ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ja likumdevējs ilgstoši, vairāku gadu desmitu griezumā nevar ārējo normatīvo aktu jaunrades ceļā atrisināt problēmas, kas saistītas ar privatizāciju, denacionalizāciju, dalīto zemes īpašumu, iespējams, atbilstošākais risinājums ir nelieli grozījumi Satversmē, kuru rezultātā Saeima publiskā iepirkuma ietvaros likumu radīšanas tiesības attiecīgajās nozarēs deleģēs privātpersonām, kas spēs rast sabiedrībai pieņemamu risinājumu.

Cilvēks (pensionārs, 2.grupas invalīds) dzīvo mājā, zem kuras zeme pieder valstij. Zeme savulaik netika privatizēta, jo nebija naudas (uzmērīšanai, juridiskajai palīdzībai, dokumentu noformēšanai) utt. Tā nu valsts zemi pārrakstīja uz sava vārda (Valsts nekustamo īpašumu personā).

Līdz brīdim, kad zeme nebija nostiprināta uz "Valsts nekustamajiem īpašumiem", Rīgas pilsētas pašvaldība piestādīja cilvēkam rēķinus par nekustamā īpašuma nodokli 1 % apmērā no kadastrālās vērtības (t.i. zemes nodokļa atlaide cilvēkam, kurš deklarējies sev piederošajā vienīgajā nekustamajā īpašumā). Taču, pēc tam, kad Valsts nekustamie īpašumi nostiprināja zemi uz sava vārda,nodoklis pieauga no 1 % līdz 1,5 %. Minēto nodokli kopā ar nomas maksu cilvēks pamatojoties uz nomas līgumu nu jau Maksā Valsts nekustamajiem īpašumiem. Kā arī papildus tam visam tiek pieskaitīts PVN 21 %.

Mani jautājumi:

1) vai Jūs uzskatāt ka ir taisīgi, ka cilvēkam kurš dalītā īpašuma rezultātā nomā zemi no valsts ir jāmaksā lielāks nekustamā īpašuma nodoklis nekā zemes īpašniekam? Varbūt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides būtu iespējams paredzēt arī cilvēkiem, kuri maksā zemes nodokli piespiedu nomas rezultātā, proti nomājot zemi no valsts?

2) Vai piespiedu nomu, ko daži tiesību zinātnieki ir nodēvējuši par anormālu tiesību institūtu, būtu pamatoti uzskatīt par tādu darījumu, kas apliekams ar PVN. Respektīvi, ja piespiedu nomas rezultātā cilvēks jau tā maksā valstij "klaušas", vai ir pareizi šīs "klaušas" aplikt vēl ar citām klaušām? Vai piespiedu noma starp valsti un privātpersonu ir ekonomiskā aktivitāte, kura rada pievienoto vērtību?


Jau iepriekš pateicos. ja atradīsiet laiku atbildēt uz šiem jautājumiem.

Tēze, ka stāvoklis, kurā normatīvajos aktos nav noteikts nomas maksas apmērs radītu būtisku apdraudējumu dalītā īpašumā esošu personu tiesībām un likumiskajām interesēm, ir jauna 2018. gada ST spriedumā. Tad arī jāsāk skatīties, ka no 206 000 būvju, kuras atrodas dalītā īpašumā, daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas ir tikai ap 11 400. Tomēr virkne no pārējām gandrīz 195 000 patstāvīgo būvju ir situācijā, kur regulējuma par nomas maksu nav un nav bijis visus šo gadus. Turpinot grozīt tikai tās tiesību normas, kuras regulē daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, sanāktu apzināti turpināt tādu stāvokli, kas jau šobrīd ST vērtējumā rada būtisku apdraudējumu.

