ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

> Par KL 318.pantu:

1) Sistēmiski aplūkosim kopā ar KL 190.p. (kontrabanda). Šā panta 1.d. prasa atkārtotību gada laikā [it kā uzskatāms par pamatsastāvu], pārējās daļā tā netiek prasīta. Turklāt panta trešā daļa paredz atbildību \"Par šā panta otrajā daļā paredzētajām darbībām, ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās\" (2.d. - Par kontrabandu, ja tā izdarīta lielā apmērā). KL komentāri (dr. izpratnē doktrīnas izpausmes forma) vēsta: KL 190.p. 3.d. noteikta atbildība par kontrabandu neatkarīgi no tās apmēra (vērtības), ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās (resp., liels apmērs nav nepieciešams). Tāpat citos pantos, kur pirmajā daļā tiek prasīta atkārtotība gada laikā, pārējās daļās šī pazīme nav nepieciešama (skat., KL 191., 195.2, 205.p. u.c.).

---> Vajag uzmanīgāk lasīt (studēt) KL un nejaukt ābolus ar burkāniem. 190.p. pirmajā daļā no sākuma ir dota kontrabandas definīcija, pēc tam noteikts, ka kriminālatbildība par kontrabandu iestājas, ja tā izdarīta atkārtoti gada laikā. 2.d., savukārt, paredzēta kriminālatbildība par kontrabandu, ja tā izdarīta lielā apmērā, trešajā, ja to izdarījusi personu grupa un t.t. Ja nav neviena no šīm kvalificējošām pazīmēm (atkārtoti gada laikā, lieli apmēri, grupa un t.t.), tad par kontrabandu ietājas nevis kriminālā, bet administratīvā atbildība, tas ir, par \"pamatsatāvu\" šajā gadījumā paredzēta nevis kriminālatbildība, bet administratīvā atbildība.

->Kā rakstā minēts, tad būtisks kaitējums smagu seku gadījumā jau ir iekļauts (atkal atsevišķi nav jāapskata).

---> Tas ir tikai raksta autoru viedoklis. AT līdz šim šajā jautājumā lēmusi citādi. Rakstā ir atsauce uz attiecīgu spriedumu.

Vēl viens iemesls, kamdēļ es skeptiski raugos uz prestiža graušanas automātisku inkriminēšanu ir tas, ka noziedzīga nodarījuma sastāva atsevišķas pazīmes nav interpretējamas tādā veidā, ka viena pazīme (konkrētajā gadījumā – dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana vai pilnvaru pārsniegšana) pilnībā iekļauj sevī kādu citu šī noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmi (konkrētajā gadījumā – sekas kā būtisku kaitējumu, ko veido prestiža graušana). Tieši šāda situācija veidojas, ja dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana vai pilnvaru pārsniegšana automātiski tiek identificēta ar iestādes prestiža graušanu, nekonstatējot kādus papildus apstākļus.

Tas, ka šāda noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju interpretācija nav pieļaujama, ir atzinusi arī Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa kontekstā ar pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas sastāvu, kurā sekas ir mantisks zaudējums (Vācijas StGB 266.p. – Untreue), atzīstot sekojošo: – pazīme „mantisks zaudējums” ir patstāvīga n.n. sastāva pazīme, tāpēc šī sastāva pazīme nav interpretējama tā, ka to pilnībā aptvertu pienākuma pārkāpuma (Pflichtverletzung) pazīme. Tāpēc, lai noziedzīgu nodarījumu atzītu par pabeigtu, ir nepieciešami patstāvīgi konstatējumi par mantiska zaudējuma esamību: „Im Falle des Nachteilsmerkmals muss die Auslegung den gesetzgeberischen Willen beachten, dieses Merkmal als selbständiges neben dem der Pflichtverletzung zu statuieren; sie darf daher dieses Tatbestandsmerkmal nicht im Pflichtwidrigkeitsmerkmal aufgehen lassen. Um das Vollendungserfordernis zu wahren, sind eigenständige Feststellungen zum Vorliegen eines Nachteils geboten.“ http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/bverfg/08/2-bvr-2559-08.php

M.Leja teica:

Līdzīgi es sparotu, ka ir ar iestādes vai amata prestiža graušanu – lai prestižs tiktu grauts nepietiek ar pārkāpuma izdarīšanu, papildus nepieciešams, lai šis pārkāpums nāk atklātībā.



Mana doma: pārkāpums nāk atklātībā atklātā Kriminālprocesā(tiesas sēdē). Ja jau amatpersona ir ko sliktu izdarījusi un rodas vajadzība nodarījumu salīdzināt ar KL normām,tad jādomā,ka kāds par to jau ir uzzinājis un ne viena vien persona. \"Amatā\" izdarīts noziedzīgs nodarījums automātiski \"sit\" pa amata prestižu,neatkarīgi no sākotnēji šo faktu zinošo personu skaita.

Vācijā, piemēram, uzskata, ja notiesājoša sprieduma taisīšanas iespējamība ir lielāka par attaisnojošu spriedumu, ceļama ir apsūdzība un lieta nododama tiesai (Danko F.L. Rechtsfehler bei der Anklageehebung oder in der Anklageschrift unter besonderer Berücksichtigung der Rechtsprechung. Frankfurt am Main: Eiropäischer Verlag der Wissenschaften, 1998, S.147.).

Bez tam nekur nav teikts, ka arī tiesa visos gadījumos trijās instancēs attaisnojot izlemj pareizi.

Pie šādiem apstākļiem, apsūdzības uzturēšana kā tāda, ja vien nav pieļautas apzinās ļaunprātības vai nolaidība, nekad neveidos noziedzīgu nodarījuma sastāvu.

AT Senāts pamatoti atzinis, ka atsevišķa normatīva akta neprecīza ievērošana pati par sevi neliecina par ļaunprātīgu rīcību, amatpersonas nepareizs lēmums uzreiz nerada kriminālatbildību (AT Senāta 2007.gada 25.aprīļa lēmums lietā Nr.SKK-164/2007. Nav publicēts, AT Senāta 2008.gada 12.novembra lēmums lietā Nr. SKK-620/2008. Nav publicēts.).

Šis princips šobrīd definēts Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 33.pantā civiltiesiskās atbildības aspektā, proti, amatpersona ir civiltiesiski atbildīga par nodarīto zaudējumu, ja šī amatpersona ir tīši rīkojusies prettiesiski vai savā rīcībā pieļāvusi rupju neuzmanību. Tiesību normu nepareiza piemērošana vai interpretācija nav uzskatāma par rupju neuzmanību, ja viedoklis, kas bijis amatpersonas rīcības pamatā, nav uzskatāms par juridiski neadekvātu. Tas, ka augstāka iestāde vai tiesa vēlāk paudusi citu viedokli, nav apstiprinājums tam, ka amatpersonas viedoklis bijis juridiski neadekvāts. Līdzīga ideja pausta Tiesnešu disciplināratbildības likuma 1.panta otrajā daļā par tiesneša disciplināratbildības priekšnoteikumiem. Minētie principi piemērojami neatkarīgi no tā, vai amatpersonas darbība atbilst kādai no iepriekš minēto likumu darbības jomām.

Tas, kas likuma tiešā tekstā pateikts par civiltiesisko un disciplināro atbildību, vēl jo vairāk attiecas uz kriminālatbildību

Ja prokurors uztur apsūdzību trīs instancēs un visās tiesa lemj par labu apsūdzētam, protams, tas var ietekmēt prokuratūras prestižu, tomēr tā ir tikai viena no n.n. objektīvās puses pazīmēm, ja vispār šīs sekas pašas par sevi veido būtisku kaitējumu. Taču tas ne tuvu neveido noziedzīga nodarījuma sastāvu.

Apsūdzības celšana un uzturēšana tiesā ir prokurora pienākums. Lieta uz tiesu nosūtāma tad, ja prokurors nešaubās, ka ar esošajiem pierādījumiem spēs pārliecināt tiesu, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka tieši šī persona izdarījusi konkrētu noziedzīgu nodarījumu (sk. KPL 59.p.).

Normālā situācijā neviens prokurors nesūtīs lietu uz tiesu, ja domās, ka apsūdzēto attaisnos, ņemot vērā, ka arī prokuratūras iekšienē personas attaisnošana netiek uzskatīta par „goda lietu”.

Tomēr neraugoties uz šādu pārliecību vienmēr pastāv risks, ka tiesa novērtēs pierādījumus citādi. Turklāt, ja KPL 59.p. runā tikai par pārliecību jautājumā par pierādījumu pietiekamību, tad vēl viens risks ir tas, ka tiesa var citādāk interpretēt likumu un atzīt, ka inkriminētajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Ņemot vērā to, ka teorētiskā bāze par KL normu piemērošanu ir visai maza, tad arī šajā ziņā pastāv visai liels risks, ka tiesa juridiski vērtēs citādi un tieši tamdēļ dažkārt tiek izmantota iespēja pārsūdzēt visās tiesu instancēs.

Bez tam ir gadījumi, kad persona attaisnota divās instancēs, bet kasācijas kārtībā nolēmums atcelts.

Personu attaisnošanu nekad pilnībā nevarēs izslēgt iepriekš minēto iemeslu dēļ. Turklāt, ja prokuroram vienmēr būtu taisnība, tad tiesu vispār nevajadzētu, jo prokurors pats varētu atzīt par vainīgu.

Tieši minētā iemesla dēļ man nav īsti saprotams, ar ko tikt būtisku atšķīrās lietas apstākļi a/s „Selinga” īpašuma pārdošanas lietā.

Nenoliedzami, ka pati par sevi īpašuma pārdošana nevarēja būt prettiesiska. Cik saprotu, tad apsūdzībā arī nebija norādīts, ka šādas tiesības apsūdzētajam nebija. Taču, ja šādas tiesības apsūdzētajam bija, tad viņam kā a/s pārstāvim (tāpat kā iepriekšējos piemēros no tiesu prakses – valsts (pašvaldības) pārstāvim) bija pienākums pēc iespējas rūpēties par to, lai pārdošanas rezultātā tiktu gūts iespējami lielāks ienākums (ja vien, protams, akcionāri nebija piekrituši, ka mantu var atsavināt par pazeminātu cenu). Ja šādas piekrišanas no akcionāru puses nebija un apsūdzētais nenoslēdza līgumu ar izdevīgāku cenu, lai gan šāda iespēja reāli pastāvēja, viņš ir ļaunprātīgi izmantojis viņam piešķirtās tiesības atsavināt a/s mantu, radot mantisku zaudējumu.

Ja pareizi sapratu, tad mūsu domas par negūto labumu kā mantiska zaudējuma veidu krimināltiesībās sakrīt.

Nedz KL, nedz likums „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošas kārtību” nedod citu šī termina definīciju. Bez tam arī no atsevišķu KL normu konstrukcijas izriet, ka negūtais ienākums ir mantiska zaudējuma sastāvdaļa. Piemēram, KL 218.pants otrā daļa paredz kriminālatbildību par izvairīšanos no nodokļiem, ja ar to nodarīti zaudējumi lielā apmērā. Izvairoties no nodokļu nomaksas valstij nekas netiek atņemts no tā, ko tā jau ieguvusi reāli, bet gan valsts neiegūst to, kas tai pēc likuma pienākas.

Kā galvenā atšķirība starp civiltiesībām (sal. CL 1787.pantu) un krimināltiesībām, manuprāt, pastāv tikai tajā apstāklī, ka 1) pierādījumu ticamībai par negūto ienākumu krimināllietā ir izvirzāmas stingrākas prasības, nekā civillietā, kā arī 2) no procesuālā viedokļa civilprocesā ir atsevišķas īpatnības pierādīšanas nastas sadalīšanā starp pusēm, kādas nav pieļaujamas kriminālprocesā, kur pierādīšanas pienākums ir valsts apsūdzībai.

