ŽURNĀLS

“Sekojot saules gaismai, mēs atvadījāmies no Vecās pasaules,” — tā rakstīja K.Kolumbs savā dienasgrāmatā ceļojuma laikā uz Jauno pasauli. Atrodoties gadsimtu krustcelēs, mēs bez nožēlas atvadāmies no visa tā, kas traucē, un, paņemot labāko no pagātnes, iezīmējam nākotnes vīzijas.

Arī cietumi atrodas gadsimtu krustcelēs. Vai 21.gadsimta cietums atbilst vēl nesen sacerētajām definīcijām par šīs iestādes nepieciešamību un funkcijām? Mēģināsim ieskatīties tikai divās definīcijās, lai saprastu lietas būtību. “Cietumi ir totālas institūcijas — birokrātiski apvienota cilvēku kopa, kas uz laiku izolēta no normālu aktivitāšu cikla un iet gulēt, strādā vai atpūšas konkrētās iestādes atzītās robežās,” — tā cietumu būtību skaidro Oksfordas socioloģiskā vārdnīca (Oxford Concise Dictionary of Sociology, 1996, page 532). Savukārt ASV zinātnieks E.Hofmanis cietumu nepieciešamību traktē nedaudz plašāk, proti: “Cietums — totāla iestāde, kurā kāds cilvēku kontingents uz ilgāku laiku ir izolēts no sabiedrības ar mērķi iespējami īsā laikā iemācīties principiāli jaunas sociālās uzvedības formas, pāraudzināt šos cilvēkus un pasargāt sabiedrību no attiecīgā kontingenta neprognozējamās deviantās rīcības, kas var apdraudēt citus cilvēkus un sabiedrisko kārtību.