Pēdējās nedēļās Latvijas sabiedrisko domu satricinājušas vismaz divas situācijas, kas lielai daļai liekas uzskatāmi netaisnīgas.
Pirmā ir kriminālprocesa uzsākšana pret 2017. gadā Ventspils baseinā noslīkušā zēna vecākiem par to, ka viņi savās nodokļu deklarācijās nav uzrādījuši morālo kompensāciju, ko viņiem izmaksājis Ventspils Olimpiskais centrs un par kuru nodokļi it kā neesot jāmaksā (tātad var pieņemt, ka "ienākumi" nav slēpti ar savtīgu mērķi). Apsūdzība celta pēc Krimināllikuma 219. panta otrās daļas par nepatiesu ziņu norādīšanu ienākumu deklarācijā par ienākumiem lielā apmērā, kas pieļauj arī ar brīvības atņemšanu saistītu sodu. Tūlīt pēc sižeta demonstrēšanas televīzijā prokuratūra paziņoja, ka šie pagājušā gada novembrī VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldē uzsāktie kriminālprocesi marta pirmajā pusē jau esot izbeigti prokuratūras iestādē: abi apsūdzētie vainu atzinuši, un prokurore nosacīti atbrīvojusi viņus no kriminālatbildības.
Situācija formāli it kā atrisinājusies, tomēr šoks – kā vispār varēja tik tālu nonākt? – ir palicis, un tiesiskās sistēmas reputācijai nodarīts neizmērojams kaitējums. Pat ja (ar mokām) var iedomāties, ka iestādes rīkojušās saskaņā ar likuma "burtu", situācija ir acīmredzami netaisnīga un necilvēcīga. Diemžēl trūkst atbilžu uz daudziem jautājumiem. Kāpēc kriminālprocess vispār tika uzsākts, un kurš konkrēti to iniciēja? Kāpēc nevienam neienāca prātā vai negribējās vienkārši piezvanīt zēna vecākiem un lūgt izlabot formālo kļūdu deklarācijā? Vai vairāku tiesību aizsardzības iestāžu "zobrati" tika iegriezti nekompetences un nolaidības dēļ vai varbūt apzināti? Kāpēc kriminālprocess par zēna noslīkšanu 2017. gadā līdz apsūdzībai vilkās vairāk nekā trīs gadus un pirmā tiesas sēde vēl nav pat notikusi, bet absurdajā "deklarācijas lietā" kriminālprocess lidojis uz priekšu "vēja spārniem"? Un galu galā – cik daudz allaž pārslogoto nodokļu un tiesību aizsardzības iestāžu resursu ir iztērēts, lai uzsāktu un virzītu lietu, kas tagad iecirtusi briesmīgu robu jau tāpat zemajā sabiedrības uzticībā tiesu varai un valstij kopumā?
Otrs gadījums, kas sabiedrībā raisījis neizpratni, ir prokurora Ulda Cinkmaņa augstskolas diplomu sāga. Juridiskā fakultāte pārbaudē konstatējusi, ka viņa bakalaura darbs ir bijis plaģiāts un, atceļot 2008. gada lēmumu, anulējusi bakalaura diplomu. Arī maģistra darbs esot bijis ar būtiskiem trūkumiem, taču ne tik lieliem, lai to atzītu par galīgu brāķi. Līdz ar to prokurors var turpināt darbu, jo formālais nosacījums – maģistra kvalifikācija – palicis spēkā. Bakalaura grāda anulēšana nav izraisījusi šķietami loģiskās sekas – maģistra grāda automātisku zaudēšanu. Šobrīd iznāk, ka prokurors ar vidusskolas diplomu uzreiz ielēcis maģistra godā.
Šī neparastā situācija uzprasās uz neskaitāmām analoģijām, lai gan tieslietās tās patiešām nav labas gaumes pazīme... Ja noziedzīgi iegūtu naudu izdevies legalizēt, par to iegādātie īpašumi un kapitāldaļas nav aizskarami? Ja kāds lietojis dopingu, viņam nedrīkst atņemt olimpisko medaļu, kur nu vēl diskvalificēt no turpmākajām sacensībām? Ja precējies cilvēks apņem vēl pāris sievu, visas šīs laulības ir spēkā arī pēc tam, kad daudzsievība nākusi gaismā? Ja muzejs atklājis, ka, pamatojoties uz kļūdainām ekspertīzēm, kādreiz nopircis viltotu Rembranta gleznu, tā vienalga jāpatur kolekcijā kā oriģināls?