ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Attieksme pret migrācijas procesiem un starptautiskās aizsardzības pieprasītājiem gan globāli, gan lokāli nav viennozīmīga – ir valstis un iedzīvotāji, kuri pārstāv pozīciju, ka migrācijas pārvaldībā un starptautiskās aizsardzības nodrošināšanā ir jāņem vērā starptautiskās saistības, cilvēktiesību standarti un humāni apsvērumi, tai pašā laikā ir valstis un iedzīvotāji, kuri uzsver valstu tiesības stingri ierobežot migrācijas plūsmu, nepieciešamības gadījumā atkāpjoties no starptautisko saistību, t.sk. cilvēktiesību, ievērošanas, pamatojot savu viedokli ar iespējamo apdraudējumu valsts drošībai un interesēm. Līdzās šiem atšķirīgajiem viedokļiem ir acīmredzams, ka militārie konflikti un atšķirība valstu ekonomiskajā stāvoklī ir impulss, kas masveida cilvēku pārvietošanos pēdējo divdesmit gadu laikā pastiprināja, un klimata izmaiņas un iesaldētie vai aktīvie militārie konflikti nesola, ka cilvēku regulārā un neregulārā migrācija mazināsies pārskatāmā nākotnē. Izprotot gan šī brīža izaicinājumus, gan nākotnē sagaidāmos, valstis meklē risinājumus migrācijas un starptautiskās aizsardzības jautājuma noregulēšanai. Viena no tendencēm, kas ir izskanējusi 2024. gadā un ir mazāk zināma plašākam sabiedrības lokam, ir starptautiskās aizsardzības eksternalizācija.

Ko saprot ar terminu "eksternalizācija", kad pirmo reizi ideja par starptautiskās aizsardzības eksternalizāciju ir parādījusies un kāds ir šīs idejas pozitīvais pienesums un negatīvās blaknes, centīšos izklāstīt tālāk šajā rakstā.

Eksternalizācijas termins un modeļi

Valstis ir tiesīgas kontrolēt ieceļošanu tās teritorijā, tomēr robežapsardzības pasākumiem ir jāatbilst cilvēktiesību standartiem un patvēruma meklētāju tiesībām. Kontrolējot neregulāro migrāciju, valstis cenšas nepieļaut ārzemnieku ieceļošanu savā teritorijā ar dažādām metodēm – atgrūšanu (push-back), ūdens ceļu blokādi, t.