1997. gada 3. jūlijā stājās spēkā likums "Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem",1 un ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem2 (CISG, turpmāk – arī Konvencija) kļuva saistoša Latvijas Republikai. Lai gan kopš šī brīža jau pagājuši vairāk nekā 20 gadi (un kopš Konvencijas pieņemšanas – 40 gadi), šā raksta autora ieskatā, joprojām ir nepieciešams turpināt diskusiju par Konvencijas interpretāciju akadēmiķu un praktizējošu juristu vidū. Ne velti Konvencijas 7. pants (kas regulē Konvencijas interpretāciju) ir ticis raksturots kā vissvarīgākā Konvencijas norma.3 Līdz ar to ir būtiski izprast šīs normas piemērošanu un identificēt ar to saistītos problēmjautājumus.
Viens no Konvencijas mērķiem ir veicināt juridisko noteiktību4 (legal certainty) starptautiskos preču pirkuma-pārdevuma darījumos.5 Lai to nodrošinātu un veicinātu Konvencijas piemērošanu iepriekš minētajos darījumos, Konvencijas 7. panta pirmā daļa nosaka: interpretējot tajā iekļautās tiesību normas, svarīgi ir ne tikai ņemt vērā Konvencijas starptautisko raksturu un godprātības principa ievērošanu, bet arī nodrošināt vienveidīgu Konvencijas piemērošanu dažādās jurisdikcijās ar atšķirīgām tiesību sistēmām un kultūru.6 Proti, tiesām un šķīrējtiesām nepieciešams vienoti interpretēt Konvencijā iekļautās normas un terminus, turklāt neietekmējoties no attiecīgajā jurisdikcijā pastāvošajām nacionālajām tiesībām. Ja Konvencija tiek piemērota vienveidīgi, līgumslēdzēji var paļauties uz piemērojamo likumu, tādējādi veicinot juridisko noteiktību, sekmējot starptautisko tirdzniecību un samazinot ar darījumu saistītās izmaksas, kas ir viens no Konvencijas galvenajiem mērķiem.7
Neskatoties uz ieguvumu, ko sniegtu vienveidīga Konvencijas piemērošana, tās īstenošana joprojām ir ierobežota. Proti, tiesas atšķirīgās tiesību sistēmās vai arī dažādās jurisdikcijās vienas tiesību sistēmas ietvaros dažādi interpretē Konvencijā iekļautās tiesību normas, kā arī bieži vien pārkāpj 7. panta pirmajā daļā noteiktās interpretācijas vadlīnijas. Tam, autora ieskatā, var būt dažādi iemesli, piemēram, nacionālo normatīvo tiesību aktu izmantošana kā vadlīnijas Konvencijas interpretācijā vai galējos gadījumos analoģijas meklēšana nacionālajā likumā un nepamatota Konvencijas piemērošanas izslēgšana, pieņemot nolēmumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes