ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

(c) pretēji ST atziņām ar spriedumu turpina visu sociālo nastu uzvelt zemes īpašniekam
==============
Nabaga zemes īpašnieki... Viņiem katrus 16 gados PILNĪBĀ amortizējas zemes vērtība, bet nabadziņiem par maz!...

Īsti nav skaidrs pamatojums atsevišķiem autora secinājumiem. Piemēram, ST lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 ST nav sniegusi atziņas, ka zemes nomas maksai ir jābūt vismaz 6% apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Tēze par 16 gadiem ir minēta tikai tiesai sniegtajā pieaicinātās personas viedoklī un vērtējot tiesību normās paredzēto. Tā kā rakstā nav sniegta atsauce, nav skaidrs, no kā autors šo ir secinājis. Vienlaikus spriedumā lietā Nr. 2008-26-01 ST ir atzinusi 5 procentu nomas maksu no kadastrālās vērtības par neatbilstošu Satversmes 105. panta, bet tieši to vērtējot kontekstā ar nodokļu regulējumu un citiem pienākumiem: "Ņemot vērā nomas maksas apmēru, zemes īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī zemes īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, apstrīdētajās normās noteikto maksimālo nomas maksas apmēru nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju." (Sprieduma 15.3. punkts). Turklāt, kā noprotams no sprieduma 15.2 punkta, ST šādu likmi 90tajos uzskatīja par pieļaujamu, ja apzinās, ka laika gaitā faktiskie un tiesiskie apstākļi mainās un attiecīgi regulējums tiek regulāri pārvērtēts. Kas noteikti ir būtiski no abiem spriedumiem un arī no loģikas ir, ka lietas ir jāvērtē kopsakarā. Nomas maksas apmērs pats par sevi neko nenozīmē un negarantē, ka pildīs atlīdzības funkciju, kas ir tā dēļ, ka tas ir tikai viens no virknes mainīgajiem lielumiem. Abos ST spriedumos ST ir uzsvērusi, ka citi zemes īpašnieka pienākumi, kā arī nodokļi (kuru regulējums pastāv paralēli piespiedu nomas institūtam) ir jāvērtē, pieņemot lēmumu par atlīdzības apmēru. Tāpat arī jāuzsver, ka ir mainījušies vismaz faktiskie apstākļi noteikti arī kopš 2009.-2010. gada. Tas, ko pirms gandrīz 10 gadiem varēja uzskatīt par atbilstošu, tagad tāds varētu arī nebūt (par laika aspektu kontekstā ar ST atziņu saistošo spēku labas tēzes ir lietas Nr. 2017-17-01 atsevišķajās domās). PVN jautājums ir sāpīgs, jo ar rakstā minētajiem nolēmumiem būtībā AT pasaka, ka tiesai nosakāmais nomas maksas apmērs ir apmēram 5 %, un AT acīmredzot jūtas spiesta to darīt, jo likumdevējs šo jautājumu nerisina. Problēma ir tā, ka likumdevējam, strādājot pie grozījumiem uz 2019. gada 1. maiju ir jāņem vērā visu mainīgo konteksts pēc esošās sistēmas, pēc kā tad attiecīgi būs, vai nu jāmaina judikatūra, vai arī regulējums nebūs līdzsvarojošs. Tad ko izvēlēties, domājot par regulējumu - nodokļu sistēmu vai judikatūru? Attiecībā uz secinājumu, ka no 2019. gada 1. maija šī prakse beigs pastāvēt pati, īsti piekrist nevar. Ja nebūs regulējuma, būs tikai CL 2123. pants, kas būtībā paredz, ka tiesa nomas maksas apmēru nosaka pēc saviem ieskatiem. Un tad jautājums par to, kas būs izpildu rakstos attiecībā pret PVN, būs tiesību normu piemērotāju jautājums un tikai tad būs redzama šīs judikatūras ietekme pēc 2009. gada 1. maija. Tikpat labi PVN piemērošanas jautājumu tiesa vērtēs, pēc saviem ieskatiem nosakot nomas maksu, un tas tiks risināts pašā spriedumā.

