ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

6. Marts 2012 /Nr.10 (709)

Tiesas kompetence apsūdzības trūkumu koriģēšanā
18 komentāri
Mg.iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamentaSevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors 

Latvijas juridiskajā literatūrā līdz šim galvenā uzmanība veltīta tam, kas jānorāda apsūdzībā, tai skaitā, kā uzlabojama KPL 405. panta redakcija, kas nosaka apsūdzības saturu.1 Mazāk uzmanības pievērsts, kādas juridiskas sekas rodas, ja nepieciešamās ziņas trūkst un ciktāl šos trūkumus ir tiesīga novērst tiesa. Jautājuma aktualitāte ir būtiska, jo, lai cik pilnīga būtu likuma redakcija, vispār no apsūdzības trūkumiem praksē nekad nebūs iespējams izvairīties.

Trūkumi apsūdzībā var rasties gan objektīvi attaisnojošu iemeslu, gan prokurora pieļauto kļūdu dēļ. Vai šie trūkumi ļauj ignorēt citus kriminālprocesa principus un vainīgā persona atbrīvojama no soda, ja izmeklēšanas rezultāti liecina, ka apsūdzētais ir vainīgs?

Raksta mērķis ir atspoguļot, kāda ir tiesas loma apsūdzības trūkumu novēršanā Vācijas, Austrijas un Šveices tiesu praksē, kur ir rasts risinājums, kā iztiesāšanas gaitā novēršama lielākā daļa trūkumu, turklāt neatkarīgi no prokurora viedokļa. Savukārt raksta noslēgumā tiks sniegts īss Latvijas tiesiskā regulējuma komentārs.

Apsūdzības galvenās funkcijas

Ja notiesājoša sprieduma taisīšanas iespējamība ir lielāka par attaisnojošu spriedumu, ceļama ir apsūdzība.2

Pirms pievērsties raksta ievadā minētajam uzdevumam, vispirms jānoskaidro, kādas ir apsūdzības funkcijas un kādas prasības izvirzāmas, lai apsūdzība tās pildītu.

Apsūdzībai ir divas galvenās funkcija – norobežojošā un informatīvā. Abas funkcijas nozīmības ziņā ir līdzvērtīgas.3

Norobežojošā funkcija – apsūdzība identificē procesa priekšmetu, t.i., nosaka lietas izskatīšanas robežas tiesā un to, kādos ietvaros likumīgu spēku iegūs tiesas spriedums.

Informatīvā funkcija – apsūdzība sniedz informāciju, kas nepieciešama apsūdzētajam, vienlaikus nodrošinot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta trešās daļas "a" un "b" punktos paredzētās tiesības, tai skaitā tikt nekavējoties informētam detalizēti par izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu. To, kādā veidā apsūdzētais informējams, sīkāk reglamentē procesuālie likumi.

Ja apsūdzība pilda vienu no šīm funkcijām, tas nenozīmē, ka tā pilda otru funkciju. Tāpēc tas, vai apsūdzība pilda abas šīs funkcijas, pārbaudāms atsevišķi.

 

Apsūdzības norobežojošā funkcija

Lai apsūdzība pildītu norobežojošo funkciju, nodarījums aprakstāms tā, lai to varētu nošķirt no citiem vienveidīgiem tās pašas personas izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tas nepieciešams, lai izvairītos no atkārtotas notiesāšanas par vienu un to pašu nodarījumu,4 kā arī ļautu precīzi izlemt kriminālatbildības noilguma jautājumu.5

Šos kritērijus nevar definēt abstrakti visiem gadījumiem. Šeit jāņem vērā konkrētā situācija, tostarp inkriminētās KL normas specifika.

Jo lielāka varbūtība tam, ka apsūdzētais izdarījis citus vienveidīgus noziedzīgus nodarījumus, jo konkrētākam jābūt inkriminētā nodarījuma aprakstam.6

Atkarībā no situācijas dažādiem nodarījumu konkretizējošiem apstākļiem piemīt atšķirīga svarīguma pakāpe. Ar viena apstākļa precīzāku aprakstu var aizstāt citus. Piemēram, nodarījuma izdarīšanas laiks var zaudēt norobežojošās funkcijas nozīmi, ja citu apstākļu izklāsts ļauj pietiekami skaidri norobežot konkrēto nodarījumu no citiem.7 Piemēram, slepkavības gadījumā apsūdzība norobežojošo funkciju pilda jau tad, ja norādīta noslepkavotās personas identitāte,8 jo noslepkavot divas reizes vienu un to pašu personu nevar. Citādi vērtējama situācija, ja izdarīts slepkavības mēģinājums. Šeit cietušā personība nav pietiekams nodarījumu identificējošs apstāklis, jo slepkavības mēģinājums pret vienu un to pašu personu var tikt izdarīts vairākkārt.

Lai novērstu iespējamos robus kriminālvajāšanā, atsevišķos gadījumos nodarījuma individualizēšanai (norobežošanai) tiesu praksē tiek pieļautas mazāk stingras prasības. Piemēram, mazgadīgo seksuālās izmantošanas gadījumos ar sērijveida raksturu ir pietiekami, ja nodarījuma aprakstā norādīta cietušā persona, vienveidīgi izdarīto noziedzīgo nodarījumu izpildīšanas veids tā vispārējos vilcienos, noteikts laika periods un maksimāli iespējamais nodarījumu skaits.9 Tomēr minētais izņēmums pieļaujams tikai tad, ja sīkākas detaļas nav objektīvi noskaidrojamas.10

 

Apsūdzības robežas iztiesāšanā

Apsūdzības celšana par vienu noziedzīgu nodarījumu nedod tiesības veikt tiesas izmeklēšanu par citu noziedzīgu nodarījumu. Šāda rīcība nav savienojama ar apsūdzības principu (Anklagegrundsatz jeb Akkusationsprinzip – vācu val.),11 kas pēc būtības atbilst KPL minētajam procesuālo funkciju nodalīšanas principam.

Apsūdzības robežas veido nevis apsūdzībā sniegtais nodarījuma juridiskais vērtējums, bet gan apsūdzētā piedalīšanās apsūdzībā atspoguļotā notikumā ar visiem tā blakusapstākļiem.12 Tikai noziedzīgā nodarījuma juridiskās kvalifikācijas grozīšana tiesas spriedumā neizjauc identitāti starp apsūdzībā un spriedumā norādīto nodarījumu.13 Apsūdzētajam nav tiesību, lai materiālo krimināltiesību terminus tiesa interpretētu līdzīgi kā valsts apsūdzība.14 Turklāt, pamatojot citādu juridisko kvalifikāciju, nozīmi var iegūt no apsūdzības atšķirīgi faktiskie apstākļi.

Iekļaujot apsūdzībā noteiktus faktiskos apstākļus, prokuratūra pauž gribu veikt attiecīgā noziedzīgā nodarījuma kriminālvajāšanu. Apstāklis, ka prokuratūra nodarījumu kvalificējusi citādi vai norādījusi atšķirīgus faktiskos apstākļus, nenozīmē, ka nav pausta griba veikt nodarījuma kriminālvajāšanu, ja vien saglabājas identitāte starp apsūdzībā un tiesas spriedumā par pierādītu atzīto nodarījumu.15 Tikmēr, kamēr nepastāv šaubas, ka pierādīta apsūdzētā piedalīšanās viņam inkriminētā nodarījumā, kaut arī atsevišķās detaļās tas noticis citādi, tiesai ir pienākums taisīt notiesājošu spriedumu arī tad, ja prokurors apsūdzību nav grozījis atbilstoši iegūtajiem pierādījumiem.16

Tātad apsūdzības robežas ievērotas arī tad, ja tiesa atzīst par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus, kā arī kvalificē tos citādi.17

Lai pārbaudītu, vai tiesa ievērojusi apsūdzības robežas, resp., saglabājusi identitāti ar apsūdzībā norādīto noziedzīgo nodarījumu, iespējami divi risinājumi.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (18)
18 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Ella
8. Marts 2012 / 14:23
0
ATBILDĒT
Atļaušos atzīmēt, ka šādu - citādu no ierastajām - koncepciju pētīšana un piedāvāšana apspriešanai attīstītajā pasaulē ir akadēmisko iestāžu lauciņā. Bet mūsu akadēmiskā pasaule acīmredzami snauž vai nodarbojas ar n papilddarbiem. Tā vietā pētījumus (visticamāk, pilnībā aizpildot t.s. brīvo laiku) veic un koncepcijas piedāvā, kā redzam, profesionāli prokurori, kuriem par to galvai nebūtu jāsāp. Visu cieņu autoram, turklāt raksts ir labi saprotams arī šīs jomas nespeciālistam. Un ja tā labi palasa, te arī principiālā atšķirība starp padomju skolu, lai kā negribētos piekrist dažam iepriekšējam komentētājam.
Arī par rakstu
7. Marts 2012 / 08:26
0
ATBILDĒT
Raksts tiešam ir izdevies, un pārmetumi raksta autoram par to, ko kāds vai kāda gribēja padziļinātāk apgūt vai kaut ko uzzināt, ir nevietā. Iepazīstoties ar iepriekšējiem pētījumiem šajā jomā, jāatzīst, ka tie tālu no priekšstata par pilnīgiem pētījumiem. Tā kā var teikt, ja kāds/ kāda uzskata, ka var labāk, tad nav ko zaudēt laiku, jāņem rakstāmo un jāraksta.
dr.
6. Marts 2012 / 22:22
0
ATBILDĒT
dr. ar pirmās nakts tiesībām problēmu nav, līdz ar to viņam miegs arī labs :) viens pazīstams personāžas esot iegājis templī un teicis: \\\"Te tiek pielūgti nepareizie dievi\\\", tas ir, te tiek uzklausīti nepareizie pravieši un tiek sludināta nepareiza mācība. Raksta virsmērķi es vismaz sapratu tādu, ka autors uzskatāmi parāda, ka Eiropas valstīs valda pavisam mācība, kā tā, kas Latvijā pašreiz tiek pasniegta kā vienīgā pareizā un nekļūdīgā. Vietējie pravieši to momentā saprata, un uzriez, nedomajot uzklupa autoram. Es tajā saskatu netaisnību. Cilvēkiem ir tiesības zināt, ka Eiropā tās lietas notiek pavisam citādi un tapēc nav jāsāk iztirzāt autora personība un profesija.
Ius primae noctis
6. Marts 2012 / 18:22
0
ATBILDĒT
Rakstam per se nav ne vainas. Labi,vai cik labi,ka profesionāļi sākuši rakstīt!

