ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pievienojos Jūsu viedoklim.

Pat ja Gobzema rakstam ir kāds racionāls kodols, pasniegšanas forma un autora odiozā personība lielākajai daļai juristu izraisīs tikai pretreakciju.

Varētu teikt, ka Gobzems ir iešāvis kājā visiem kolēģiem, kā jau tas viņam arī iepriekš ir gadījies.

Paldies viņam neteiks.

Ļoti tuvredzīgi šo jautājumu risināt šāda raksta formā, pie kam tik neizstrādātā vispārīgā veidā! Visticamāk ar šādu rakstu autors panāks tieši pretējo - nelabvelīgu attieksmi pret advokātu procesu, kas tiešām ietver arī pozitīvus elementus! Manuprāt tomēr ja advokāts ir lietpratējs, tad viņam par darba trūkumu nekad nebūs jāsūdzās, tādēļ monopols šādam advokātam nav nepieciešams, tas nepieciešams vienīgi tādiem, kas nav lietpratēji un kas tādēļ arī nepelna nekādu monopolu!

vai tik neizskatās pēc skaudības?

ko tieši Gobzems negodīgu ir izdarījis?? kaut kā dzirdētas ir tikai pozitīvas atsauksmes. un arī raksts ir uzrakstīts ļoti profesionāli

Var tikai Jums piekrist, šis ir viens no negodigakajiem kolēģiem...

Protams, tādiem rādītājiem kā īsāks kvalifikācijas termiņš citās valstīs nav jāseko, jāseko ir tikai tādiem, kas ir izdevīgi esošajam advokātu monopolam. Man nav sāpes par neizdevušos eksāmenu, jo es neko tādu neesmu kārtojis un arī neplānoju. Taču man ir bijusi pietiekama saskarsme gan ar Latvijas, gan citu valstu advokātiem, lai varētu novērtēt, kā Latvijas advokāti izskatās uz Eiropas fona.



Un nevajag uzreiz banalizēt. NAv runa par to, ka par advokātu vajadzētu ļaut kļūt ikvienam. Latvijas advokatūras problēma ir tanī, ka prasības ir nesamērīgas un vērstas tikai uz to, lai pēc iespējas samazinātu jauno advokātu skaitu. Par kvalitāti neviens pārāk nesatraucas.

Notāri un tiesu izpildītāji atšķirībā no advokātiem ir valsts amatpersonas; vismaz pagaidām advokāti tādi nav, kamēr notāri un izpildītāji ir. Notāriem un tiesu izpildītājiem ir ierobežots veicamo darbību apjoms - šīs personas veic tikai likumā noteiktās funkcijas/pienākumus (piemēram, nodrošina sprieduma izpildi, apliecina parakstus). Savukārt, advokātiem darbības lauciņš ir faktiski neierobežots, ciktāl runa ir par darbību tiesību sfērā; advokāti var sniegt juridisko palīdzību klientam arī attiecībās ar notāriem un izpildītājiem (piemēram, klienta interesēs gatavojot sūdzības par notāru vai izpildītāju rīcību). Notāri/izpildītāji attiecībā pret advokātiem vienmēr un visur nav gluži 1 pret 1 salīdzināmo personu lokā; tas vien, ka visi trīs dod zvērestu vēl to neapliecina.

Katram ir sava sāpe, kādam tas ir eksāmens, citam - juristi valsts dienestā. Tādi ir cilvēki.

Ja visiem zvērinātiem advokātiem regulāri pārbaudītu zināšanas tāpat kā pārbauda jauniem advokātiem, Kārlis būtu viens no izcilniekiem bez šaubām, bet Kārlim jau sen nekas nevienam nav jāpierāda :)

Jūsos jūtama sāpe par kādu neizdevušos eksāmenu.

No jūsu teiktā izriet, ka jums sāpe ir nevis pēc būtības, bet gan par to, ka jāiegūst stāžs/kvalifikācija, lai vispār varētu pretendēt uz kļūšanu par advokātu. Varbūt piedāvājam uzreiz pēc augstskolas beigšanas visiem brīvbiļeti uz advokatūru ? :D

Tas, ka citās valstīs tas ir īsāks, nav rādītājs, ka mums būtu tam jāseko.

