ŽURNĀLS Numura tēma

"Latvija un latvieši gan pašu "mazreflektētā" apziņā, gan citu acīs par savu garīgo lokalizāciju šķiet nedroši. (..) Latvijas sabiedrība lielā mērā diemžēl trijās paaudzēs ir mankurtizēta – ir atrauta no modernās domas, kas ir Rietumos, ir bijusi atrauta no savas vēstures, un diemžēl šis atgūšanās process ir lēns",¹ – tāds priekšstats par Latvijas tautu ir radies Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Dr.iur.h.c. E. Levitam. Šo Latvijas tautas vērtējumu gan varētu interpretēt kā paviršu skatījumu un pamācību no ārvalstu eksperta, kurš nemaz īsti nezina, kas notiek Latvijā.

Tādēļ jājautā: vai Latvijas sabiedrība patiesi ir "mankurtizēta", "atrauta no modernās domas", "atrauta no vēstures", mācāma un audzināma? Un kāpēc valdošā koalīcija un Levita kungs ir nākuši klajā ar šo, diplomātiski izsakoties, ne visai pamatoto ideju tieši tagad?

Kā viens no iemesliem tiek minēts tā dēvētais valodas referendums, kas notika 2012. gadā. Taču tieši šis referendums, pareizāk – tā iznākums, apgāž E. Levita ne pārāk glaimojošo latviešu raksturojumu, jo tieši šis referendums arī nostiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, apliecinot, ka latvietis nemaz nav mazreflektēts vai trijās paaudzēs mankurtizēts.

Satversmes pamatā ir Latvijas tautas griba

E. Levits ir deklarējis, ka ikviena valsts pastāv ar noteiktām pašsaprotamībām, kuras eksistē vienmēr aiz teksta, un ir salīdzinājis tās ar vispārīgiem tiesību principiem, kuri pastāv neatkarīgi no tā, vai ir ierakstīti kādā likumā.