadījumā, kā minēts rakstā, nodokļu maksātājam rodas pārmaksa, ko viņš var saņemt naudā, pieprasot PVN pārmaksas izmaksu, vai to izmantot turpmāko taksācijas periodu nodokļu maksājumu segšanai.

Pirmajā gadījumā, kad fiktīvo darījumu norādīšanas dēļ tiek samazināts vienīgi maksājamā nodokļa apmērs, nenoliedzami ir notikusi izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, jo nodokļu maksātājs no valsts nekādu mantu (tai skaitā naudu) nesaņem, bet vienīgi izvairās no mantiska rakstura izdevumiem. Pilnīgi piekrītu rakstā minētajam, ka tiesas argumentu „nebija nekāda pamata nomaksāt PVN par nenotikušiem darījumiem, un tāpēc nevar atzīt, ka viņš būtu arī izvairījies no PVN nomaksas\" nevar atzīt par vērā ņemamu. Fiktīvu darījumu norādīšana taisni ir veids, kādā samazināt valsts budžetā maksājamo summu.

Strīdīgāks varētu būt jautājums, ko neņemos šobrīd kategoriski izlemt, vai iegūtā nodokļu priekšrocība – tiesības samazināt budžetā maksājamo PVN summu, nevarētu tikt atzīta par tiesībām uz svešu mantu, kas ir krāpšanas pazīme. Tomēr, pat ja uz šo jautājumu atbildētu apstiprinoši, tas nozīmētu vienīgi to, ka būtu jāapsver, vai nodarījums nav kvalificējams pēc nodarījumu kopības ar krāpšanu. Bet, ja apsūdzība celta tikai par vienu pantu, šāda kļūda, kas nāk par labu apsūdzētajam, katrā ziņā nevarētu radīt situāciju, ka tiek taisīts attaisnojošs spriedums.

Labdien!



Labprat izteiktu vairakas domas:



1) piekritu viedoklim, ka fiktiva darijuma rezultata izmantotais prieksnodoklis samazina maksajamo PVN vai veido parmaksu (tas ir nodoklu Abeces pamatjautajums);



2) ja pienem, ka Senats/apgabaltiesa pamatojas tikai uz vienu teikumu - nenoticis darijums nerada nodokla samaksa pienakumu - tad objektivi jaatzist, ka sads secinajums ir kludains;



3) ir saprotama ari Senata domu gaita. Pec formalas logikas tas ir pareizs, jo, tiesam, nostadot lielaja premisa spriedumu, ka, lai butu izvairisanas no nodokla, tam jabut balstitam uz notikusu darijumu, subsumcijas rezultata janonak pie logiska secinajuma, ka nenoticis darijums nerada PVN samaksas pienakumu;



4) Senats ir kludijies PVN mehanisma butiba, par ko si raksta autore ir centusies argumentet;



5) noziedzigus nodarijumus nodoklu joma - izvairisanos no samaksas, prettiesiskas nodoklu parmaksas izveidosana, sis parmaksas iznemsana no valsts budzeta - varetu noregulet viena atseviska KL norma;



6) tiesiskai valstij nebutu taisnigi, ka cilveks pec butibas izdara kaitejumu valstij, bet tiesa vinu attaisno formalu iemeslu del, ka apsudziba nav balstita uz pareizo pantu. Principa tas ir absurds, bet no ieguvejs no si absurda - apsudzetais;



7) visbeidzot, atlausos uzdot jautajumu, vai tiesiska valsti butu taisnigi, ka tiesibu normu piemerotajs (tiesnesis, prokurors) neizglitojas (vai, pareizak sakot, valsts parvalde nenodrosina sadu izglitibu) un pamato savus nolemumus ar savam \\\"nezinasanam\\\" un bailem vai pat lepnumu pret izglitosanas jaukumu?



:)

... Jūsu komentārs bija izcils demagoģijas paraugs kā \"juridiski argumentēti\" izteikt viedokli ar tukšām frāzēm, neliekot priekšā nevienu loģisku juridisku pretargumentu par tēmu. Žēl... Var jau būt, ka Jums taisnība, bet Jūsu komentārs to nepierāda.

Izlasīju rakstā minēto Zemgales apgabaltiesas spriedumu. Jāatzimē, ka lai gan spriedums ir visai garš, par pašu lietas būtību ir tikai 19.lpp. piektās rindkopas otrais teikums. Un minētā \"viena teikuma\" argumentācija diemžēl nepārliecina par labu 218.pantam.

Turklāt, domājams, ka katrā no rakstā minētajām krimināllietām, faktiskie apstākļi ir bijuši visai atšķirīgi, lai tos visus tagad mestu vienā katlā. Apsūdzība arī ir jāprot sastādīt, lai būtu par ko notiesāt.

Acīmredzot sāpe ir par šobrīd Senātā esošo lietu, kas atkal var izrādīties brāķis no apsūdzības celšanas puses.

Šajā gadījumā vistiešāk mēs redzam tās problēmas, kāpēc Finanšu policijā lietas \"buksē\".

Viselementārāko juridisko pamatpostulātu ignorēšana (varbūt nezināšana), mēģināšana šo kļūdaino domāšanas modeli, neskatoties ne uz kādiem argumentiem, izvirzīt kā vienīgo patieso.

Šeit pat nav vietas diskusijai, uz kādu it kā aicina autore.

Tas ir vienkāršas dabas jautājums - vai persona (personas) baltu atzīst par baltu, vai sāk diskutēt, ka balta gaisma sastāv no septiņām krāsām redzamajā spektrā un šajā gadījumā svarīgākā, piemērām, ir violetā, jo priekšnieks tā teicis => tātad izdarāms secinājums, ka balts patiesībā IR violets!

Vai nākošais ierosinājums no autores puses nebūs likvidēt arī tādu institūtu kā noziedzīgu nodarījumu sastāvu, jo tas ir vēsturisks anahronisms un visā jāvadās tikai pēc VID vai MK izdotiem normatīviem aktiem (neņemot vērā šo iepriekš minēto vēsturisko anahronismu)???

Nu ja piekrītam autores viedoklim globāli, tad valstij varbūt jāsāk piedzīt nodokļi arī par jebkādām nelikumīgām darbībām (laupīšanu, zādzību, auto vadīšanu alkohola reibumā u.tml.)?

Raksta beigās likās tulīt, tulīt būs frāze Ministru kabinetam ir pienākums novērst kļūdainu tiesu praksi : ))) ...tomēr nekā tikai norādīts - Valsts pienākums ir atteikties no kļūdainas tiesu prakses.

Drosmīgi.

Piekrītu, ka izvairīšanās no nodokļu nomaksas ir sarežģīts pants, kurā labi jāpārzin ne tikai Krimināllikums un Kriminālprocesa likums, bet arī nodokļu un grāmatvedības tiesības.

Jācer, ka Senāts savā praksē turpmāk neaprobežosies ar saviem secinājumiem viena teikuma formā, bet gan izvērstāk pamatos savu domu.