Vēlreiz saku- Jūs visi esat gudri, zinoši un varoši! Nenoliedzu! Ejiet un parādiet savas zināšanas eksāmenā.

P.S. Kādēļ tāda brēka par advokāta eksāmenu. Kāpēc neviens \"nesašūst\" par notāru un ZTI eksāmeniem, kā arī par viņu ierobežotajām amata vietām?

Kārli, Kārli! Par to advokātu eksāmenu kārtošanu - runā atklāti nevis tikai puspatiesību un noklusē esošo, it īpaši vecākās paaudzes, advokātu attieksmi un vēlmes. Eksāmenā, ja ir vēlme, var izgāzt jebkuru. Kā zināms, šobrīd tiesiskais regulējums attiecībā uz eksāmeniem noteic, ka pamats eksāmenu rezultātu pārsūdzēšanai var būt procesuāli pārkāpumi, nevis nepareizs eksāmena atbildes novērtējums (tas nozīmē, ka šobrīd teorētiski kandidāts var atbildēt, ka 2+2=4, bet komisija pateikt, ka tas nav pareizi; tiesā kandidāts nevar tiesai teikt, ka komisijas vērtējums nav pareizs, jo tiesas kompetencē neietilpst eksāmena satura un tā atbilžu vērtēšana). Vai gadījumā nav tā, ka pastāv klusējoša vienošana par to, cik advokātus katru gadu uzņemt, lai gan Advokatūras likums šādu cenzu nenosaka? Vai gadījumā nav tā, ka, ja kandidātu skaits pārsniedz šo klusējot pieņemto cenzu, pārējos kandidātus mēģina jebkādiem līdzekļiem neielaist advokatūrā? Vai nav tā, ka iemesls šādai rīcībai ir esošo advokātu, it īpaši vecākās paaudzes, bailes no konkurences, jo nav noslēpums, ka tieši šiem advokātiem ir vislielākās problēmas ar savas kvalifikācijas celšanu atbilstoši mūsdienu tiesībām? Vai nav tā, ka eksāmenos kandidātiem tiek uzdoti tādi jautājumi, uz kuriem paši eksaminētāji nespētu atbildēt (piemērs, advokāts, kurš ir komisijā un pats specializējies konkurences tiesībās, uzdod kandidātam ļoti specifisku jautājumu no konkurences tiesību jomas, bet advokāts, kurš ir komisijā un specializējies krimināltiesībās, uzdod kandidātam ļoti specifisku jautājumu kriminālprocesa tiesību jomā; lieki piebilst, ka konkurences tiesību advokāts nespētu atbildēt uz krimināltiesību advokāta jautājumu, bet krimināltiesību advokāts nespētu atbildēt uz konkurences tiesību advokāta jautājumu, taču kandidātam jāspēj atbildēt uz abu advokātu jautājumiem)?

Es gan atradu vēl pāris atšķirības starp Latviju un Lietuvu.



Latvijā, lai kļūtu par advokātu, pirms eksāmena kārtošanas vajadzīga 7 gadu juridiskā prakse vai 5 gadu prakse kā advokāta palīgam. Par patronu var kļūt tikai advokāts, kam ir vismaz 7 gadu prakse kā advokātam. Patrons var nodarbināt tikai vienu palīgu.



Savukārt Lietuvā pietiek ar 5 gadu juridisko praksi vai 2 gadu praksi advokāta palīga statusā. Par patronu var kļūt advokāts ar vismaz 5 gadu pieredzi. Likums neierobežo palīgu skaitu, taču Advokātu padome var noteikt ierobežojumus, izvērtējot katru gadījumu. Iestāšanās naudas nav.



Kā iepriekš jau rakstīts, citās valstīs (Vācijā) šis slieksnis ir vēl zemāks (2 gadi).



