Pirms deviņiem gadiem oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" žurnāliste un tagadējā "Jurista Vārda" galvenā redaktore Dina Gailīte intervēja LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras vadītāju, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli un Uzraudzības padomes priekšsēdētāju, zvērinātu advokātu, habilitēto juridisko zinātņu doktoru Kalvi Torgānu.* Toreiz viņam tika arī jautāts, kurā no amatiem – prokurora, tiesneša vai advokāta – augstskolas absolventam būtu vislielākās iespējas realizēt savus jaunības ideālus par taisnīguma triumfu, un K. Torgāns atbildēja: "Runājot par amatu nozīmību, protams, jāatzīst, ka vissvarīgākais šeit ir tiesneša amats. Viņam tiesas procesā ir jābūt izteikti objektīvam, un viņa vienīgais kritērijs drīkst būt tikai likums." Savukārt, kā atklāj šī intervija, – neplānoti un neparedzēti, tomēr arī K. Torgāns pats nu kļuvis par tiesnesi, kurš līdz šā žurnāla iznākšanai jau ir sācis veikt sava jaunā amata pienākumus.
– Vispirms, – vai šajos aizvadītajos deviņos gados ir mainījies jūsu viedoklis par to, kurā no trim amatiem augstskolas absolventam ir vislielākās iespējas realizēt savus ideālus par taisnīgumu?
– Jūs sākat ar dziļi filozofisku un reizē praktisku jautājumu. Man jāapdomā, uz ko likt uzsvaru. Sākšu ar vienkāršāko.
Ja izvēle ir tikai starp tiesneša, prokurora vai advokāta amatu, joprojām uzskatu, ka vislielākās iespējas dot ieguldījumu taisnīguma triumfam ir tiesneša amatā. Jo tiesnesis – salīdzinājumā ar advokātu vai prokuroru – saka galavārdu. Krimināllietās gan varētu izcelt arī prokurora devumu, jo tiesas spriedums ļoti lielā mērā ir atkarīgs no prokurora sagatavoto lietas materiālu kvalitātes, apjoma un kvalifikācijas pamatotības. Klāt nākusi pārliecība par zinātnieku nozīmību. Es negribētu noniecināt arī notāru, tiesu izpildītāju, izmeklētāju un arī policistu iespēju dot ieguldījumu taisnīguma stiprināšanā.
– Jūsu paša kļūšana par Augstākās tiesas senatoru daudziem bija pārsteigums. Cik mērķtiecīgs vai – gluži pretēji – nejaušs ir jūsu ceļš uz tiesneša amatu?
– Teikšu atklāti, ka pēdējos gados arvien vairāk un vairāk esmu domājis par gaidāmajiem vaļaspriekiem un veselības uzturēšanas nodarbēm, kā mēdz teikt, dodoties pelnītajā atpūtā. Ja kādā dzīves posmā es būtu vēlējies pievērsties tiesneša darbam (negribas lietot apzīmējumu "karjerai"), soli pa solim to arī būtu sasniedzis.
Kā augstskolas pasniedzējam un zinātniekam dzīve man ļoti dāsni devusi visu, lai es justos labi: patīkamus kolēģus, pēc visādām nedienām tomēr pateicīgus studentus, darba pozitīvu novērtējumu doktora un profesora, Zinātņu akadēmijas akadēmiķa titulu veidā un galu galā mani apmierinošu materiālo stāvokli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes