Tā nu ir sanācis, ka mūsu žurnāla drukas grafika dēļ brīdī, kad Valdis Zatlers 28. maijā paziņoja par savu lēmumu ierosināt Saeimas atlaišanu, “Jurista Vārds”, kas iznāca pēc šā notikuma, jau bija tipogrāfijas “ruļļos”. Tieši tādēļ par notikumu un tam sekojošajām Valsts prezidenta vēlēšanām, kurās parlaments valsts turpmāko vadību uzticēja Andrim Bērziņam, ekspertu viedokļus lasītājiem varam piedāvāt tikai šajā numurā un vēl arī cerēt, ka nedēļas nogalē starp žurnāla nodošanu drukai un brīdi, kad to saņem lasītāji, valsti atkal nebūs skāruši citi līdzīga mēroga satricinājumi, par kuriem tad mēs neko nepagūtu pateikt.
Valdis Zatlers pirmo reizi Latvijas vēsturē ir “iedarbinājis” Satversmes 48. pantu. Viņa uzstāšanos – emocionalitātes un iespaida uz sabiedrības noskaņojumu dēļ – daudzi jau paspējuši salīdzināt ar karaļa runu no nesenās biogrāfiskās drāmas par britu monarhu Džordžu VI, kurš tautai izšķirīgā brīdī spēja to vienot un iedvesmot. Tomēr tikai laika distance un šīs vasaras un rudens notikumi rādīs, vai V. Zatlera uzrunai būs līdzīgs efekts. Arī visus motīvus un patiesos šā principiālā lēmuma pieņemšanas apstākļus mēs, ja vien tas vispār notiks, uzzināsim varbūt tikai pēc gadiem.
Taču juristiem (kas, protams, ir arī Latvijas Republikas pilsoņi un šādā statusā vērtē notikumus no politiskās lietderības viedokļa), neapšaubāmi, ļoti interesants ir pats juridiskais process – Satversmes līdz šim “dusošo” pantu atdzīvošanās. Kā referendumā rīkosies suverēns (tauta)? Vai jaunievēlētais prezidents tiešām mēģinās atcelt aizejošā prezidenta rīkojumu Nr. 2? Ar kādiem juridiskiem argumentiem to darīs, un kā tādā gadījumā izturēsies Satversmes tiesa? Jau šobrīd konstitucionālo tiesību autoritātes lauza galvas arī par to, kurā datumā sanāks pirmo reizi pēc šāda referenduma ievēlēta Saeima (Satversmes 13. pants) un vai tiešām tās pirmo sēdi atklās atlaistās Saeimas priekšsēdētājs (Satversmes 17. pants)? It kā tehniski sīkumi, taču konstitucionālajās tiesībās, kā zinām, nebūtisku lietu nav.
Tāpat kā attiecībā uz politisko procesu, arī tā tiesiskā ietvara gaitu un iznākumu mums rādīs laiks. Tikai distance ļaus objektīvi spriest par šiem notikumiem, jo šobrīd tajos esam emocionāli un praktiski pārāk dziļi iesaistīti.
Turklāt, kā ļoti asprātīgi atzīmēja kāds autoritatīvs Latvijas valststiesību eksperts, šobrīd ir izskanējušas tikai pirmās “skaņdarba” daļas (būsim precīzi – jau divas), bet starp tām labi audzināts klasiskās mūzikas pazinējs neaplaudē. Turklāt šoreiz mums nav koncerta programmas, un mēs pat īsti nezinām, cik un kādas skaņdarba daļas vēl sekos. Vēl trakāk – mēs nezinām, vai visi mūziķi spēlēs savas (likumīgās) partitūras un vai orķestra priekšgalā pastāvīgi būs diriģents (varbūt vairāki?). Dievs dod, ka, beidzoties visām mūzikas daļām, publika (tauta) būtu apmierināta, Satversme – ievērota un Latvija kā demokrātiska valsts būtu tikai ieguvēja.