Šogad 11. augustā plaši tika atzīmēta 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līguma 100. gadadiena. Rīgas pilī to atzīmēja ar svinīgu sēdi ar Valsts prezidenta priekšlasījumu, Saeimas priekšsēdētājas un Ministru prezidenta uzrunām, kā arī nelielu Latvijas, Igaunijas, Somijas un Polijas ārlietu ministru diskusiju.1 Tajā pašā dienā "Jurista Vārds" publicēja ārlietu ministra padomnieka Mārtiņa Drēģera rakstu "Uz mūžīgiem laikiem".2 Gan pasākumu Rīgas pilī, gan kolēģa M. Drēģera rakstu caurvij viena pamattēze – 1920. gada Miera līgums "nevaid miris" un ir mūžīgi dzīvs (kā Imanta, Ļeņins vai Lukašenko), t.i., līgums ir spēkā esošs. Šajā rakstā, nepieskaroties Rīgas pilī izskanējušajiem argumentiem, kuri gan arī nebija īsti korekti, vēlos paanalizēt kolēģa M. Drēģera rakstu.
Vispirms jāsaka paldies kolēģim M. Drēģerim par rakstu, kuru ar interesi izlasīju, jo pašu Miera līgumu savulaik esmu pētījis. Laba analīze, kaut saprātīgu cilvēku domas taču var arī dalīties.
Rakstā autors pamatā runā par Miera līguma 2. pantu, neskarot 3. pantu, kurš ir pilnībā pārjaunots ar Latvijas – Baltkrievijas un Latvijas – Krievijas robežlīgumiem, ne turpmākos pantus, kuri saturēja Pirmā pasaules kara seku situācijas noregulējumu (karagūstekņi, bēgļi, izvestie īpašumi un arhīvi).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes