Šis "Jurista Vārda" numurs ir īpašs, jo tas galvenokārt ir par advokatūru. Advokāta profesija ir viena no senākajām – šis institūts sastopams jau Senajā Grieķijā un Romā. Sākotnēji advokāti bija tiesību aizstāvji un palīgi tiesā. Tikai vēlāk tie kļuva arī par personas pārstāvjiem. Tādējādi advokāts izsenis ir saistīts ar tiesām, sniedzot padomus personām strīda atrisināšanā un pārstāvot personas tiesas procesā.
Mūsdienu Latvijā advokatūra darbojas kā tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa. Advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, aizstāvot un pārstāvot tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā personu likumīgās intereses, sniedzot juridiskas konsultācijas, gatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības.
Advokāta profesionālā darbība balstās trīs pamatprincipos: neatkarība no ārējas ietekmes, klienta interešu ievērošana un konfidencialitāte. Zvērināti advokāti ir apvienoti profesionāla korporācijā, lai rūpētos par savas profesijas prestižu, veicinātu zvērinātu advokātu profesionālo izaugsmi, radošo spēju izkopšanu un pieredzes apgūšanu, lai izpildītu Latvijas Republikas Advokatūras likumā un citos likumos noteiktos uzdevumus.
Nesenais likumdevēja lēmums advokātiem civilprocesā piešķirt ekskluzīvas tiesības kasācijas instances tiesā un šā brīža iecere paplašināt tās arī uz citām tiesu instancēm raisa skaļas un plašas diskusijas.
Juristi, kas nav advokāti, norāda uz savām spējām ne sliktāk un pat labāk pārstāvēt klienta intereses tiesā. Savukārt advokāti norāda uz savu kompetenci un atbildību, kas izriet no profesionālajām tiesībām, kas viņus ierobežo stingrāk nekā citus juristus.
Viedokļu dažādība ir normāla situācija. Šādā ziņā Latvija nav unikāla. Ne tikai Latvijā diskutē par advokāta lomu tiesas procesā un to, cik tālu valsts var noteikt obligātu advokāta dalību. Valstu prakse atšķiras. Advokātu procesa ieviešana ir likumdevēja patstāvīga politiska izšķiršanās, kam jānotiek, vērtējot lietderības apsvērumus un gādājot, lai tas nesamērīgi neierobežo personas tiesības uz taisnīgas tiesas pieejamību. Latvijas lielākā problēma ir neticība advokatūrai, ko iespējams mainīt, vairojot atbildību, kā arī juridiskās palīdzības nenodrošināšana, ko var mainīt valstij atzīstot tiesisko attiecību kvalitāti un tiesisko drošību par prioritāti.
Advokātu procesa ieviešana ir komplekss jautājums. Jābūt ne tikai efektīvam advokatūras tiesiskajam regulējumam, bet arī tā atbildīgai piemērošanas praksei.
Jāatzīmē, ka Latvijas Advokatūras likuma 114. pants paredz tikai tiesības, nevis pienākumu zvērinātam advokātam apdrošināt savas profesionālās darbības rezultātā iespējamo zaudējumu risku. Igaunijas Advokatūras likuma 48. pants un Lietuvas Advokatūras likuma 20. pants turpretī pieprasa obligātu profesionālās darbības riska (civiltiesiskās atbildības) apdrošināšanu. Igaunijā minimālā apdrošināšanas summa ir 63 910 eiro un Lietuvā 29 000 eiro. Šāda pienākuma uzņemšanās ir nozīmīgs apliecinājums par atbildību. Latvijā citām brīvajām juridiskajām profesijām – zvērinātiem tiesu izpildītājiem un zvērinātiem notāriem – ir obligāta profesionālās darbības riska (civiltiesiskās atbildības) apdrošināšana.
Valstij juridiskā palīdzība un tās kvalitāte līdz šim nav bijusi prioritāte. Valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai atvēlētie valsts finanšu līdzekļi ir vieni no zemākajiem Eiropas valstīs. Saskaņā ar jaunākajiem Eiropas tiesu sistēmu efektivitātes komisijas (CEPEJ) datiem 2012. gadā valsts budžeta līdzekļi uz vienu iedzīvotāju Latvijā atvēlēti 0,47 eiro, Igaunijā – 2,98 eiro un Lietuvā – 1,51 eiro. Valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība ir būtiska tiesiskas valsts principa nodrošināšanai. Tādējādi ar advokāta procesa ieviešanu ir neizbēgams valsts pienākums nodrošināt adekvātu pieejamību valsts nodrošinātajai juridiskajai palīdzībai.
Advokāta procesa kontekstā likumdevējam jāvadās pēc Sokrāta teiktā: "Aizgūtnēm jācenšas izdibināt, kas iztirzājamajā jautājumā ir patiess un kas nepatiess. To noskaidrot nāks par labu visiem."
