ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads. Valsts un civilā (pilsoniskā) sabiedrība

Demokrātiskas valsts noteikto likumu ietvaros atsevišķs cilvēks un sabiedrība ir autonomi no valsts.

Tie no valsts atšķirīgie cilvēku tīklojumi (ģimene un dzimta, neformālas domubiedru kopas, uz peļņu vērstas struktūras kā uzņēmumi u.c., biedrības, tāpat arī reliģiskās organizācijas u.tml.), veido civilo sabiedrību. Savukārt civilā sabiedrība tieši demokrātiskā konstitucionālā valsts iekārtā, kura balstās uz īpašām, tieši šai iekārtai raksturīgām vērtībām un kura nav nedz ģimene šaurākā vai plašākā izpratnē, nedz arī uz peļņu vērstas struktūras, tiek apzīmēta par pilsonisko sabiedrību.¹

Valsts pārmērīgu ietiekšanos cilvēku dzīvē un civilās sabiedrības funkcionēšanā ierobežo konstitūcija, it sevišķi tās noteikumi par pamattiesībām (Satversmes 8. nodaļa) un vispārēji demokrātiskas valsts pamatprincipi (Satversmes ievads). Demokrātiska valsts tātad ir konstitucionāli ierobežota. Tās darbības un iedarbības joma, tās regulējumi neaptver visu, bet gan tikai daļu no cilvēka dzīves apstākļiem un cilvēku savstarpējām attiecībām.

Demokrātiskas valsts uzdevums ir veicināt plašu sabiedrības pašorganizāciju, atzīstot izvērstu dažādu sociālo struktūru tīklojumu. Tā ir būtiska atšķirība starp demokrātisku valsti un totalitāru valsti. Totalitāra valsts cenšas izskaust sabiedrības pašorganizāciju un visu regulēt pati.

Tātad demokrātiskai konstitucionālai valstij savā darbībā jārēķinās un jāsadarbojas ar pastāvošo civilo sabiedrību (un pilsonisko sabiedrību kā tās sastāvdaļu), jārespektē un jāatbalsta tas, ka cilvēki pašorganizējas dažādās grupās, kas autonomi no valsts nodrošina cilvēkiem dažādas vajadzības.

II. Valsts un baznīcas attiecības laika gaitā

Vienas no nozīmīgākajām sabiedrības dzīves organizācijas struktūrām vēsturiski ir bijušas un joprojām ir reliģiskās organizācijas (Eiropā – baznīcas).

Tikmēr dažviet pasaulē, piemēram, vairākās islāma valstīs, joprojām nav notikusi pilnīga laicīgās varas un publiskās sabiedrības dzīves telpas nošķiršana no reliģijas dominances. Piemēram, te var minēt Irānas transformāciju islāma valsts virzienā pēc 1979. gada revolūcijas, kā arī talibu režīma panākumus Afganistānā par spīti mēģinājumiem tur ieviest Rietumu vērtībām atbilstošu valsts un sabiedrisko iekārtu.

Arī Rietumu pasaulē kristīgās tradīcijas ietekmē ļoti ilgu laiku valsts kā sabiedrības politiska organizācijas forma ir bijusi pakārtota baznīcai kā vienlaikus garīgai un laicīgai autoritātei.