ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Foto: no personiskā arhīva

Līdzās tiesību normu pareizai piemērošanai, kas sasniedzama, ja tiesību normas tiek pienācīgi un atbilstoši interpretētas, lietas izšķiršanā vienlīdz svarīga ir lietas faktisko apstākļu iespējami pilnīga noskaidrošana. Tāpēc, lai izspriestu lietu, tiesai, no vienas puses, nepieciešams konstatēt tiesiski nozīmīgos faktiskos apstākļus (ar konstatēšanu saprotot tiesas darbību, kad tā izteikumu par notikumiem pagātnē atzīst par atbilstošu pagātnes notikumiem) un, no otras puses, subsumēt tos atbilstošai tiesību normai. Secinājums būs iekšēji pareizs, ja tiks pareizi noteikts normas sastāvs un tas pēc tiesiski nozīmīgajām pazīmēm būs atbilstošs faktiskajiem apstākļiem. Tomēr faktiskie apstākļi jeb fakti nav pieejami tieši – tiesai ir pieejamas tikai ziņas, uz kuru pamata tā nosaka kāda fakta esamību vai neesamību (sal. Civilprocesa likuma, turpmāk – CPL, 92.pantu). Literatūrā arī norādīts, ka ļoti retos gadījumos, piemēram, kad tiesas sēdes laikā parādnieks atdod kreditoram pieprasīto, tiesa arī pati var kļūt par atsevišķa fakta aculiecinieku.¹
Faktisko apstākļu noteikšana, pirmkārt, ir atkarīga no lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem, t.i., ziņām, kurām ir nozīme lietā (pierādījumu attiecināmība, CPL 94.pants) un kuras turklāt iegūtas ar likumā noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem (pierādījumu pieļaujamība, CPL 95.pants). Otrkārt, faktisko apstākļu noteikšana atkarīga no šo ziņu novērtēšanas, ko veic tiesa (CPL 97.pants). Tāpēc ziņu jeb pierādījumu novērtēšanai ir izšķiroša nozīme lietas faktisko apstākļu noteikšanā un tātad arī lietas izšķiršanā.
Ievērojot pierādījumu novērtēšanas būtisko nozīmi (civilajā) tiesvedībā, kas, kā iepriekš noskaidrots, tai piemīt, šā raksta nolūks ir izpētīt, kā tiesnesis, izmantojot tam likumā piešķirtās pilnvaras, varētu, resp., kā tam vajadzētu pierādījumu novērtēšanu veikt, lai iespējami adekvāti tiktu konstatēti faktiskie apstākļi lietā. Ar atsevišķām atkāpēm pagātnē un nelielu ieskatu citu valstu regulējumā pētījums galvenokārt aprobežosies ar pašreizējās CPL redakcijas piedāvātajām iespējām pierādījumu novērtēšanā – tiks noskaidrots šā regulējuma iespējamais saturs, analizējot likumā ietvertos formulējumus.
Iesākumā tiks apskatīta pierādījumu novērtēšanas saistība ar atsevišķiem civilprocesa principiem, pēc tam noskaidrots novērtēšanas jēdziens un priekšmets. Visbeidzot, vērtējoši salīdzinot Civilprocesa kodeksa (turpmāk – CPK) un CPL pierādījumu novērtēšanas regulējumu, detalizēti tiks pētīts pēdējais – tā izteiktais un iespējami noklusētais saturs.

Atsevišķu principu nozīme pierādījumu novērtēšanā

Iesākumā īsi jāiezīmē atsevišķu civilprocesa principu – patiesības principa un sacīkstes principa – īpašā nozīme pierādījumu novērtēšanas aspektā un to savstarpējā attiecība.