Es varu minēt vēl vairākas krimināllietas, kurās līdzīgā veidā negūtais ienākums atzīts par mantisku zaudējumu. Piemēram, 2002.gada 24.septembra lēmumā Nr.SKK 289 Senāta Krimināllietu departaments konstatēja, ka muitas kontrolpunkta priekšnieks izlaidis caur robežpunktu automašīnu, nereģistrējot to datorā, neveica tās apskati, kā arī citas likumā paredzētās muitas procedūras, pēc kā netraucēti ļāva tai iebraukt LR teritorijā. Tādējādi tiesājamais pieļāva, ka automašīna tika pārvietota pāri muitas robežai, liedzot iespēju valstij saņemt no kravas pārvadātāja nodokļus Ls 8000,29 apmērā, t.i., izraisīja smagas sekas (Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi par 2002.gadu Rīga: 2003, Tiesnešu mācību centrs, 323-326.lpp.).

Citā lietā Senāts konstatēja, ka Atašienes pagasta padomei piederošais īpašums tika atsavināts, neievērojot valsts intereses iegūt maksimālu materiālu labumu no atsavinātā īpašuma, kā rezultātā apsūdzētās tīšu darbību rezultātā tika izraisītas smagas sekas - Atašienes pagasta budžetā neti¬ka iekasēta nauda ne mazāk kā Ls 16 938,15, tas ir, nodarīti zaudējumi lielā apmērā. Notiesāšana pēc KL 318.panta tika atzīta par pamatotu (Senāta Krimināllietu departamenta 2004.gada 12.oktobra lēmums Nr.SKK-528, LR AT Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 2004. Rīga:2005, 335-339.lpp.).

Arī Sončiks tika notiesāts par KL 318.panta otrajā daļā paredzētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet smagas sekas tika saistītas ar apstākli, ka valsts zaudēja tiesības uz nodokļa parāda iekasēšanu sakarā ar viņa noslēgto izlīgumu, kurā viņš VID vārdā atteicās no nodokļu parāda piedziņas. Senāts izteica tēzi - Tiesas spriedumā pamatoti norādīts, ka tikai iespējas zaudēšana piedzīt maksājuma parādu atzīstama par smagu seku izraisīšanu Krimināllikuma 318.panta 2.daļas izpratnē. (Senāta Krimināllietu departamenta 2006.gada 1.novembra lēmums Nr.SKK-396. LR AT Senāta krimināllietu departamenta lēmumi 2006. Rīga:Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2007., 178-183.lpp.).

Par KL 318.pantu:

1) Sistēmiski aplūkosim kopā ar KL 190.p. (kontrabanda). Šā panta 1.d. prasa atkārtotību gada laikā [it kā uzskatāms par pamatsastāvu], pārējās daļā tā netiek prasīta. Turklāt panta trešā daļa paredz atbildību \"Par šā panta otrajā daļā paredzētajām darbībām, ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās\" (2.d. - Par kontrabandu, ja tā izdarīta lielā apmērā). KL komentāri (dr. izpratnē doktrīnas izpausmes forma) vēsta: KL 190.p. 3.d. noteikta atbildība par kontrabandu neatkarīgi no tās apmēra (vērtības), ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās (resp., liels apmērs nav nepieciešams). Tāpat citos pantos, kur pirmajā daļā tiek prasīta atkārtotība gada laikā, pārējās daļās šī pazīme nav nepieciešama (skat., KL 191., 195.2, 205.p. u.c.).

2) KL 318.p. 2.d. paredz divas kvalificējošas pazīmes (alternatīvas turklāt) - smagas sekas vai mantkārīgs nolūks. Kā rakstā minēts, tad būtisks kaitējums smagu seku gadījumā jau ir iekļauts (atkal atsevišķi nav jāapskata). Un, iepriekš jau rakstīju, KL analīze liecina, ka mantkārīgs nolūks tiek uzskatīts ja ne par kaitīgāku, tad vismaz vienlīdzīgu ar būtisku kaitējumu; nereti iekļauts kā alternatīva iespēja smagām sekām).