Pirms ieviest advokātu monopolu būtu jāizvērtē, cik adekvātas ir Latvijas Advokatūras likuma prasības. Salīdzinot ar citām valstīm, rodas iespaids, ka likuma barjeras ieviestas tikai nolūkā pasargāt esošos advokātus no konkurences, nevis patiesās rūpēs par advokātu profesionalitāti un klientu interesēm.

Kādreiz internetā izlasīju vienu amizantu rakstu krievu valodā. Raksts saucas „Piespiedu mācības kā advokātu disciplināratbildības līdzeklis”. Viens no piemēriem, bija tāds: vienu prasības pieteikumu, kuru sagatavoja advokāts S., tiesa visu laiku atmeta. Advokātu kvalifikācijas komisijas secināja, ka advokāts S. nepareizi saprot likumu vai pat to nezina, tāpēc lika viņam apmeklēt kursus. Kaut kā par to atcerējos

Mantiskais cenzs un Advokatūras likuma 107.pants neiet kopā: Zvērinātu advokātu profesionālā darbība (prakse) ir intelektuāls darbs, un tās mērķis nav peļņas gūšana.

Šis piedāvājums par iestāšanās naudu tādā apmērā ir viennozīmīgi pretrunā ar vienlīdzības principu un diskriminācijas aizliegumu mantiskā stāvokļa.

Attiecībā par 2009.g Platača ierosinājumu- iestāšanās maksu. Var diskutēt par summu, taču tai ir jābūt! Pretējā gadījumā - kas notiek tagad? Daudzi \"juristi\" , kas pazaudē darbu valsts pārvaldē, iekšlietu struktūrās utt., neko labāku izdomāt nevarēdami, protams, startē uz advokatūru. Bet kam mums kolēģijā tādi vajadzīgi tādi, kas no darba citur izmesti. Valsts darbā viss tehniskais resurss jums bija nodrošināts, ne par ko pašam nebija jāmaksā. Savukārt advokātam visi izdevumi jāsedz pašam. Lūdzu, godātais pretendent, parādi, ka būsi spējīgs sevi uzturēt- nopirkt sev galdu, noīrēt biroju utt. Arī iestāšanās naudas nomaksa tev neradīs nekādus sarežģījumus, ja nopietni esi nolēmis strādāt šajā profesijā un esi pārliecināts par savām spējām naudu atpelnīt un vēl klāt nopelnīt. Bet citādāk- kāda iemesla dēļ advokatūrā uzņemt kārtējos laimes meklētājus-staigātājus, kas pēc uzņemšanas aptur savu darbību, jo pēkšņi atkal atraduši kārtējo „silto vietiņu” valsts dienestā, kas nav savienojams ar advokāta praksi. Priekš kam mums kolēģijā tādi vajadzīgi !??

Atsauksmes vien rāda, ka kolēģa raksts ved pareizajā virzienā.

Protams, tiesās un kriminālprocesos jāsaglabā advokāta ekskluzīvā kompetence.

Nav nemaz līdz Vācijai jābrauc. Skatāmies tepat - Lietuvu. Vai tad leiši dumjāki par mums, ka arī noteikuši tikai advokāta pārstāvību tiesās, ar limitētiem izņēmumiem.

Kas jums visiem, kam tāds zobs uz advokātiem, pašiem nākt un pierādīt, ka jūs esat labāki- visi var pieteikties un nokārtot advokāta eksāmenu. Jūs taču esat gudri – jūs to varat ! :)

Tas ir cits jautājums, cik efektīvi Padome nodrošina kontroli, bet advokātu gadījumā pastāv attiecīgais tiesiskais mehānisms. Ir vērojama arī pozitīva attīstība, tā nesen tika pieņemti Noteikumi par zvērinātu advokātu kvalifikācijas paaugstināšanu un tālākapmācību un par reģistrēšanos padomes organizētiem kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem. Advokātiem ir arī ar likumu nodrošinātas citas garantijas, kuru nav juristiem, piemēram, kriminālprocesā var pratināt juristu - ne-advokātu, kas ir sniedzis juridisko palīdzību, bet advokātu nedrīkst utt. Tas, ka ar likumu piešķirtās tiesības var netikt izmantotas vai tikt izmantotas citiem mērķiem, manuprāt, nerisina problēmas, uz kurām norādīju saistībā ar juristu darbības, kuri nav advokāti, regulējumu.

