Sporta tiesībām ir izteikta sociālekonomiskā un politiskā nozīme,1 un nozares dinamiku atklāj aizvien jauni tiesību problēmjautājumi, kas saistās ar Eiropas Savienības (turpmāk – ES) fundamentālo tiesību normu piemērošanu. Viens no sporta tiesību jautājumiem, kas pēdējā laikā ir guvis plašu ievērību publiskajā telpā un pēc būtības ir saistāms ar pārraides tiesību monetizāciju, kā arī tieši ietekmē Latvijas nacionālo vīriešu basketbola izlasi, ir konflikts starp Starptautisko basketbola savienību (Fédération Internationale de Basketball – franču val., turpmāk – FIBA)2 un Luksemburgā bāzētu juridisku personu Euroleague commercial assets S.A. (turpmāk – ECA),3 kuras paspārnē tiek organizētas prestižākās Eiropas klubu basketbola sacensības Turkish Airlines Euroleague (turpmāk – Eirolīga).
Autori šajā rakstā sniegs izvērtējumu par minēto situāciju no juridiskā skatpunkta. Pirmkārt, tiks aplūkota FIBA un ECA konflikta būtība. Otrkārt, autori vērsīs uzmanību uz FIBA un ECA savstarpējo attiecību vēsturi, tādējādi dodot ieskatu abu minēto organizāciju pozīcijās Eiropas basketbola tirgū, kā arī šo attiecību sarežģījumu iespējamos cēloņus. Treškārt, tiks sniegts izvērtējums, vai šajā gadījumā pastāv iespējamība konstatēt ES konkurences tiesību pārkāpumus vienas vai abu organizāciju darbībās.
FIBA un ECA konflikta būtība
Konflikta pamatbūtība izpaužas tajā, ka abas minētās organizācijas nespēj vienoties par to rīkoto sacensību kalendāru saderību, proti, basketbola spēlētāji ir spiesti izvēlēties, vai pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā pārstāvēt nacionālo valstsvienību vai ievērot saistības pret saviem darba devējiem – basketbola klubiem, kas sacenšas Eirolīgā.4 Tā, piemēram, salīdzinot Latvijas izlases sastāvu 2017. gada Eiropas čempionātā un 2017. gada novembrī notikušajās kvalifikācijas spēlēs pasaules čempionātam, Latvijas basketbola vīriešu5 valstsvienībā no optimālā sastāva trūka sešu spēlētāju, no tiem trīs spēlētāji FIBA un Eirolīgas konflikta dēļ.6 Ja Latvijas nacionālās izlases trīs starta piecinieka spēlētāju iztrūkums ir būtisks, tad, piemēram, Grieķijas sastāvā abos turnīros bija tikai viens pamatsastāva spēlētājs.7 No minētā izriet, ka FIBA rīkotā turnīra vērtība, piemēram, reklāmdevēju ieskatā, acīmredzami samazinās, samazinoties arī sportiskajai konkurencei komandu starpā.
Minētā problemātika ir aktualizējusies arī politiskā līmenī, proti, 31 Eiropas Parlamenta deputāts ir izteicis aicinājumu Eiropas Komisijai (turpmāk – Komisija) steidzami rīkoties, lai novērstu FIBA un ECA konfliktu. Minētajā aicinājumā norādīts, ka ECA rīcība pārkāpj Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD)8 102. pantu attiecībā uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.9 Komisija šajā sakarā norādīja, ka "atzīst nacionālo valstsvienību nozīmīgumu un atlētu tiesības izlemt, vai viņi vēlas pārstāvēt savu nacionālo izlasi. Attiecīgi Komisija izsaka nožēlu, ka Eirolīgas un FIBA sacensības pārklājas, un aicina abas organizācijas rast kopīgu risinājumu". Tāpat Komisija norādīja, ka ir uzsākusi savu izmeklēšanu, tāpēc attiecīgi tā detalizētāku informāciju par izveidojušos konfliktu nevar sniegt.10 No minētā var secināt, ka izveidojusies situācija norāda uz problemātiku ne tikai politiskā un sociālekonomiskā līmenī, bet arī vērtējot no juridiskās perspektīvas.
Aplūkojot izveidojušos situāciju pavisam virspusēji, varētu šķist, ka konflikts norāda tikai uz divu interešu kolīziju, proti, ECA monetāro interešu, kas saistītas ar tās algoto spēlētāju izmantošanu un peļņas gūšanu no to dalības Eirolīgā, un FIBA interesi nodrošināt, ka Eiropu pārstāvošo valstu nacionālās izlases var pārstāvēt pēc iespējas vairāk vadošo spēlētāju, padarot šīs sacensības "kvalitatīvākas" un veicinot patriotismu valstsvienību fanu rindās. Proti, ja FIBA un ECA strīdu vērtē kā strīdu starp nacionālajām valstsvienībām un profesionāliem basketbola klubiem, no filozofiskās perspektīvas varētu šķist, ka valstsvienību interesēm tomēr būtu jābūt prioritārām, jo profesionālais klubu basketbols tomēr balstās uz biznesa vērtībām,11 savukārt valstsvienības pamatbūtība ir savas valsts pārstāvēšana starptautiskajā arēnā un patriotisma veicināšana. Tomēr, apskatot šo situāciju padziļināti, kā arī pievēršot uzmanību tendencēm un argumentiem, kas saistīti ar līdzīgām situācijām ārpus Eiropas robežām, var secināt, ka arī FIBA intereses ir monetāras, jo īpaši attiecībā uz pārraides tiesību izplatīšanu un finansējuma saņemšanu no Starptautiskās Olimpiskās komitejas.12
| Kuras no sacensībām ir būtiskākas – nacionālo valstsvienību vai profesionālo klubu? |
Lielisks piemērs ir FIBA un Nacionālās basketbola asociācijas (turpmāk – NBA) savstarpējais līgums, kas kopš 1992.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes