ŽURNĀLS Notikums

E. Pastars ir daudzu "Jurista Vārda" publikāciju autors konstitucionālajās un administratīvajās tiesībās. Viņš savu uzstāšanos sāka ar atrunām gan par pasākuma formu, gan arī tēmas pieteikumā uzdotā jautājuma risinājumu. Referents norādīja: "Nevis lekcija, bet saruna, jo lekcija parasti nozīmē, ka tās lasītājs zina par tēmu ļoti daudz; es uz to nepretendēju." E. Pastars arī atsaucās uz Publisko tiesību institūta direktora Arvīda Dravnieka publiski pausto, ka "godīgu vēlēšanu atslēga vairāk būtu ētikā ar vainas prezumpciju, nevis juridisko mehānismu "cūkošanā", meklējot pierādījumus par sirdsapziņas eksistenci. Vēlēšanas ir vēl intīmāks mirklis par grēksūdzi vai konsumāciju. Tiesas ceļā ar pilnīgu pierādījumu pārbaudi ir neiespējami precīzi novērtēt šī mirkļa samaitāšanas pakāpi".

Referents analizēja Latvijas Republikas Satversmes 18. pantu, kas nosaka, ka Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras. E. Pastars atsaucās uz starpkaru Latvijas juristu viedokļiem, kas norādījuši, ka iepriekš minētās konstitucionālās tiesību normas mērķis ir izslēgt tiesas kontroli, tādējādi īstenojot parlamenta suverenitāti. Saeimas lēmums par savu locekļu pilnvarām nav politisks lēmums, bet ir jurisdikcijas akts.

Starpkaru Latvijā parlaments ir pieņēmis šādu lēmumu. 1928. gada 9. novembrī Mandātu komisija izstrādāja lēmuma projektu, kuru nodeva Saeimai kā tiesai un kurš skanēja šādi: "Saeima nolemj: Saeima, pārbaudījusi uz Latvijas Republikas Satversmes 18. panta pamata savu locekļu pilnvaras, apstiprina tās, izņemot Latvijas jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas mandātu Kurzemes vēlēšanu apgabalā." Par Mandātu komisijas priekšlikuma pēdējās daļas ("izņemot") pieņemšanu nodeva 27 balsis, pret – 62 balsis, atturējās 7. Tātad pēdējā daļa tika noraidīta. Mūsdienu demokrātijas apstākļos tas neļautu jebkuram ieinteresētajam lūgt pārbaudīt Centrālās vēlēšanu komisijas rīcību.

Lai arī Satversmes 18. panta mērķis ir izslēgt tiesas iesaisti, tomēr demokrātijas izpratne ir attīstījusies, tāpēc E. Pastars uzskata, ka ir jābūt tiesas kontrolei pār Saeimas vēlēšanu rezultātiem, vienlaikus uzdodot jautājumu apgalvojuma formā: kāda jēga dot tiesai kompetenci, ja tai nav pilnas lemšanas par visu laukumu, tostarp vēlēšanu atcelšanu?

Saeimas vēlēšanu likuma 51. pants paredz, ka kandidātu sarakstu iesniedzējiem ir tiesības Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu triju darbdienu laikā pēc tā pieņemšanas pārsūdzēt tiesā. Pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma darbību. E. Pastars vērsa uzmanību, ka tiesas kompetences apjoms likumā nav definēts.

Starptautiski nav vēlēšanu strīdu risināšanas standarts per se. Tomēr tiek norādīts, ka vēlēšanu komisija vai tiesa ir institūcija, kas izvērtē sūdzības par visiem ar vēlēšanu rezultātiem saistītiem jautājumiem, turklāt gan rezultātiem visā valstī, gan arī kādā apgabalā.

E. Pastars atgādināja Augstākās tiesas spriedumu lietā Nr. SA–5/2006, kurā tā norādījusi: lai nodrošinātu mūsdienu demokrātiskai valstij un Administratīvā procesa likumā nostiprinātajiem principiem atbilstošu un pienācīgu vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaudi, Saeimas vēlēšanu likuma 51. panta pirmā daļa interpretējama paplašināti. Tiesas kompetencē ir ne tikai pārbaudīt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pareizību no formālā aspekta (kļūdas balsu skaitīšanā, lēmuma sagatavošanā u.tml.), bet arī pārbaudīt vēlēšanu norises tiesiskumu, proti, tās atbilstību Satversmes 6. pantā un starptautisko tiesību dokumentos ietvertajiem vēlēšanu principiem.

Citā lietā (lietā Nr. A42241405) Administratīvā rajona tiesa konstatēja, ka vēlētāju izvēles ietekmēšanai tikusi izmantota mantiska rakstura labumu piedāvāšana vai alkohols. Dažādus vēlētājus var dažādi ietekmēt mantiska rakstura labuma piedāvāšana. Jo mazāk sociāli aizsargāts ir cilvēks, jo lielāka ietekme uz viņu šādā veidā iespējama, līdz pat tam, ka cilvēks vispār nevadās pēc savas pārliecības un domām par to, kā konkrētie kandidāti vai kandidātu saraksti pārstāvēs viņa intereses pēc ievēlēšanas. Tiesa atzina, ka minēto apsvērumu dēļ vēlēšanu rezultāti ir atceļami arī tad, ja prettiesisko darbību reāla ietekme uz vēlēšanu rezultātu ir ļoti ticama. Šajā lietā uz to norāda gan pierādījumu savstarpējā saskaņa un papildinošais raksturs, gan tādu faktu konstatēšana, kas liecina, ka vēlētāji patiešām pildījuši citu personu gribu (atzīmes uz vēlēšanu zīmēm, tiesā sniegtās apstiprinošās liecības), gan fakti par balsu uzpirkšanas lielo skaitu. Konkrētajos apstākļos, kad likuma pārkāpums ir tieši vēlētāju gribas ietekmēšana (nevis, piemēram, faktiski konstatējama vēlēšanu zīmju nomainīšana skaitīšanas laikā), tiesa nevarēja vadīties tikai pēc Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 46. panta otrās daļas gramatiskas un izolētas iztulkošanas. Šajā lietā tas novestu pie Satversmes 1. panta, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. panta un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 1. panta pārkāpuma.

E. Pastars pieskārās arī 2014. gada 8. decembrī gaidāmajam Augstākās tiesas nolēmumam par 12. Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Ne referents, ne arī kāds cits nevar analizēt vēl neesošu tiesas nolēmumu, tomēr E. Pastars vērsa uzmanību uz publikāciju medijos par Augstākās tiesas motivāciju noraidīt partijas "Saskaņa" pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas 2014. gada 22. oktobra lēmuma atcelšanu daļā: "Ņemot vērā tiesas rīcībā esošo pierādījumu apjomu, AT nebija pamata apmierināt partijas pieteikumu. Tajā pašā laikā tiesa neguva pārliecinošu izskaidrojumu partijas "Vienotība" Dzintara Zaķa gūtajiem panākumiem vēlēšanās, ņemot vērā iepriekš Latgalē notikušo vēlēšanu rezultātus un pirms 12. Saeimas vēlēšanām veikto aptauju datus" (LETA, 31.10.2014.).

Komentējot šo ziņu, E. Pastars norādīja, ka aizklātu vēlēšanu princips neļaus pierādīt neko pilnīgi droši. Jebkura liecība ir grūti pārbaudāma. Turklāt paliek atklāts jautājums, kurš sagādā pierādījumus. Matemātika jeb rezultātu anomālijas ir labs papildu arguments, bet nekad nebūs 100% noteicošais. Savukārt būtiskuma tests ir veids, kas nav pietiekami skaidrs. Drīzāk jāvērtē, vai ir pārkāpts brīvu vēlēšanu princips (godīgas vēlēšanas), un jādod konstitucionālajai tiesai iespēja nevis rīkot jaunas vēlēšanas, bet ņemt nost mandātus, pārdalīt tos utt.