3) Par jēdziena \"pamatsastāvs\" izpratni. Teorijā raksta (U.Krastiņš), ka pamatsastāvs izsaka konkrētā noziedzīgā nodarījuma būtību, un pamatsastāvu raksturojošie elementi ir vienmēr, kad tiek izdarīts attiecīgais noziedzīgais nodarījums. Parasti pamatsastāvs ir aprakstīts KL Sevišķās daļas panta pirmajā daļā. Lietotais klasifikācijas kritērijs - pēc nodarījuma kaitīguma smaguma pakāpes. Piekrītot iepriekš teiktajam, varētu izvirzīt apgalvojumu - panta pirmā daļa un noziedzīga nodarījuma pamatsastāvs (kā NN būtība, kodols) nav identiski. Panta daļa var būt arī plašāka vai arī šaurāka (piem, norādes vai blanketas dispozīcijas gadījumā). Gluži kā tiesību norma ne vienmēr sakrīt ar normatīvā tiesību akta pantu (var būt tā, ka tiesību norma ir iekļauta vairākos pantos vai arī vienā normatīvā akta pantā iekļautas vairākas tiesību normas).

Cik var spriest no ievietotā citāta, tad tiesa otrajā gadījumā ir apšaubījusi pašas prettiesiskās darbības esību (KL 196.p. - ļaunprātīgi izmantojot savas pilnvaras vai tās pārsniedzot). Nav konstatēta ļaunprātīga pilnvaru izmantošana vai to pārsniegšana. Lai gan prettiesiska darbība un sekas - būtisks kaitējums te visai saistīti. Pirmajā gadījumā situācija škiet bijusi visai vienkārša, prettiesiska darbība (NTA pārkāpums) un vieglāk pierādāmas sekas.

Jautājums savā būtībā ir civiltiesisks, tikai pierādīšanas standarts - kriminālprocesā noteiktais. Subjekta klasifikācijai nekādas nozīmes te nevar būt.

Kā redzams no Īpašā likuma 23.p. 1.d. - \\\" ja noziedzīgā nodarījuma rezultātā ne vien nodarīts ievērojams mantiskais zaudējums\\\" -, tad būtiska kaitējuma ietvaros ņemami visi zaudējumi, kuri jau ir nodarīti (sk. CL 1771.p. zaudējums, \\\"kas jau cēlies\\\"). Tātad šeit neietilpst priekšā stāvošs zaudējums (tas dod tiesības tikai uz nodrošinājumu, ne zaudējumu atlīdzību).

CL 1772.p. nosaka, ka \\\"jau cēlies zaudējums\\\" var būt arī sagaidāmās peļņas atrāvums. Šajā aspektā K.Torgāns raksta: Sagaidāmās peļņas atrāvums (zudušais labums, negūtā peļņa) ir lielums, kas raksturo pietiekami droši paredzamas peļņas samazinājumu sakarā ar tiesību aizskārumu. Atrautā peļņa ir jau noticis peļņas samazinājums, kāds nebūtu radies, ja nebūtu pārkāpuma. Tas var aptvert arī nākotnē pārredzamu laika posmu. Atšķirībā no šā mantiskā samazinājuma, kuru jau izraisījusi neatļautā darbība, CL 1771.p. ir apskatīti iespējami - priekšā stāvoši zaudējumi kā pretstats jau nodarītiem zaudējumiem. [Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. 2006, 242.lpp.]

