Medicīnas pakalpojumi un to kvalitāte ir ļoti svarīgi ikvienam, kurš tos izmanto, līdz ar to personai pēc šo pakalpojumu saņemšanas ir jāiegūst visaugstākais rezultāts. Gadījumos, kad vēlamais rezultāts netiek sasniegts, personai ir jāparedz iespēja, kādā veidā īstenot savas ar medicīniskā pakalpojuma saņemšanu aizskartās tiesības.1 Tas īpaši attiecas uz sarežģītām procedūrām, piemēram, orgānu transplantāciju, kur ir būtiska ne tikai ārstēšanas kvalitāte, bet arī pacienta tiesību aizsardzība. Līdz ar to neatkarīgi no tā, vai transplantācijas rezultāts ir pozitīvs vai negatīvs, šai jomai ir jābūt balstītai uz stingru un pārredzamu tiesisko regulējumu.
Latvijā transplantācijas jomu regulē vairāki normatīvie akti, cita starpā likums "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" (turpmāk – Orgānu likums), Ārstniecības likums, Pacientu tiesību likums un Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumi Nr. 70 "Noteikumi par cilvēka orgānu izmantošanu medicīnā, kā arī cilvēka orgānu un miruša cilvēka ķermeņa izmantošanu medicīnas studijām" (turpmāk – Ministru kabineta noteikumi Nr. 70). Neskatoties uz esošajiem normatīvajiem aktiem, lai transplantācijas nozare efektīvi tiktu noregulēta nacionālajā līmenī, ir jāņem vērā gan donora, gan recipienta pamattiesības veselības nozarē. Kopumā tiesības uz veselību jau pamatā ir cieši saistītas arī ar citām pamattiesībām: tiesībām uz pārtiku, mājokli, darbu, izglītību, cilvēka cieņu, dzīvību, diskriminācijas aizliegumu, līdztiesību, spīdzināšanas aizliegumu, privātumu, piekļuvi informācijai, kā arī biedrošanās un pulcēšanās brīvību, brīvu pārvietošanos.2 Līdz ar to, lai transplantācijas procesā un tā tiesiskajā regulējumā gan pacienta, gan recipienta pamattiesības tiktu ievērotas, ir jāapzinās, ka transplantācijas procesā ir saistītas vairākas nozares, sākot ar reliģisko pārliecību, beidzot ar fiziskās personas datu aizsardzību un cilvēka cieņu dzīves laikā un pēc nāves.
Transplantācijas jēdziens
Lai labāk izprastu, kas ir transplantācija, autore analizēja tā definējumu nacionālos tiesību aktos un literatūrā. Par transplantāciju sauc dažādu audu un orgānu pārstādīšanu ķirurģiskā ceļā.3 Ar pārstādīšanu jāsaprot pats process, sākot no brīža, kad audi un orgāni tiek iegūti no donora, līdz brīdim, kad iegūtie audi un orgāni tiek medicīniski pārvietoti recipienta ķermenī.4 Orgānu likuma 10. pants dod vispārīgu transplantācijas jēdziena formulējumu, proti, "miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu nolūkā tos pārstādīt citiem cilvēkiem slimību un traumu ārstēšanai (transplantācijai) var izdarīt, ja konstatēts iespējamā donora smadzeņu vai bioloģiskās nāves fakts".5 Saskaņā ar Orgānu likuma 1. pantu šis likums nosaka kārtību, kādā dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audus un šūnas, un orgānus var izmantot cita starpā arī transplantācijai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes