ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nozaru mijiedarbības vispārējs raksturojums

Civiltiesību un krimināltiesību normas ietilpst vienotā sistēmā. Šīm nozarēm ir kopīgi vispārējie tiesību principi, tiesiskās kārtības pamati un pamatvērtības, piemēram, civiltiesības un krimināltiesības nodrošina dzīvības, veselības, brīvības un īpašuma aizsardzību.

P. Mincs rakstīja, ka "visu kategoriju tiesību pamati ir vienādi, tad pilnīgi saprotams, ka tiesībpārkāpumi kvalitatīvi viens no otra nevar atšķirties. Šajā ziņā nav atšķirības starp t.s. "civilo" un "kriminālo" tiesībpārkāpumu; tie atšķiras vienīgi pēc savām sekām".¹ Šim uzskatam var piekrist, ja, sakrītot abu nozaru tiesību normu regulēšanas priekšmetam un mērķim, šīs normas par noteicošiem uzskata salīdzināmus faktiskus apstākļus.

Ikdienā dzīves gadījuma novērtējums ir atkarīgs no kritērijiem, kurus uzskata par nozīmīgiem, un novērtēšanas perspektīvas. Tāpat viens un tas pats dzīves notikums var tikt izvērtēts pēc atšķirīgiem kritērijiem civiltiesībās un krimināltiesībās, jo abām nozarēm ir atšķirīgi uzdevumi, principi, sistēma, tiesību institūti un tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Pat ja ir aizsargāta viena un tā pati vērtība, piemēram, īpašums (Satversmes 105. pants), minēto atšķirību dēļ civiltiesībās un krimināltiesībās šīs vērtības aizsardzības aspekti, mērķi un priekšnoteikumi var būt citādi. Teiktā pamatdomu var ilustrēt ar ilustratīva joka palīdzību:

Civiltiesības regulē līdztiesīgu dalībnieku savstarpējās mantiskās un nemantiskās tiesiskās attiecības, kā arī dažādu labumu piederību un apgrozību.² Civiltiesību pamatprincips ir privātautonomija, kas savukārt ir personiskās brīvības izpausme. Personas brīvība nav absolūta, tā tiek ierobežota ar imperatīvu normu palīdzību. Ierobežojumiem ir dažādi mērķi, piemēram, kontrahenta, trešās personas, valsts, sabiedrības, civiltiesiskās apgrozības aizsardzība u.c.

Imperatīvas normas var būt pavēlošas, ja tās satur pozitīvu un tiešu uzvedības priekšrakstu, un aizliedzošas, ja nosaka personām pienākumu atturēties no attiecīgā veida darbības (bezdarbības), neparedzot pozitīvu pēc satura pienākumu aizliegtas rīcības vietā.³

Krimināltiesības nosaka, kādi nodarījumi ir noziedzīgi, reglamentē kriminālatbildības pamatus, sodu, atbrīvošanu no kriminālatbildības un soda.⁴ Krimināltiesiskās attiecības starp valsti un indivīdu ir pakļautības attiecības. Krimināltiesību galvenās funkcijas ir aizsargājošā, kura izpaužas kā valsts, sabiedrības, atsevišķu cilvēku grupu un indivīdu noteiktu interešu aizsardzība no noziedzīgiem nodarījumiem, un preventīvā funkcija, kura nozīmē personu atturēšanu no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.⁵ Krimināltiesību normas galvenokārt ir aizliedzošas imperatīvas normas, kuras aizliedz konkrētu kaitīgu rīcību ar kriminālsodu vai citu krimināltiesisko līdzekļu palīdzību.

Piemēram, slepena svešas lietas paņemšana civiltiesībās var tikt kvalificēta kā prettiesīgs valdījums (Civillikuma 909. pants) un zādzība (Krimināllikuma 175. pants). Jānorāda, ka prettiesīgu valdījumu var vienlaikus atzīt par zādzību, kad ir konstatētas visas Krimināllikuma 175. panta sastāva pazīmes.

Civiltiesībās valdījuma aizsardzība pret tā slepenu atņemšanu, kad nepastāv juridiski nozīmīgais valdījuma atņemšanas attaisnojuma pamats, ir iespējama plašākā gadījumu lokā. Saskaņā ar Civillikumu valdītājs var aizsargāt ķermenisku kustamu un nekustamu lietu, kā arī atsevišķu bezķermenisku lietu valdījumu, kuras var ilgstoši vai atkārtoti izlietot, bet Krimināllikuma 175. panta priekšmets ir kustama ķermeniska lieta.

Civiltiesībās valdītājs var lūgt pastāvoša un atņemta valdījuma aizsardzību. Zādzība notiek, ja valdījums tiek atņemts, līdz ar to Krimināllikums faktiski aizsargā personu tikai atņemta valdījuma gadījumos.

Valdījuma aizsardzība civiltiesībās tiek skaidrota dažādos veidos, piemēram, valdītāja personības neaizskaramība, sabiedriskā miera nodrošināšana, patvarības aizliegums u.c. Katrā gadījumā valdījuma aizsardzības priekšnoteikums nav tiesiska pamata esamība.⁶ Atšķirībā no civiltiesībām krimināltiesības aizsargā personas subjektīvo tiesību lietu valdīt, aizliedzot zādzību.⁷ Ievērojot, ka civiltiesību un krimināltiesību valdījuma aizsardzības priekšnoteikumi nesakrīt, zaglis var prasīt valdījuma aizsardzību, ja cita persona viņam atņem iepriekš nozagtu lietu pret pirmā zagļa gribu, vienlaikus cita zagļa darbības, kuras ir vērstas uz valdījuma prettiesīgu atņemšanu pirmajam zaglim, nevar kvalificēt pēc Krimināllikuma 175. panta. Pat ja argumentē, ka otrā zādzība arī aizskar īpašnieka tiesības atgūt savu lietu un otrajam zaglim tāpat kā pirmajam nebija tiesību lietu paņemt (lieta ir sveša attiecībā uz abiem zagļiem),⁸ arī šajā gadījumā uzsvars tiek likts uz cietušā mantisko tiesību aizsardzību. Atšķirībā no krimināltiesībām civiltiesībās valdījums ir faktiskais stāvoklis, kas izraisa konkrētās civiltiesiskās sekas likumā noteiktajos gadījumos, ja to kāds prettiesīgi atņem.

Prettiesīgs ir tāds valdījums, kas ir iegūts pret iepriekšējā valdītāja gribu (Civillikuma 909. pants). Prettiesīgs valdījums var sakrist ar ļaunticīgu valdījumu (Civillikuma 910. pants) un tādu valdījumu, kas tiek apzināti un tīši iegūts bez tiesiska pamata (Civillikuma 2355.-2357., 2373. pants), bet var arī nesakrist. Tā īpašnieks, kurš patvaļīgi atņem ķīlas ņēmējam rokas ķīlas priekšmetu, vai trešā labticīgā persona, kura paņem svešu lietu slepenībā no tās personas, no kuras varētu sagaidīt iebildumus, maldīgi uzskatot, ka tai ir tiesības valdījumu iegūt, iegūst prettiesīgu valdījumu Civillikuma 909. panta izpratnē.

Civillikuma 923. pants paredz, ka no valdījuma vardarbīgā atņēmēja nav pieņemama nekāda īpašuma prasība, kamēr no valdījuma izstumtais nav no jauna tajā ievests un nav dabūjis atlīdzību par visiem zaudējumiem un izdevumiem.