Svarīgi ir pareizi noteikt šīs atrautās peļņas apmēru (sk., CL 1778.p.). Atrautās peļņas institūta mērķis ir atlīdzināt cietušajam to, ko viņš noteikti būtu saņēmis, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi jeb novērst tās kaitīgās sekas, ko prettiesiskā rīcība noteikti nodarītu cietušā mantai nākotnē. Lai gan ne vienmēr iespējams un nepieciešams noteikt precīzu atrautās peļņas apmēru, likums nepieļauj apmierināt prasījumu par atrauto peļņu, pamatojoties uz spekulācijām par atrautās peļņas esamību un apmēru (sk. Senāta 2009.gada 2.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA-94/2009 12.punktu). Protams, noteiktos apstākļos jāņem vērā arī zaudējumu attālinātības jautājums.

vai kāds man var paskaidrot sekojošo: ja prokuros uztur apsūdzību trīs instancēs un visās tiesa lemj par labu apsūdzētam, vai nav tā, ka šis prokurors, uzturot nepamatotu apsūdzību, ir pamatīgi grāvis prokuratūras prestižu?

Tiesnešu mācību centrā AT pārstāvis pauda viedokli, ka pretrunu šajos nolēmumos nav, jo, vismaz ja es sapratu pareizi, tad pirmajā piemērā manta bija jāpārdod par skaidri fiksētu cenu, bet otrajā piemērā par brīvu cenu. Tāpēc pirmajā gadījumā jārunā par reālu mantisku zaudējumu, bet otrajā par tādu nevar runāt.

Manā skatījumā šis skaidrojums nenovērš pretrunas, jo abos gadījumos saskaņā ar apsūdzības formulējumu tiesīgā persona varēja saņemt vairāk, nekā tas notika faktiski.

Civillikuma 1772.pants paredz, ka jau cēlies zaudējums var būt vai nu 1) cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī 2) viņa sagaidāmās peļņas atrāvums. Tātad abi šie zaudējuma veidi ir uzskatāmi par faktiski radītu zaudējumu.

Abos iepriekšējos piemēros, ja prezumē par pierādītām apsūdzībā minētās darbības, cietušajam nav nekas atņemts no tā, kas tam piederēja uz prettiesisko darbību veikšanas brīdi, bet gan tas nav ieguvis to, ko varēja iegūt, resp., mantisks zaudējums, runājot CL 1772.panta terminoloģijā, izpaužas kā sagaidāmās peļņas jeb ienākuma atrāvums.

Vienīgā nianse, ko es saskatu starp abām šīm lietām ir tā, ka pirmajā piemērā negūtais ienākums, jeb, kā minēts AT Senāta lēmumā, zaudētā iespēja iegūt mantu, bija krietni vienkāršāk pierādāms, nekā otrajā lietā, jo, ja pārdošanas cenas noteikšanas kārtību nosaka normatīvs akts, ir skaidrāk noteikts tas atskaites punkts, pēc kura nosakāms, vai atsavinot mantu, nodarīts mantisks zaudējums. Savukārt otrajā gadījumā, ja manta pārdodama par brīvu cenu, resp., precīzu pārdošanas cenas noteikumu nav, jāizpēta attiecīgā tirgus situācija, lai varētu runāt par to, ka manta pārdota par nesamērīgi zemu cenu. Šādā gadījumā pierādīšana ir krietni komplicētāka. Taču šī problēma jau ir pierādīšanas jautājums.

Tātad šī atšķirība neskar manis uzstādīto juridiska rakstura jautājumu – vai mantisks zaudējums kā būtiska kaitējuma elements ietver sevī negūtos ienākumus, ko cietušais nesaņem vainīgās personas prettiesiskas rīcības dēļ, bet šī atšķirība skar tikai jautājumu par pierādījumu pietiekamību un ticamību, kas ir pierādījumu vērtēšanas, t.i., fakta jautājums.

Cik esmu pētījis Vācijas, Šveices un Austrijas tiesu praksi, tad mantisks zaudējums pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas sastāvos tiek uzskatīts par nodarītu gan tad, ja cietušais prettiesiski zaudējis kādu mantu, gan tad, ja tas nav ieguvis mantu, ko tas konkrētajā situācijā varēja iegūt, piemēram, ja apzināti ļaunprātīgi netiek izmantota iespēja noslēgt izdevīgu, peļņu nesošu darījumu u.tml. Protams, te gan jāņem vērā, ka attiecībā uz neiegūto labumu ir jāpierāda, ka tiesiskas rīcības gadījumā manta patiešām būtu iegūta ar augstu ticamības pakāpi.