Bez minētā, ja mēs nonākam pie nomas maksas, kas ir taisnīga, vai nebūtu jābūt tā, ka visi tad tādu arī maksā? Šeit tad ir divas problēmas:
- regulējuma attiecināmība uz jau noslēgtiem līgumiem un spēkā esošiem tiesas spriedumiem;
- regulējuma attiecināmība uz citiem dalītā īpašuma gadījumiem ( ap 33 400 viendzīvokļa mājas un 161 700 nedzīvojamās būves).
Piemēram, kādēļ tās ēkas īpašniekiem, kuru nomas attiecības nosaka spriedums (piemēram, 2014. gada ar likmi 6% +NĪN+PVN), jāturpina dzīvot pēc sprieduma, kamēr tie, kas slēdz terminētus līgumus vai vispār vēl nav vienojušies, varēs dzīvot pēc jaunā regulējuma, kas būtu taisnīgs? Šādu situāciju izraisa tas, ka likumdevējs vnm. ir grozījis tikai otro teikumu, kas paredz priekšrakstus tiesai par to, kas ir jānosaka, ja puses nevienojas.
Par citiem dalītā īpašuma gadījumiem dažādos normatīvajos aktos ir ļoti plašas variācijas attiecībā uz nomas maksu - tas zirneklis ir diezgan liels.

Ja mēģina sistēmiski ar vienotu pieeju skatīties uz dalīto īpašumu, tiesisko stāvokli tajā un iespējamiem risinājumiem, vārdi ātri, vienkārši un pareizi nebūs atbilstoši situācijai.

Ja autorus interesē, šī brīža ieceres ir ietvertas likumprojektā "Grozījums likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"", kas šī gada 13. jūnijā ir izsludināts valsts sekretāru sanāksmē. Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40474223

Tēze, ka stāvoklis, kurā normatīvajos aktos nav noteikts nomas maksas apmērs radītu būtisku apdraudējumu dalītā īpašumā esošu personu tiesībām un likumiskajām interesēm, ir jauna 2018. gada ST spriedumā. Tad arī jāsāk skatīties, ka no 206 000 būvju, kuras atrodas dalītā īpašumā, daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas ir tikai ap 11 400. Tomēr virkne no pārējām gandrīz 195 000 patstāvīgo būvju ir situācijā, kur regulējuma par nomas maksu nav un nav bijis visus šo gadus. Turpinot grozīt tikai tās tiesību normas, kuras regulē daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, sanāktu apzināti turpināt tādu stāvokli, kas jau šobrīd ST vērtējumā rada būtisku apdraudējumu.

Bez minētā, ja mēs nonākam pie nomas maksas, kas ir taisnīga, vai nebūtu jābūt tā, ka visi tad tādu arī maksā? Šeit tad ir divas problēmas:
- regulējuma attiecināmība uz jau noslēgtiem līgumiem un spēkā esošiem tiesas spriedumiem;
- regulējuma attiecināmība uz citiem dalītā īpašuma gadījumiem ( ap 33 400 viendzīvokļa mājas un 161 700 nedzīvojamās būves).
Piemēram, kādēļ tās ēkas īpašniekiem, kuru nomas attiecības nosaka spriedums (piemēram, 2014. gada ar likmi 6% +NĪN+PVN), jāturpina dzīvot pēc sprieduma, kamēr tie, kas slēdz terminētus līgumus vai vispār vēl nav vienojušies, varēs dzīvot pēc jaunā regulējuma, kas būtu taisnīgs? Šādu situāciju izraisa tas, ka likumdevējs vnm. ir grozījis tikai otro teikumu, kas paredz priekšrakstus tiesai par to, kas ir jānosaka, ja puses nevienojas.
Par citiem dalītā īpašuma gadījumiem dažādos normatīvajos aktos ir ļoti plašas variācijas attiecībā uz nomas maksu - tas zirneklis ir diezgan liels.

Ja mēģina sistēmiski ar vienotu pieeju skatīties uz dalīto īpašumu, tiesisko stāvokli tajā un iespējamiem risinājumiem, vārdi ātri, vienkārši un pareizi nebūs atbilstoši situācijai.

Ja autorus interesē, šī brīža ieceres ir ietvertas likumprojektā "Grozījums likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"", kas šī gada 13. jūnijā ir izsludināts valsts sekretāru sanāksmē. Pieejams: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40474223