Tiesas kontroles robežu noteikšanā jāņem vērā Satversmes 18. panta mērķis un jēga, lai nebūtu "defektīvas demokrātijas". Turklāt tiesai jāvieš skaidrība, nevis jāpastiprina šaubas. Ja tiesa likumā noteiktajās septiņās dienās nevar novērtēt, nevajag radīt ilūziju, ka tā var vērtēt plaši.

Vēlēšanu pārbaudes kompetence būtu nododama Satversmes tiesai, jo tai ir cita leģitimitāte piemērot augstāku mērauklu, nepaliekot tikai parastā tiesību piemērotāja ietvaros. Turklāt tai ir iespējas izlemt netipiskas situācijas un autoritatīvi interpretēt attiecības starp konstitucionālajiem orgāniem – pilsoņu kopumu un Saeimu, kā arī konstitucionālā tiesa ir spēcīgāks spēlētājs pret parlamentu valstī, kur demokrātija vēl aug.

Augstākās tiesas plašajai kompetencei tik īsā laikā nav jēgas, izņemot gadījumu, ja fokuss būtu tikai uz skaitīšanu. Noteiktos gadījumos būtu jāļauj tiesai pieņemt lēmumu par mandātu anulēšanu arī pēc Saeimas sanākšanas.

Līdz ar to vēlēšanu rezultātu pārsūdzībai būtu jānotiek Satversmes tiesā, ja vēlas reāli alternatīvu mehānismu Satversmes 18. pantam. Satversmes tiesa ir politikai un ētikai atvērtāka tiesa, kā arī tai ir mazāk šaurs juridiskais fokuss pierādīšanā nekā administratīvā procesā. Turklāt kriminālprocess un vispārējās jurisdikcijas tiesa nav efektīvs līdzeklis brīvu vēlēšanu principa pārkāpšanas konstatēšanai.

E. Pastars modelēja ārkārtas vēlēšanu variantus gadījumos, kad neapstiprina daļu mandātu visā valstī vai vēlēšanu apgabalā. Referents norādīja, ka jābūt procedūrai, kā var nolikt Saeima deputāta mandātu arī bez svinīgā solījuma došanas.

E. Pastara priekšlasījumam sekoja diskusija. Viedokli un komentāru par E. Pastara pausto sniedza Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš, Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks un Latvijas Universitātes docents Dr.iur. Jānis Pleps, kā arī citi pasākuma klātesošie. A. Elksniņš uzsvēra, ka Augstākā tiesa nepamatoti atteicās no objektīvās izmeklēšanas principa un pierādījumu nastu pārcēla uz partiju "Saskaņu" kā pieteikuma iesniedzēju par 12. Saeimas vēlēšanu rezultātiem. A. Dravnieks uzsvēra, ka precīza tiesiskā regulējuma neesība nav pamats, lai atteiktos no saprātīga risinājuma. Konkrētajā gadījumā vēlēšanu rezultātu atcelšana konkrētā vēlēšanu apgabalā. Turklāt tas vien, ka kāds jūtas kaut ko pārdevis, nenozīmē, ka kāds kaut ko ir nopircis, jo vēlēšanu aizklātums neļauj noskaidrot vēlētāja patieso gribu. J. Pleps vērsa uzmanību uz interesantu novērojumu: jo plašāks tiesas sastāvs, jo piesardzīgāki tiesas argumenti un secinājumi.

E. Pastara priekšlasījuma videoierakstu iespējams atrast Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes youtube.com kanālā. "Jurista Vārds" pateicas Latvijas Universitātes Bibliotēkai un Juridiskajai fakultātei par palīdzību pasākuma rīkošanā.