ŽURNĀLS Aptauja

Lai valstī nostiprinātu patiesu, kvalitatīvu tiesiskuma principa darbību ikdienā, ir vajadzīgs laiks

Prof. Ph.D. (Cantab) Ineta Ziemele
Eiropas Savienības Tiesas tiesnese

Ja palūkojamies uz 2024. gadu tā griezumā, ņemot vērā, ka šis “Jurista Vārda” numurs ir veltīts Tiesas gada ziņojumam, vai ir kādi akcenti, kas jums nāk prātā, paraugoties uz lietām, ar kurām strādājāt 2024. gadā?

Varbūt sāksim ar to, ka 2024. gads nešaubīgi ir pagājis īpašā atmosfērā. Proti, mēs atzīmējām 20 gadus kopš ļoti svarīga konstitucionāla brīža ES attīstībā – vēsturiski vislielākās paplašināšanās. Desmit jaunas dalībvalstis, tostarp Latvija, pievienojās ES 2004. gada 1. maijā. 2024. gada maijā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) un Vispārējā tiesa organizēja konferenci, par kuru ir sniegta informācija arī Tiesas gada ziņojumā. Šīs konferences konceptuālajā dokumentā tika ierakstīts, ka 2004. gadā notika paradigmas maiņa ES attīstībā. Es piekristu tiem, kas teica, ka tajā brīdī ES atguva savu patieso eiropeisko identitāti, jo tas, kas nepamatoti bija ilgstoši nošķirts, varēja savienoties. Līdz tam ES darbojās salīdzinoši homogēnā pietiekami nelielā telpā, taču 2004. gadā ienāca daudz lielāka vēsturiskā, lingvistiskā un kultūras dažādība. Šī dažādība tieši ir ES. Un dažādība ir spēks, ja šo dažādību, protams, apvieno uz kopējo vērtību un principu bāzes. Konferencē uzdevām jautājumu, vai šī paradigmas maiņa ir ienesusi ES tiesību attīstībā jaunus uzsvarus. Un patiesībā tā tas ir, jo, ja mēs skatāmies tagad, nevis tikai 2024. gada griezumā, bet es gribētu mazlietiņ paņemt šo laika nogriezni plašāku, proti, kā ES tiesības ir attīstījušās.

Vispirms, protams, ir lielais blīkšķis Van Gend en Loos lieta. Tas ir lielais pieteikums tam, ka mēs veidojam kaut ko jaunu tiesībās, ekonomikā un attiecīgi arī tautu savstarpējā saziņā. Bet kas tas jaunais ir? Van Gend en Loos lietas laikā to neviens nevarēja zināt un saprast. Atklāsme nāk lēnām. Ir brīži, teiksim, 20. gadsimta 80. gadi, kad ir zināma stagnācija. Pēc Berlīnes mūra krišanas ir tāds atkušņa brīdis arī ES, tostarp 1995. gadā, kad pievienojās Austrija, Zviedrija un Somija. Tas ir pirmais signāls, ka Berlīnes mūra efekts ir redzams. Berlīnes mūra moments mūs noved pie vairākiem ļoti svarīgiem punktiem – Māstrihtas, Nicas. Tālāk pie Eiropas konstitūcijas, kas gan līdz galam īsti nesanāca, tomēr tai seko Lisabonas līgums. Tieši ar Lisabonas līgumu Tiesai ir iedoti tādi tiesību instrumenti, kas tai prasa artikulēt ES kā kopējas tiesību sistēmas identitāti gan vērtībās, gan detaļās. Es teiktu ES ir mainījusies, kļuvusi drosmīgāka tajā, ko tā pārstāv un veido, ja salīdzina ar Van Gend en Loos laiku. Tiesa ar nacionālo tiesu palīdzību, kuras mums liek interpretēt Līgumus un Pamattiesību hartu (turpmāk – Harta), aktīvi piedalās šajā veidošanā. Tas ir kopējs darbs un kopēja konstrukcija. Šī konstitucionālā konstruēšana ir īpaši aktīvi notikusi tieši pēdējos gados, kas ir pilnīgi normāli. Pēc Lisabonas līguma visas dalībvalstu konstitucionālās tiesas vispirms centās pozicionēties, vērtējot jaunās konstrukcijas satversmīgumu. Pēc tam jau seko nākamais solis, proti, rūpīgs kopējs darbs pie konstitucionālās konstrukcijas materiālā satura dialogā starp Tiesu un nacionālajām tiesām.