Tas, kādu pakalpojumu sniedz atsevišķi advokāti, un kā uz pārkāpumiem reaģē advokātu uzraudzības institūcijas, varu minēt šādu piemēru:

Advokāte noslēdza rakstisku līgumu par mantojuma lietas vešanu. Kā atlīdzība par mantojuma lietas vešanu līgumā paredzēta atlīdzība 26 % no mantojuma bruto summas.

Kad mantotā nauda tika pārskaitīta uz advokātu kontu, advokāte kopā ar savu kolēģi – citu advokāti un mantojuma saņēmēju – vecu un juridiskās lietās nepieredzējušu cilvēku, devās uz 4 bankām, lai tur atvērtu kontus uz mantojuma saņēmējas vārda.

Tajā pašā dienā no zvērinātu advokātu bankas konta ar mantojuma ieguvējas piekrišanu tika izņemta daļa no mantojuma naudas, proti, Ls 9000. Advokātes pieprasīja viņām atdot Ls 8000, bet mantojuma atstājējai ļāva paturēt sev Ls 1000. Par naudas saņemšanu advokātes atteicās parakstīties, paskaidrojot, ka nevēlas maksāt likumā paredzētos nodokļus. Vienlaicīgi advokātes pieprasīja, lai viņām atgriež iepriekš noslēgto rakstisko līgumu, ko mantojuma ieguvēja arī izdarīja.

Bez tam mantojuma ieguvējai tika paziņots, ka iegūtais mantojums tagad būs jādala uz trijiem – starp divām advokātēm un pašu mantojuma atstājēju – katram 1/3 no mantojuma summas, resp., iepriekš 26% vietā nu jau mantojuma ieguvējam būs jāmaksā 66% advokātēm. Turklāt skaidrā naudā.

Vienlaicīgi advokātes zināja, ka bez šīs vecās sievietes, kuru viņas vadāja pa bankām, ir vēl cits mantinieks, ar kuru līgums nebija noslēgts un par viņa mantojuma daļu vispār netika runāts.

Kad uzzināju šo stāstu, nebiju domājis, ka tā būtu rīkojušās advokāti, taču pārbaudīju vārdus un noskaidroju, ka tās patiešām ir advokātes.

Kad tika uzrakstīta sūdzība ZAP, izklāstot visos šos apstākļus (sūdzību parakstīja trīs cilvēki, kas bija liecinieki šīm darbībām), no ZAP tika saņemta fenomenāla atbilde, kuras būtība bija šāda - likums neparedz advokātam pienākumu sniegt juridisku palīdzību bez atlīdzības! Turklāt no atbildes neizrietēja, ka būtu apšaubīti iesniegumā minētie fakti, vai būtu veikta kāda to pārbaude.

Par laimi vismaz policija pēc iesnieguma uzsāka kriminālprocesu.

Vai šāda advokātu darbošanās un uzraugošās institūcijas bezdarbība var attaisnot advokātu monopolu?

Visi Gobzema apmelnotāji kaļ tukšus salmus, vai tā ir taisnība? Ja tā ir taisnība, tad, lūdzu, izsakieties konkrēti ar pierādījumiem tam!

