ŽURNĀLS Redaktora sleja

2017. gada 1. martā spēkā stājās jauns Publisko iepirkumu likums, un cerams, ka ar to sākusies arī jauna, labāka dzīve.

Nav nekāds noslēpums, ka publiskos iepirkumus Latvijā diezgan bieži izmanto ļaunprātīgi, lai iedzīvotos. Publisko iepirkumu kontekstā ik pa laikam nākas dzirdēt par kukuļošanu, otkatiem, tehniskajām specifikācijām, kas iepirkumā ļauj piedalīties tikai noteiktam pretendentam, kā arī par nelietderīgiem un neizprotamiem iepirkumiem.

Uz augstiem korupcijas riskiem, kas apdraud publiskos iepirkumus Latvijā, savā 2016. gada ziņojumā par Latviju ir norādījusi arī Eiropas Komisija (EK). Jo īpaši EK ir uzsvērusi trūkumus pašvaldību uzņēmumu uzraudzībā, kā arī to, ka ar patvaļīgi pieņemtām specifikācijām var izslēgt iespējamos piegādātājus un dot priekšroku citiem.¹ To savā ziņā apliecina fakts, ka 2014. gadā 32 % publiskā iepirkuma procedūru bija tikai viens pretendents.

Kā liecina Iepirkumu uzraudzības biroja apkopotā statistika, 2016. gadā Latvijā ir veikti 15 449 iepirkumi par kopējo summu 1,9 miljardi eiro, kas liecina par publisko iepirkumu nozīmi Latvijas tautsaimniecībā. Taču vienlaikus ir diezgan šausminoši apzināties, ka liela daļa šo iepirkumu nav bijuši godīgi. Tādējādi par zaudētājiem ir padarīti nodokļu maksātāji, kuru nodokļu nauda netiek iztērēta saimnieciski un lietderīgi, bet gan palīdz kādam kļūt bagātam, kā arī tirgus dalībnieki, kuri spiesti darboties kropļotas konkurences apstākļos, un arī paši pasūtītāji, kas korupcijas dēļ saņem sliktākas preces vai pakalpojumus, nekā par attiecīgo cenu tas būtu iespējams, vai arī ievērojami pārmaksā par precēm vai pakalpojumiem.

Jaunais Publisko iepirkumu likums ir tapis, lai galvenokārt nodrošinātu Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu, ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK, ieviešanu. Attiecīgi jauninājumi, ko paredz jaunais likums, ir primāri vērsti uz Eiropas Savienības noteikto mērķu sasniegšanu, kam būtu jānodrošina brīva preču aprite, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība. Jo īpaši Direktīvā 2014/24/ES uzsvars ir likts uz būvdarbu iepirkumiem, lai efektivizētu publiskā sektora izdevumus un atvieglotu mazo un vidējo uzņēmumu piedalīšanos iepirkumos. Lai arī Direktīvas 2017/24/ES preambulā korupcijas mazināšana tikpat kā nav minēta, jaunajam likumam būtu jāmazina korupcijas riski un jāveicina godīga konkurence.

Jaunais Publisko iepirkumu likums paredz dažādus instrumentus, kam tieši vai netieši būtu jāmazina korupcija. Lielākās cerības dod pakāpeniskā pāreja uz iepirkumiem elektroniskā vidē, kas ietver gan publisko iepirkumu gada plānu sagatavošanu un publiskošanu, gan arī pietiekumu iesniegšanu, izmantojot vienotu elektronisko sistēmu, ko uzturēs Valsts reģionālās attīstības aģentūra. Tā noteikti palīdzētu izskaust tik bezkaunīgus gadījumus, kad pēc piedāvājumu atvēršanas tie tiek samainīti un tiek veikti aritmētiskās kļūdas labojumi, panākot, ka iepirkumā uzvar vēlamais pretendents, kurš sākotnēji iesniedzis pavisam citu cenu piedāvājumu.

Vienlaikus jāatzīmē, ka jau šobrīd ir skaidrs, ka atsevišķi jaunievedumi praksē radīs grūtības vai lielāku neskaidrību. Tāpēc ir svarīgi runāt par jauno Publisko iepirkumu likumu, apspriest un vērtēt tajā ietvertos jaunos noteikumus. Žurnāls "Jurista Vārds" šajā nedēļā aizsāk diskusijas par jauno Publisko iepirkumu likumu, cerot, ka tās attīstīsies un palīdzēs veidot tiesisko domu par publiskajiem iepirkumiem, ar kuriem ikdienā saskaras tik daudzi.