Īsti nav skaidrs pamatojums atsevišķiem autora secinājumiem. Piemēram, ST lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 ST nav sniegusi atziņas, ka zemes nomas maksai ir jābūt vismaz 6% apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Tēze par 16 gadiem ir minēta tikai tiesai sniegtajā pieaicinātās personas viedoklī un vērtējot tiesību normās paredzēto. Tā kā rakstā nav sniegta atsauce, nav skaidrs, no kā autors šo ir secinājis. Vienlaikus spriedumā lietā Nr. 2008-26-01 ST ir atzinusi 5 procentu nomas maksu no kadastrālās vērtības par neatbilstošu Satversmes 105. panta, bet tieši to vērtējot kontekstā ar nodokļu regulējumu un citiem pienākumiem: "Ņemot vērā nomas maksas apmēru, zemes īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī zemes īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, apstrīdētajās normās noteikto maksimālo nomas maksas apmēru nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju." (Sprieduma 15.3. punkts). Turklāt, kā noprotams no sprieduma 15.2 punkta, ST šādu likmi 90tajos uzskatīja par pieļaujamu, ja apzinās, ka laika gaitā faktiskie un tiesiskie apstākļi mainās un attiecīgi regulējums tiek regulāri pārvērtēts. Kas noteikti ir būtiski no abiem spriedumiem un arī no loģikas ir, ka lietas ir jāvērtē kopsakarā. Nomas maksas apmērs pats par sevi neko nenozīmē un negarantē, ka pildīs atlīdzības funkciju, kas ir tā dēļ, ka tas ir tikai viens no virknes mainīgajiem lielumiem. Abos ST spriedumos ST ir uzsvērusi, ka citi zemes īpašnieka pienākumi, kā arī nodokļi (kuru regulējums pastāv paralēli piespiedu nomas institūtam) ir jāvērtē, pieņemot lēmumu par atlīdzības apmēru. Tāpat arī jāuzsver, ka ir mainījušies vismaz faktiskie apstākļi noteikti arī kopš 2009.-2010. gada. Tas, ko pirms gandrīz 10 gadiem varēja uzskatīt par atbilstošu, tagad tāds varētu arī nebūt (par laika aspektu kontekstā ar ST atziņu saistošo spēku labas tēzes ir lietas Nr. 2017-17-01 atsevišķajās domās). PVN jautājums ir sāpīgs, jo ar rakstā minētajiem nolēmumiem būtībā AT pasaka, ka tiesai nosakāmais nomas maksas apmērs ir apmēram 5 %, un AT acīmredzot jūtas spiesta to darīt, jo likumdevējs šo jautājumu nerisina. Problēma ir tā, ka likumdevējam, strādājot pie grozījumiem uz 2019. gada 1. maiju ir jāņem vērā visu mainīgo konteksts pēc esošās sistēmas, pēc kā tad attiecīgi būs, vai nu jāmaina judikatūra, vai arī regulējums nebūs līdzsvarojošs. Tad ko izvēlēties, domājot par regulējumu - nodokļu sistēmu vai judikatūru? Attiecībā uz secinājumu, ka no 2019. gada 1. maija šī prakse beigs pastāvēt pati, īsti piekrist nevar. Ja nebūs regulējuma, būs tikai CL 2123. pants, kas būtībā paredz, ka tiesa nomas maksas apmēru nosaka pēc saviem ieskatiem. Un tad jautājums par to, kas būs izpildu rakstos attiecībā pret PVN, būs tiesību normu piemērotāju jautājums un tikai tad būs redzama šīs judikatūras ietekme pēc 2009. gada 1. maija. Tikpat labi PVN piemērošanas jautājumu tiesa vērtēs, pēc saviem ieskatiem nosakot nomas maksu, un tas tiks risināts pašā spriedumā.

Sprieduma lietā Nr. SKC-5/2018 kvalitāte liek uzdot retorisku jautājumu par Augstākās tiesas atsevišķu tiesnešu kompetenci, kvalifikāciju un atbildību valsts un sabiedrības priekšā. Paldies tiesnešiem, kuri veltīja savu laiku un spēkus atsevišķo domu formulējumam. Jāatzīst gan, ka tam nav lielas jēgas - daži no atsevišķo domu paudējiem jau nākamajā dienā (28.06.2018) atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību identiskā lietā (SKC-579/2018), domājams, pakļaujoties vairākuma viedoklim un demokrātiskā centrālisma principiem. Secīgi nelikumīgais tiesas lēmums nu ir kļuvis par judikatūru pat bez tiesību zinātnieku atbalsta - vienkārši tāpēc, ka vairākums AT Civillietu departamenta tiesnešu tā ir nobalsojuši!
Jāpiebilst, ka spriedums lietā SKC-5/2018 pirms parakstīšanas nebija arī caurauklots, proti, tiesnešu paraksti bija vien uz sprieduma pēdējās lapas.

Godātajam autoram pilnīga taisnība!
Dzīvokļa īpašuma likuma 2.pantā noteikts, ka dzīvokļa īpašums kā lietu kopība sastāv no atsevišķā īpašuma un attiecīgas kopīpašuma domājamās daļas. Dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošais atsevišķais īpašums un kopīpašuma domājamā daļa tiesiski nav atdalāmi.
Savukārt Dzīvokļa īpašuma likuma 10.panta pirmās daļas 4.punktā reglamentēts, ka dzīvokļa īpašniekam ir pienākums maksāt uz dzīvokļa īpašumu attiecinātos nodokļus.
Tas nozīmē, ka dzīvokļa īpašnieks, ja dzīvojamā ēka atrodas uz citai personai piederošas zemes, maksā zemes nomas maksu par kopīpašumā esošo domājamo daļu, kas ir organiska dzīvokļa īpašuma sastāvdaļa, kā arī visus saistītos nodokļus.
Plānotās izmaiņas Dzīvokļa īpašuma likuma 2.pantā no 2019.gada 1.janvāra.
Dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošais dzīvokļa īpašnieks (1), atsevišķais īpašums (2) un kopīpašuma domājamā daļa (3) tiesiski nav atdalāmi.
Tas nozīmē, ka dzīvokļa īpašnieks tiesiski kļūs par dzīvokļa īpašuma sastāvdaļu. Proti, attiecībā pret zemes īpašnieku dzīvokļa īpašnieks kļūs par res instrumentalis (runājošā lieta - lat.val), un būs piesaistīts zemes gabalam, lai nodrošinātu Civillikuma prasības par ēkas un zemes nedalāmību. Attiecīgi, ēkas vai dzīvokļa īpašnieks maksās pievienotās vērtības nodokli ne tikai par nomas maksu, bet arī pats par sevi kā tiesiski nedalāmu īpašuma sastāvdaļu.