ŽURNĀLS Akadēmiskā dzīve

Kamēr kritika nepārvēršas par ad personam uzbraucieniem (neviens taču nesaka, ka minētie autori ir muļķi, neko nesajēdz no tiesībām utt.) un neargumentētu ņirgāšanos, tikmēr nav būtiski, kas un ko kritizē. Nav jau armija, kur ierindniekam neklājas apspriest komandiera pavēles. Tāpēc jau tā ir zinātne, ka zinātniekam jāspēj pārliecināt ikvienu kritiķi, kritiķim ir tiesības (ļoti vēlams - argumentēti) apstrīdēt jebko no rakstītā - avotus, metodiku, secinājumus utt., bet sabiedrība tā rezultātā secina, vai kāda no pusēm viņus pārliecinājusi vai iespējams vēl trešais risinājums. Tāpat, ja ir runa par zinātnisko darbību, ir tikai normāli salīdzināt konkrētā zinātnieka devumu ar citiem pazīstamiem speciālistiem.

Par kritiķiem jau kļūst tie, kuri paši nespēj neko ievērības cienīgu paveikt attiecīgajā jomā :) Tas tā.., bet, ja nopietni, tad minētie zinātnieki darbus publicē lasītājiem, pamatā - esošiem vai topošiem juristiem, kas kopumā ir prasīga un kritiski noskaņota auditorija. Izlasot šos komentārus, nav manāma kritika kritikas dēļ, bet pamatota, argumentēta kritika vai viedokļi par šo autoru devumu. Tās ir ikviena lasītāja neatņemamas tiesības, un dod atgriezenisku labumu arī autoram. Nav noliedzama labu kompilāciju nozīme studiju procesā, lai uzzinātu un izzinātu kādu jautājumu. Tās neglābjami ir vajadzīgas un ļoti vēlamas. Taču, ja runā par zinātni, tad tā ir radoša darbība, kuras mērķis ir jaunrade, jaunu zināšanu radīšana, ne iepriekšējo sakopošana un atkārtošana. Fragmentāru copy-paste shēmā bāzētu darbu, pievienojot tulkošanas elementu, grūti taču saukt par zinātnisku.

Ja fascinē, tātad patīk...



Bet runājot par tēmu, vai ir kādi konkrēti argumenti, ar ko apgāzt iepriekš minētos? Vai arī ienācām tikai žulti izgāzt?

Nebrauc tik dikti. Ja Dr.iur.domas vai rakstus analizēs-kritizēs tikai citi Dr.iur.,tad žurnāls sauksies \"Doktora vārds\". Par laimi \"Jurista vārdā\" pieņem arī neiesvaidīto,kuri dievišķo līmeni tā arī nesasniegs, viedokļus.

Mani fascinē šie anonīmie soģi un visgudrie kritiķi - kur ir jūsu zinātnes pērles un profesionālais pienesums? Varbūt izlieniet ārā no anonimitātes un parādiet savu gudrību un pārākumu? Tracina šī latviešu skaudība un nenovīdība, un, diemžēl, Jurista Vārds ir tās īpašības vistiešākais atspulgs juristu saimē. Atliek kādam uzrakstīt publikāciju, tikt novērtētam profesionālajā jomā vai nedod, Dievs, kļūt par Nedēļas juristu, kad visi sāk izgāzt skaudības žulti un kļūt par visgudriem kritiķiem.

Ja jāizšķiras starp Kalniņu un Neimani, tad pēdējo drīzāk var nosaukt par vācu doktrīnas kompilētāju. Kalniņš vismaz savos rakstos, darbos un LU studentiem piedāvātajos kāzusos atsaucas arī uz Latvijas praksi (t.sk. pirmskara) un šādām tādām niansēm vāciski runājošo valstu pieejā jautājumiem, kamēr iespaids par Neimani ir tāds, ka 90% viņa atsauču ir uz dažām populārākajām vācu grāmatām un vācu konstitucionālās tiesas nolēmumiem.



Neviens jau nesaka, ka Vācijas tiesības un prakse būtu slikts pamats, uz kā būvēt tiesiskā valstī noderīgas idejas, bet tomēr bieži prasītos kritiskāka un analītiskāka pieeja ārvalstu doktrīnai un praksei, nevis vienkārši pieminēt piederību ģermāņu tiesību lokam un kompilēt vāciešu domas par dažādiem jautājumiem.

Nav jau runa par to, kad oriģinālās idejas tiek pieņemtas. Runa ir par to, ka oriģinālo ideju šiem konkrētajiem cilvēkiem nav. Ir tikai remdeni pārstāsti no grāmatām citās valodās. Ļoti īpatnēji ir tas, ka patstāvīgi domājošie juristi pārsvarā ir tie, kuri ir bez grādiem, piemēram Dravnieks, Strupišs, Kusiņš, Lejnieks, kuri ir atzītas autoritātes katrs savā jomā. No grādīgajiem patstāvīgi domājošajiem var minēt Osipovu (tagad viņai ST ir labs veids, kā no vēsturnieces kļūt par īstu juristi), Briedi, Stradu-Rozenbergu (uz pusēm ar mammu), Plepu. Laikam tas arī ir viss, protams ja nerēķina vecos bukus Rozenfeldu, Liholaju, Krastiņu, Torgānu. Pēdējais gan savā patstāvīgajā domāšanā bija aizdomājies galīgi garām, par ko arī Briedes raksts šajā JV numurā.

Pēdējais teikums: \\\"Noteikti ir arī citi, kuru darbs var būt nav redzams uzskātāmā papīra formā.

\\\" ir atvērtas dabas.



Var būt lielākas un mazākas simpātijas. Var būt antipātijas. Var būt dažādu metožu izmantotāji. Var būt vairāk vai mazāk oriģināli. Veltītā enerģija var tikt ieguldīta dažādi. Nebūtu prātīgi svērt, svaru kausos liekot tikai papīrus (grāmatas u.c.), jo citādi Sokrāts nebūtu Sokrāts.



Viens no oriģinalitātes slāpējošajiem momentiem ir sagaidāmā vidusmēra reakcija. Oriģinālās idejas nereti tiek pieņemtas tikai pēc kāda krietna laika. Tas tāpēc, kā zinātne savā ziņā ir konservatīva. Savā būtībā konservatīvisms nav tas sliktākais variants, jo arī tam ir dinamika.

Piekrītu tikai par Plepu, izcils zinātnieks, cepuri nost! Kalniņš ir vācu tiesību kompilators. Kā urbējs, materiālu vācējs un apkopotājs - jā. Kā zinātnieks - nē. Trūkst oriģinalitātes. Tad jau drīzāk Kspars Balodis. Neimanis - kādi ir viņa sasniegumi? Divas plānas grāmatiņas krietnu laiku atpakaļ, kas arī vācu avotu kompilācijas? Par Paparinski neņemos spriest, pārāk fragmentāra informācija, taču pēc dažiem rakstiem spriežot, varētu būt.

anda pieminētās personības tik tiešām ir izcilas un atzinību pelnījušas, taču arī Rezevskas kundze pie tādām būtu pieskaitāma. Manuprāt, pārmetums, ka D.Rezevskas panākumi būtu draugu būšanas rezultātā gūti - ir nevietā.

Paparinskis jau arī TV3 intervijā izteicās, ka strādājot pie vairākiem rakstiem, jo šāda līmeņa akadēmiskajā vidē nevar atļauties atlaist kāju no gāzes pedāļa. Diemžēl viņam savulaik bija taisnība arī par to, ka mums vai nu mazās valsts, vai citu problēmu dēļ faktiski nav tiesību zinātnes, jo trūkst speciālistu ar pretējiem uzskatiem.

Spilgti, izcili piemēri:

Mārtiņš Paparinskis - http://www.law.ox.ac.uk/profile/martins.paparinskis, Jānis Neimanis, Jānis Pleps, Erlēns Kalniņš. Noteikti ir arī citi, kuru darbs var būt nav redzams uzskātāmā papīra formā.

Lielākais pārpratums šajā kompānijā, protams ir jaunais korespondētājloceklis. Kā viņš vispār zinātnei tuvumā nokļuvis?

Kļūdas labojums - Kārkliņam no 2007. gada februāra

Man rodas iespaids, ka daži, ka raksta šeit komentārus, nesaprot vienu ļoti svarīgu lietu - Latvijā asociēto profesoru un profesoru akadēmiskos nosaukumus 99,5% gadījumos piešķir nevis pēc publikāciju skaita un nozīmīguma, savas akadēmiskās skolas esamības utt. (kā visur pasaulē), bet pēc tā, vai šis cilvēks ir labās attiecībās ar tiem, kuri viņu ievēl (draugu būšana), un vai jau formāli ir iestājies noilgums no promocijas darba aizstāvēšanas (Kārkliņam no 2004., Iļjanovai jeb Rezevskai - no 2004.) Es jau paredzu, ka tūlīt Latvijas izglītības un zinātnes aizstāvju ar pūtām uz lupām pierādīs, ka viss ir pārprasts, sagrozīts, kādam skauž. Atbilde ir viena - paņemiet jebkuras ārvalstu augstskolas profesora CV un uzmanīgi izlasiet. Īpaša uzmanība jāpievērš publikāciju apakšsadaļai un tiem žurnāliem (pasaules mēroga, nevis LU konferences vai zinātn rakstu krājums), kur ir publicēti viņa(-as) darbi. Jums nebūs nekādu jautājumu...

Pievienojos pirmajam komentētājam. Ar pārdomātām un jautrām lekcijām ir par maz (lekcijas labi prot lasīt arī asistenti, lektori un docenti). Ir jābūt zinātniskajām publikācijām, aktivitātēm (konferences, zin.referāti utt.) un, galu galā, monogrāfijām ! Ar iesēdētu un ērtu krēslu katedrā nepietiek. Diemžēl, Latvijā tā ir bieža parādība: iegūst Dr.iur. grādu un iestājas zinātniskais atslābums vai pat vājums. Protams, ir arī izņēmumi.

Rezevskas atbilstību, vismaz salīdzinot ar kopējo LU fonu, apstrīdēt grūti. Lekcijas arī pārdomātas un interesantas, semināri pavisam liek pasvīst no domu nastas. Zinātniskas publikācijas pēdējā laikā, vismaz latviski, nav manītas.

Kārkliņš ar vispārīgiem līgumtiesību apskatiem atmiņā palicis no JV. Spēcīgu, zinātniski nopietnu kaut kā redzēts nav. Lekcijas kādreiz šķita kā vienmuļa pātaru lasīšana tveicīgā draudzes namā.

R.Balodis...publikācijas ir, tiešām. Senas, biezas un par valsts un baznīcas attiecībām, reliģiskām organizācijām. Lekcijas jautras, prieks klausīties, tik rodas iespaids, ka ārpus reliģiskajām lietām patumša tā bilde.

Pievienojos Jūsu viedoklim!

Tas, bez šaubām, ir skaisti. Nesaprotu tikai vienu lietu: kur ir šo jaunizcepto akadēmiķu un profesoru pienesums zinātnē - teorijas, doktrīnas, skolas, sekotāji utt. Vienīgi Rezevska, iespējams, daudzmaz atbilst šim amatam, jo viņa atklāja tiesību principus :D. Tas nekas, ka tie sen jau bija atklāti. In arī tad, tikai pievelkot aiz matiem, jo šis \"atklājums\" jau ir apaudzis ar krietnu putekļu kārtu kopš viņas grāmatas iznākšanas 7 gadus atpakaļ...