Es piekrītu, ka tā ir problēma, ka \"juridiskos pakalpojumus drīkst sniegt da jebkurš.\"

Nav pareizi teikt, ka visi juristi esot slikti. Tas tā nav, jo ir ļoti labi juristi, kuri dažādu apsvērumu dēļ nekļūst par advokātiem, bet šeit runa nav par to. Es runāju par tādiem juristiem, kuri sniedz nekvalitatīvus pakalpojumus, bet to nevar izkontrolēt. Nav vienota reģistra par personām, kuras sniedz juridiskos pakalpojumos; nav atļauju un licenču, bet tas, kam jur. pakalpojumi ir nepieciešami, parasti pats nevar noteikt, vai jurists ir slikts vai labs; nav uzraudzības institūcijas, kura varētu izskatīt sūdzības par tādu juristu rīcību, kuri ir paņēma naudu par saviem „pakalpojumiem“ un aizlaidās nezināmā virzienā utt.

Eiropas Padomes Ministru komiteja rekomendācijā (2000)21 nav tikai pateikts, ka jurista profesijā var brīvi darboties bez jebkādas diskriminācijas, ko ne-advokāti parasti atceras, bet arī pie juristu darbības principiem saskaņā ar norādīto rekomendāciju pieder:

1) iespēja pārsūdzēt lēmumus par atļauju praktizēt kā juristam vai par uzņemšanu jurista profesijā neatkarīgā un objektīvā tiesā;

2) pasākumu veikšana, lai nodrošinātu augstu juridiskās izglītības līmeni, morālos standartus, nepārtrauktu juristu tālāko apmācību;

3) profesionālo standartu un ētikas kodeksu esamība, lai juristi būtu spiesti rīkoties neatkarīgi, rūpīgi un godīgi, aizstāvot savu klientu tiesības un intereses;

4) efektīvas pieejas juridiskajiem pakalpojumiem nodrošināšana, kurus sniedz neatkarīgi juristi;

5) profesionālo asociāciju veidošana, kuru uzdevums ir paaugstināt juristu profesionālos standartus un nodrošināt juristu neatkarību un intereses.

No tā visa Latvijā ir izpildīts nosacījums, ka jebkurš var sniegt juridiskos pakalpojumus, un tas, ka persona, kurai ir nepieciešami juridiskie pakalpojumi, var ar dažiem izņēmumiem izvēlēties jebkuru juristu. Nekrītot galējībās, ka kāds ir eņģelis un strādā bez atlīdzības, jo jurisprudence ir sirdslieta, jāpadomā arī par tiem cilvēkiem, kuri kvalificētu juristu pakalpojumus nav saņēmuši ne-advokātu darbības rezultātā. Situācija kaut daļēji uzlabotos, ja juristiem tiktu izsniegtas, teiksim, atļaujas vai licences, kā tas, piemēram, ir ārpustiesas parāda piedziņas gadījumos. Tad arī varētu diskutēt, cik labi strādā juristi. Šī diskusija ir tukša, jo pat statistikas par juristu darbības rezultātiem, kuri nav advokāti. Kāds sniedziet, lūdzu, konkrētus datus, kurus var produktīvi apspriest. Atkārtoti norādīšu, ka pazīstu ļoti labus juristus, kuri nav advokāti, taču nav pareizi atsaukties uz Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumu, jo likuma 30.pants paredz konkrētās prasības, kuras ir izvirzāmas juridiskās palīdzības sniedzējiem, kā arī, piemēram, 29.1 panta otrā daļa uzskaita gadījumus, kad Juridiskās palīdzības administrācija var juridiskās palīdzības līgumu ar juridiskās palīdzības sniedzēju uzteikt. Viens no gadījumiem būtu, ka juridiskās palīdzības sniedzēja rīcībā konstatēti šā likuma un juridiskās palīdzības līguma nosacījumu pārkāpumi (piemēram, juridiskās palīdzības sniedzējs rūpīgi un laikus nepilda juridiskās palīdzības līguma nosacījumus vai laikus nav iesniedzis Juridiskās palīdzības administrācijai paziņojumu par tās norīkojuma izpildi), kas var būt par pamatu juridiskās palīdzības līguma uzteikšanai. Pēc būtības Juridiskās palīdzības administrācija kontrolē juridisko pakalpojumu kvalitāte, bet šādas kontroles citos gadījumos nav. Līdz ar to pirms vienādot visus juristus, jāpievērš uzmanība atšķirībām.