Ja man uzdod jautājumu, kas bija tāds īpašs 2024. gadā, tad man jāsaka, ka patiesībā tas ir bijis turpinājums šai diezgan aktīvajai konstitucionālajai konstrukcijai. Tāpēc uz šo gadu ir jāskatās plašāk arī šajā ziņā. Kā būtisku konstitucionālu mirkli ar tālejošām sekām ES tiesību attīstībai redzu Tiesas pateikto 2018. gadā tā sauktajā Portugāles tiesnešu asociācijas lietā.¹ Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LESD) 19. panta otrajā teikumā ir teikts, ka Tiesa nodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā. Tomēr Tiesai savā judikatūrā bija jāpasaka, ka minētā tiesiskuma vērtība nozīmē, ka visām ES dalībvalstu tiesām ir jābūt objektīvām un neatkarīgām. No šāda būtiska konstitucionāla skaidrojuma vienkārši nevarēja izvairīties, jo, ja Van Gend en Loos lietā bija pateikts, ka ES tiesību sistēma ir kaut kas jauns, un ja Tiesa šo ideju tālāk visu laiku saturiski attīstīja, tad kādā mirklī ir jāpasaka, ka tas viss var darboties tikai tad, ja mēs – visas Eiropas tiesas – cita citai uzticamies. Proti, ES tiesības var attīstīties, ja zinām, ka mēs visi kā tiesas esam neatkarīgas. Šo svarīgo judikatūras atziņu tiesu neatkarības jomā tagad dažādos aspektos tālāk precizē konkrētās situācijās.

Nākamais, protams, tāds konstitucionālās atklāsmes moments ir saistīts ar citām vērtībām. Līguma par Eiropas Savienību 2. pants. Tādas vērtības kā tiesiskums, cilvēka cieņa un demokrātija, ja raugāmies uz pašreizējām lietām, kuras skata Tiesa. Šajā tematiskajā izdevumā ir raksts par lietām Komisija pret Čehijas Republiku² un Komisija pret Poliju,³ kas arī ir šāds konstitucionālās atklāsmes brīdis attiecībā uz demokrātiju kā vērtību. Kādas demokrātijai kā vērtībai, kas konkretizējas demokrātijas principā un vairākās ES pilsoņu tiesībās, ir nozīme attiecībā uz pilsoņu efektīvu dalību Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās? Lietās bija jautājums par sistēmu, kurā, kā tas bija Čehijas Republikā un Polijā, ES pilsoņiem, kas nav šo valstu pilsoņi, bet dzīvo šajā valstī, izmantojot pārvietošanās brīvību, nebija tiesību būt par politiskas partijas vai apvienības biedru. Lietā mēs nospriedām, ka šis aizliegums neatbilst tam, kā vajadzētu darboties demokrātijas principam un ES pilsoņu tiesībām būt par kandidātiem minētajās vēlēšanās kopējā tiesiskuma telpā. Tomēr šie konstitucionālo atklāsmju brīži, protams, notiek nepārtraukti. Citiem ir fundamentālāks raksturs, citiem var būt mazāk fundamentāls. Par šiem diviem minētajiem spriedumiem man ir milzīgs gandarījums, jo tas ir salīdzinoši svarīgs konstitucionālās atklāsmes brīdis Tiesā attiecībā uz to, kas tad ir šī jaunā tiesiskā kārtība tās demokrātiskās izpausmes aspektā; kādi ir to saturošie elementi, proti, konstitucionālie elementi.

Varbūt vēl viens tāds moments šādā perspektīvā nešaubīgi saistās ar Hartas piemērošanu.