ŽURNĀLS

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Šis ir laika posms, kad norisinās aktīva darbība pie jaunā Latvijas Kriminālprocesa likumprojekta izstrādes. Kā zināms, pirmie soļi šajā jomā iezīmējās jau 90. gadu sākumā, kad tika izveidota darba grupa Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (turpmāk tekstā LKPK) projekta izstrādei, kuru vadīja Vija Jākobsone. Šīs darba grupas izstrādātā koncepcija noteica arī tās īstenošanas virzienus: 1) jauna LKPK izstrādi un 2) grozījumu un papildinājumu ieviešanu spēkā esošajā KPK1. Ar LR pieņemto likumu un starptautisko līgumu realizēšanu, ar tiesu reformas īstenošanu, kā arī ar pakāpenisku jauno kriminālprocesa normu ieviešanu praksē bija saistītas daudzas izmaiņas, kas tika izdarītas kriminālprocesā kopš valsts neatkarības atgūšanas. Tomēr daudzu gadu garumā izstrādātais LKPK projekts tika noraidīts kā neatbilstošs mūsdienu prasībām un šī gada sākumā to uzdots izstrādāt jau citai darba grupai, kuras vadītājs ir Gunārs Kūtris2.

Šajā rakstā uzmanību pievērsīšu noteiktai personu kategorijai — nepilngadīgajiem kriminālprocesa dalībniekiem, raksturojot viņu tiesiskā statusa pilnveides procesu un būtiskākās izmaiņas kriminālprocesuālajā likumdošanā laikā no 1991. gada.

Tā kā mūsdienās samērā aktuāla ir nepilngadīgo tiesiskās aizsargātības problēma, domājams, jaunā projekta veidotājiem ir nepieciešams rūpīgāk pievērsties arī šim jautājumam, lai izveidotu tādu nepilngadīgo tiesvedības sistēmu, kas pilnībā nodrošinātu Konvencijā par bērnu tiesībām un citos attiecīgajos starptautiskos dokumentos noteiktās bērnu tiesības un likumiskās intereses. Jo, ielūkojoties statistikas datos par noziedzības stāvokli Latvijā, redzam, ka katru gadu aptuveni 15–19% gadījumu noziedzīgos nodarījumus pastrādā nepilngadīgie3. Taču arī noziedzīgos nodarījumos cietušo personu vidū ir samērā liels skaits bērnu. Tāpēc kriminālprocesuālās tiesvedības gaitā, veicot izmeklēšanu krimināllietās, procesa virzītājiem jāsaskaras ne tikai ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, bet arī ar nepilngadīgajiem un mazgadīgajiem cietušajiem, kuri sava vecuma un psiholoģisko īpatnību dēļ biežāk kļūst par upuriem, ciezdami no psiholoģiskās, fiziskās un seksuālās vardarbības.

Kā zināms, kriminālprocesuālā likumdošana šīs kategorijas lietu izmeklēšanas un iztiesāšanas procesā ir noteikusi specifiskas īpatnības. Tātad kriminālprocesa jomā darbojas nepilngadīgā īpašais tiesiskā statusa princips, ko determinē psiholoģisko īpatnību kopums, kas piemīt personām, kuras noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī nav sasniegušas noteiktu vecuma robežu.