Varbūt kādam ir viedoklis par šādu jautājumu, kas gan nav apskatīt šajā rakstā, bet ir aktuāls praksē, proti, vai mantisks zaudējums kā būtiska kaitējuma elements ietver sevī negūtos ienākumus, ko cietušais nesaņem vainīgās personas prettiesiskas rīcības dēļ.

Manā skatījumā pozitīva atbilde uz šo jautājumu dota AT Senāta 2008.gada 2.jūlija lēmumā lietā Nr.SKK 312/2008 (pieejams: http://at.gov.lv/files/archive/department2/2007/2008/skk%20312_ _c.doc: \"mantiska zaudējuma nodarīšana atzīstama arī tādos gadījumos, kad amatpersonas noziedzīgā nodarījuma rezultātā ir ne tikai zaudēta konkrēta manta, bet arī zaudēta iespēja to iegūt turpmāk, ja vien šim sekām ir tiešs cēlonisks sakars ar apsūdzētās personas Krimināllikuma attiecīgā normā paredzēto noziedzīgo darbību vai bezdarbību.\" Šajā lietā apsūdzētā nelikumīgās rīcības dēļ pašvaldība neieguva to materiālo labumu, ko tā varētu iegūt par sava īpašuma atsavināšanu, ja atsavināmā īpašuma cena tiktu noteikta saskaņā ar normatīvo aktu prasībām. Tiesa konstatēja, ka pašvaldībai piederošās SIA kapitāla daļas tika pārdotas par Ls 41117, lai gan šo kapitāla daļu vērtība uz atsavināšanas periodu bija Ls 150705.

Savukārt pretējs viedoklis izteikts AT Senāta 2008.gada 28.novembra lēmumā lietā Nr.SKK543/08 norādīts sekojošais (nav publicēts): Izanalizējot pārbaudītos pierādījumus un tos vērtējot, apelācijas instances tiesa secinājusi, ka \"apsūdzētā darbība nebija prettiesiska, jo viņš realizēja A/S \"Selinga\" akcionāru gribu atsavināt nekustamos īpašumus un dzēst kredītsaistības pret A/S \"VEF banka\", dzēšot pilnībā visas kredītsaistības. Apstāklis, ka apsūdzētais, iespējams, pārdodot īpašumus varēja iegūt lielākus naudas līdzekļus, nevar izraisīt kaitīgas sekas. Mantiskam zaudējumam, lai to kvalificētu kā būtisku kaitējumu krimināltiesiskā izpratnē jābūt reālam materiālam zaudējumam, kas radies tieši no vainīgā darbības, bet nevis iespējamā mantiskā labuma nesaņemšanas, ko mantas īpašnieks varētu saņemt veiksmīga darījuma noslēgšanas rezultātā. Tāpēc apelācijas instances tiesa uzskata, ka minētais strīds starp akcionāriem ir risināms civiltiesiskā kārtībā\". Senāts uzskatīja, ka apelācijas instances tiesa konkrētajā lietā noskaidrojusi lietas faktiskos apstākļus, pārbaudījusi pierādījumus un tos novērtējusi pareizi.

Manā skatījumā atšķirība starp šiem diviem nolēmumiem bija tikai tā, ka pirmajā lietā apsūdzība celta pēc KL 319.panta, bet otrajā pēc KL 196.pant, resp., pirmajā gadījumā kaitējums nodarīts pašvaldībai, bet otrajā privātam uzņēmumam. Tai pat laikā mantiska zaudējuma noteikšana nevar būt atkarīga no tā, vai tas nodarīts privāttiesību vai publisko tiesību subjektam.

Manā skatījumā, šeit izšķirošs ir jautājums par to, kas ir saprotams ar iestādes vai amata prestiža graušanu (samazināšanu). Līdz šim tiesu praksē nolēmumos man nav nācies lasīt, ko ar šo terminu ir jāsaprot.

