Latvijas juridiskajā literatūrā1 un tiesu praksē2 ir plaši aplūkots jautājums par prasītāja tiesībām lūgt prasības nodrošinājumu strīdā, kas izskatāms Latvijas vispārējās jurisdikcijas tiesās Civilprocesa likumā3 noteiktajā kārtībā. Tomēr pašmāju literatūrā tikai virspusēji ir aplūkots jautājums par to, vai personai ir tiesības lūgt prasības nodrošinājuma piemērošanu pirms vēršanās ārvalstu šķīrējtiesā ar lūgumu izskatīt strīdu (angļu val. – request for arbitration).
Jaunā Šķīrējtiesas likuma4 33. pantā paredzētas tiesības lūgt prasības nodrošinājumu vispārējās jurisdikcijas tiesai, pirms strīds ir nodots šķīrējtiesai. Tomēr līdz šim praksē nav viennozīmīgi atbildēts jautājums, vai personai, kuras strīds ir izšķirams ārvalstu šķīrējtiesā, ir tiesības vērsties Latvijas vispārējās jurisdikcijas tiesā un lūgt prasības nodrošinājumu pirms strīda nodošanas ārvalstu šķīrējtiesai.
Raksta ietvaros autori analizē Civilprocesa likuma regulējumu, kas skar prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas, ja strīds ir pakļauts ārvalstu šķīrējtiesai, kā arī aizsardzības līdzekļus, kas ir pieejami starptautisko ieguldījumu strīdos, kas tiek izskatīti atbilstoši 1965. gada Konvencijai par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (angļu val. – Convention on the Settlement of Investment Disputes between States and Nationals of Other States, turpmāk – ICSID konvencija),5 un citos šķīrējtiesas procesos.
Jāatzīmē, ka jautājums šajā kontekstā nav tikai par to, vai nacionālās tiesību normas pieļauj, ka tiesa piemēro prasības nodrošinājumu vai jebkuru citu tiesību aizsardzības līdzekli, pirms puse vēršas starptautiskā šķīrējtiesā, bet arī par to, ciktāl nacionālās tiesas var iesaistīties šķīrējtiesu procesā.6 Proti, tiesību doktrīnā ir norādīts, ka nacionālās tiesas iejaukšanās šķīrējtiesas procesā noteiktā līmenī var ietekmēt šķīrējtiesas autonomo raksturu, jo starptautiskās šķīrējtiesas ir nošķirtas no nacionālo tiesu jurisdikcijas.7 No vienas puses, šāda pieeja būtu kritizējama, bet tajā pašā laikā, kā tas tiks turpmāk norādīts, bieži vien nav piemērojams neviens cits līdzeklis, lai efektīvi īstenotu prasītāja tiesības pret negodprātīgu atbildētāju. Turpmāk rakstā tiks analizēta minētā līdzekļa piemērošanas pieļaujamība, līdzsvars starp šķīrējtiesu autonomiju un personas tiesisko interešu aizsardzību un aizsardzības līdzekļu piemērošana starptautisko ieguldījumu strīdos.
1. Civilprocesa regulējums
Civilprocesa likuma 139. panta otrā daļa paredz, ka pieteikumu par prasības nodrošināšanu pirms prasības celšanas iesniedz tiesai, kurā ceļama nodrošināmā prasība. Ja puses ir vienojušās par strīda nodošanu pastāvīgajai šķīrējtiesai, pieteikumu iesniedz pēc parādnieka vai tā mantas atrašanās vietas. Normas komentētāji norāda, ka noteicošais apstāklis nodrošinājuma piemērošanai ir parādnieka negodprātība,8 apzināti izvairoties no saistību izpildes.9 Prof. V. Bukovskis ir norādījis, ka bieži arī pirms prasības celšanas tiesā prasītājam ir no "liela svara iegūt pārliecību, ka lietas vinnēšana tiesā nepaliks bez rezultātiem, bet ka tā tiešām dos viņam iespēju saņemt no atbildētāja apmierinājumu".
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes