Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidātus vērtē piecas institūcijas. Vispirms – Augstākās tiesas tiesneši, kas izvirza kandidātus no pašu vidus. Tieslietu padome, kuras priekšsēdētājs automātiski ir Augstākās tiesas priekšsēdētājs, uzklausa kandidātus un sniedz Augstākās tiesas plēnumam viedokli par viņiem. Pēc tam Augstākās tiesas plēnums apspriež kandidātus un ierosina Saeimai apstiprināt konkrētu kandidātu uz pieciem gadiem. Arī sabiedrība vērtē Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidātus un procesu, kādā notiek to izvirzīšana un apspriede. Gala lēmumu pieņem likumdevējs, vērtējot Augstākās tiesas plēnuma apstiprināto kandidātu. Līdz ar to iesaistītās institūcijas ir skaidri zināmas, tomēr atšķiras katras loma un nozīme. Atšķirībā no pārējām institūcijām sabiedrības līdzdalība nenotiek formālā procesā, kurā tās pārstāvji izsaka viedokļus lēmumu pieņēmējiem. Viedokļi tiek pausti pastarpināti masu medijos un citos veidos.
2015. gada Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlēšanās ir divi kandidāti – Ivars Bičkovičs un Andris Guļāns. Tieslietu padome atbalstīja abus, un Augstākās tiesas plēnums izvirzīja I. Bičkoviču. Atsevišķas Saeimas frakcijas jau pirms un pēc Augstākās tiesas plēnuma izteica atbalstu vai noraidījumu I. Bičkoviča kandidatūrai. Līdz ar to, visticamāk, notiks likumdevēja un tiesu varas starpinstitucionāls dialogs.
Saeima var noraidīt Augstākās tiesas plēnuma izvirzīto kandidātu. Likumdevējs patstāvīgi pieņem lēmumus, un tie nav formāli. Tajā pašā laikā atklāts ir jautājums, cik plaša ir Saeimas rīcības brīvība. Saeimas rīcības brīvību ierobežo tiesu varas institucionālā neatkarība un valsts varu uzticības un sadarbības principi. Tomēr parlamenta rīcības brīvība Augstākās tiesas priekšsēdētāja apstiprināšanā ir plašāka nekā tiesneša apstiprināšanā. 2008. gadā Augstākās tiesas priekšsēdētāja apstiprināšanā Saeimas deputāti debatēja par kandidātu un apstiprināšanas kārtību. Saeimas nostāja ir tāda, ka tā nav "Augstākās tiesas balsošanas mašīna" un tās "uzdevums ir pārstāvēt sabiedrības intereses", tāpēc Saeima automātiski neapstiprina Augstākās tiesas kandidātu.
Igaunijas Tiesu iekārtas likuma 27. pants nosaka, ka parlaments ieceļ Augstākās tiesas priekšsēdētāju uz deviņiem gadiem, pamatojoties uz valsts prezidenta priekšlikumu. Kandidātu nedrīkst pārvēlēt atkārtoti. Igaunijas kārtība nepieļauj atklātu likumdevēja varas un tiesu varas konfliktu. Valsts prezidents uzņemas vidutāja lomu starp abiem varas atzariem, un tieši prezidenta uzdevums ir pārliecināt parlamentu, ka kandidāts ir labākais no iespējamajiem.
Lietuvā ir divas Augstākās tiesas – viena ir civillietās un krimināllietās, otra – administratīvajās lietās. Tiesu iekārtas likuma 75. pants nosaka, ka Augstākās administratīvās tiesas priekšsēdētāju uz pieciem gadiem ieceļ valsts prezidents, pamatojoties uz Tieslietu padomes priekšlikumu. Savukārt tā paša likuma 79. pants paredz atšķirīgu kārtību Augstākās tiesas priekšsēdētāja iecelšanas kārtībai. Augstākās tiesas, kas skata civillietas un krimināllietas, priekšsēdētāju uz pieciem gadiem ieceļ parlaments, pamatojoties uz prezidenta priekšlikumu, ja pirms tam Tieslietu padome sniegusi pozitīvu atzinumu. Plašākas analīzes vērts ir Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2006. gada 9. maija spriedums lietā Nr. 13/04-21/04-43/04, kurā definētas dažādu varas atzaru institūciju attiecības.
Visās trīs valstīs gala lēmumu pieņem subjekts, kas ieguvis tiešu tautas pilnvarojumu – parlaments Igaunijā un Latvijā un prezidents un parlaments Lietuvā.
Pirmo reizi Latvijā Augstākās tiesas priekšsēdētāju Saeima vēlēs atklātā balsojumā. Likumdevēja kritika automātiski nepārkāpj tiesu neatkarību. Augstākā tiesa un tiesu vara kopumā ir pakļauta kritikai. Tomēr, ņemot vērā, ka abas tiesu varas institūcijas – Tieslietu padome un Augstākās tiesas plēnums – ir atbalstījušas I. Bičkoviča kandidatūru, Saeimas lēmuma pamatojumam jābūt skaidram un saprotamam, lai varētu novērtēt, vai parlamenta lēmums atbilst demokrātiskas un tiesiskas valsts principam un tas nav politisks spiediens.