Es to saprotu tā, ka iestādes vai amata prestiža graušana ir konkrētās iestādes vai amata prestiža zudums (vai samazināšanās) sabiedrības acīs.

Varbūt es kļūdos, bet es šeit velku paralēles ar personas goda un cieņas aizskārumu - personas goda un cieņas aizskāruma gadījumā nav pietiekoši, ja kāds pie sevis citu nolamā vai apsaukā. Ir nepieciešams, lai šie izteikumi kļūtu zināmi kādai trešai personai.

Līdzīgi es sparotu, ka ir ar iestādes vai amata prestiža graušanu – lai prestižs tiktu grauts nepietiek ar pārkāpuma izdarīšanu, papildus nepieciešams, lai šis pārkāpums nāk atklātībā.

Izejot no šādas izpratnes es arī paudu viedokli, ka prestiža zudums (vai samazinājums) var notikt tikai tad, kad pārkāpuma fakts kļūst zināms (ja vien pats pārkāpums nav izdarīts atklāti).

Varbūt es kļūdos?

Ja iestādes vai amata prestiža graušana (samazinājums) jāsaprot plašāk, labprāt uzzinātu, kāds ir Jūsu viedoklis?

Ļoti nožēlojami, ka par šo spožo rakstu un izsmeļošajiem komentāriem nav saņemts neviens Tieslietu ministrijas komentārs! Viņiem laikam vispār nav sava viedokļa. :(

Kaitīgās sekas ir noziedzīga nodarījuma objektīvās puses sastāvdaļa. Ir divi varianti: 1) KL 317., 318., 319.pantu- pirmās daļas ir pamatsastāvs, otrās un trešās daļas- sastāvi ar pastiprinošiem un sevišķi pastiprinošiem apstākļiem. Šajā gadījumā, lai būtu otrās un trešās daļas, jābūt arī pirmajai daļai, tas ir, kaitīgām sekām būtiska kaitējuma veidā (visi ir materiāli sastāvi); 2) Otrs variants- KL 317., 318., 319.pantu pirmās daļas materiāli sastāvi, otrās un trešās daļas- formāli sastāvi, kuros nav nepieciešamas kaitīgās sekas. Teorētiski tas ir iespējams , bet tas neatbilst Latvijas krimināltiesību doktrīnai un līdz šim Latvijā izmantotajiem nodarījumu sastāvu aprakstīšanas un grupēšanas paņēmieniem. Ja šādu iespēju ātzīst par pareizu, tad pie vēl lielākām neskaidrībām var nonākt citos KL pantos. Paņemiet par piemēru kaut vai KL 327.pantu. Tur arī otrajā daļā ir runa \"par tām pašām darbībām\", bet pirmajā daļā ir paredzēts speciālais subjekts. Ja otru daļu mēģina interpretēt tikai gramatiski, tad var padomāt, ka otrjā daļā speciālis subjekts nemaz vairs nav nepieciešams, bet pietiek ar to, ka darbības izdarītas atkārtoti vai mantkārīgā nolūkā. Šāda interpretācija ir nepareiza, bet pie tādas var nonākt, ja izmanto tikai vienu- gramatisko interpretācijas metodi.

Vismaz mans jautājums iepriekš bija, ko dr. saprot ar \"pamatsastāva visiem elementiem\" savā komentārā? Vispārīgas norādes uz mācīšanos un abstraktu kritiku paust jēgas nav.

Vajag pastudēt krimināltiesības, iemācīties, kas veido noziedzīga nodarījuma sastāva saturu, kādi ir noziedzīga nodarījuma sastāva veidi, kādi ir noziedzīgu nodarījumu sastāva aprakstīšanas paņēmieni :) Latvijā daži pat lasa lekcijas TMC, bet paši nezina krimināltiesību pamatus. Tāpēc arī ģenerālklauzulu un atklāto juridisko jēdzienu pielitošana Latvijā ir tik problemātiska.

Jāskatās jau normas būtība, nevis novietojums.

Vienlaikus rodas jautājums, kas tad precīzi saprotams ar \"pamatsastāva visiem elementiem\"?