8. jūnijā Rīgas Lutera baznīcā notika pasākums, kas bija veltīts nedzīvi dzimušajiem bērniem vai bērniem, kas miruši neilgi pēc dzemdībām. Šādus bērnus mēdz saukt arī par "zvaigžņu bērniem".
Pasākuma rīkotāji norāda, ka vidēji katru gadu Latvijā 3300 bērnu augšana mammas vēderā beidzas no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ, no tiem 170 – starp trešo un piekto grūtniecības mēnesi. Savukārt 170 bērni piedzimst nedzīvi pēc sestā grūtniecības mēneša vai nomirst pirmajā nedēļā pēc dzimšanas.
Bērni, kuri dzimuši nedzīvi līdz 22. grūtniecības nedēļai un kuru svars nesasniedz 500 gramus, tiek reģistrēti spontāno abortu statistikā. Vecāki no slimnīcas nesaņem nekāda veida oficiālus dokumentus par bērna dzimšanu – nedz viņu dzimšanas, nedz miršanas fakts netiek fiksēts.
Bērna mirstīgās atliekas kopā ar citiem medicīniskiem atkritumiem tiek utilizētas, oficiāla
šo mirstīgo atlieku apbedīšanas vieta neeksistē. Izņemot gadījumus, kad vecākiem, strikti
uzstājot vai pat konfliktējot, izdodas iegūt bērna mirstīgās atliekas no slimnīcas dzemdību
vai ginekoloģijas nodaļas, lai neoficiāli, bet ar cieņu savu mirušo bērnu apglabātu. Līdz
2008. gadam, kad netālu no Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas – Sv. Alberta
Romas katoļu baznīcas dārzā tika izveidots Dvēseļu dārzs, pat tie bērni, kuri bija dzimuši
nedzīvi pēc grūtniecības 22. nedēļas, tātad "oficiāli" reģistrēti kā miruši, gadījumos,
ja vecāki paši emocionālu vai citu motīvu dēļ nespēja uzņemties rūpes par viņu
apglabāšanu, "pazuda bez pēdām".
Latvijas Republikas Satversmes 95. pants kodolīgi nosaka, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Cilvēka cieņas neaizskaramība ir visu pamattiesību avots. Vācu filozofs Jirgens Hābermāss precīzi izskaidro, ka cilvēka cieņa ir kā vārti, caur kuriem morāles jeb cilvēciskās vērtības tiek iepludinātas tiesībās. Cilvēka cieņa ir tā augstākā vērtība, kas paturama likumdevēja un tiesību piemērotāja sirdī un kas ir rīcības novērtēšanas kritērijs.
Neļaujot vecākiem pēc viņu vēlmes saņemt un apglabāt nedzīvi dzimušu bērnu, valsts pārkāpj cilvēka cieņu. Šeit nav stāsts tikai par nedzīvi dzimuša bērna (augļa) saņemšanu, lai to fiziski apglabātu, bet galvenokārt par šī bērna vecākiem un viņu dzīvi pēc šī emocionāli smagā notikuma. Neļaujot apglabāt un izveidot tik gaidītajam bērnam piemiņas vietu, valsts liek klupšanas akmeņus vecāku garīgās rehabilitācijas ceļā. Šādai valsts rīcībai nav saskatāms leģitīms mērķis.
Pieci Saeimas deputāti iesnieguši priekšlikumus grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, lai atrisinātu jautājumu par ārstniecības iestādes izziņas izsniegšanu un vecāku tiesībām apglabāt nedzīvi dzimušu bērnu. Pārsteidzoši, ka pašreizējā prakse ir izveidojusies, un pārsteidzoši, ka tik pašsaprotamai lietai nepieciešami likuma grozījumi.
Pavisam nesen, šā gada 12. jūnijā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Marić v. Croatia atzina, ka valsts pārkāpj tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, ja nedzīvi dzimušo bērnu valstij piederoša slimnīca atzīst par medicīnas atkritumiem un vecākiem netiek sniegta informācija par bērna atdusas vietu.