Aizdomīgs(pavisam nedaudz)ir raksta virsmērķis.Vai tad prokurors nav galvenais kvalificētājs jau no paša sākuma,no pašas reģistrācijas? Vai viņš neuzrauga procesu? kaut kur rakstā manīju,ka viņš ir \"viens no pirmajiem\". Nekā! Viņš ir visa(apstākļu+kvalifikācijas) sākums un gals(debates). Līdz ar to - vilkt(stumt) atbildības raupjo deķi uz tiesas pusi nav labs stils.

Atvainojos,ja supernervozais te mītošais \"dr\" šonakt negulēs.
BB
6. Marts 2012 / 16:41
0
ATBILDĒT
Visiem, pilnīgi visiem vajag lielākas tiesības, galvenais, lai apsūdzētajam ir mazāk informācijas un iespējas aizstāvēties..tad vis būs lieliski ; )

...rodas iespaids, ka autoram vērtība ir profesijas prestižs nevis taisnīgums..
Autors
6. Marts 2012 / 13:20
0
ATBILDĒT
Jebkurā gadījumā, to, vai tiesa būtu tiesīga koriģēt apsūdzības trūkumus, nevar padarīt atkarīgu no tā, vai trūkums ir prokurora nolaidība vai šādu nolaidību viņam nevar pārmest.

Manā skatījumā tieši ārvalstu tiesu prakse uzskatāmi parāda to, ka ir iespējama tāda koncepcija, kur tiesa tiesīga koriģēt apsūdzības trūkumus, neatkarīgi no tā, vai prokurors pieļāvis nolaidību vai trūkums radies situācijā, kur prokurora vainas nav. Tas, ko no šīs prakses varētu pārņemt Latvijā, es apzināti atstāju bez atbildes, jo apzinājos, ka šī koncepcija varētu būt kaut kas pilnīgi jauns un ne uzreiz pieņemams. Tāpēc vispirms ir lietderīgi tikai iepazīstināt lasītāju ar šo koncepciju.

Starp citu, piemēram, arī Vācijs KPL paredz, ka prokurors iztiesāšanā var veikt korekcijas apsūdzībā, piemēram, pat apsūdzēt par nodarījumu, par kuru iepriekš nav celta apsūdzība. (sk. Vācijas StPO 266.p. - Erstreckt der Staatsanwalt in der Hauptverhandlung die Anklage auf weitere Straftaten des Angeklagten, so kann das Gericht sie durch Beschluß in das Verfahren einbeziehen, wenn es für sie zuständig ist und der Angeklagte zustimmt. (2) Die Nachtragsanklage kann mündlich erhoben werden. Ihr Inhalt entspricht dem § 200 Abs. 1. Sie wird in die Sitzungsniederschrift aufgenommen. Der Vorsitzende gibt dem Angeklagten Gelegenheit, sich zu verteidigen.).

Taču neraugoties uz to, arī tiesai ir atzīta sava kompetence apsūdzības trūkumu koriģēšanā, neatkarīgi no prokurora viedokļa.
Autors
6. Marts 2012 / 13:15
0
ATBILDĒT
Tas, ka Latvijas KPL piešķir prokuroram kompetenci apsūdzības grozīšanā un papildināšanā iztiesāšanas laikā nevar novērst visas iespējamās pirmstiesas izmeklēšanā pieļautās kļūdas un nepareizības, uz ko norādīts arī rakstā.

Uzskatāms piemērs tam ir nepareiza juridiskā kvalifikācija.

Praksē ir neskaitāmas visai komplicētas situācijas, par kurām nedz tiesu praksē, nedz juridiskajā literatūrā nav sniegts argumentēts viedoklis par attiecīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Tātad prokurors, ceļot apsūdzību, faktiski ir viens no pirmajiem, kura uzdevums ir sniegt konkrētā nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Tai pat laikā pat dažādas tiesu instances var būt atšķirīgos uzskatos par nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Tātad šādās situācijās līdz pat kasācijas instances tiesas vērtējumam var saglabāties nedrošība, vai nodarījums kvalificēts pareizi.

Turklāt tiesas dažkārt pat līdzīgās lietās pauž atšķirīgi viedokli par nodarījuma juridisko kvalifikāciju.

Ja vēlāk izrādās, ka kvalifikācija ir nepareiza un tiesa nav tiesīga pārkvalificēt nodarījumu, vai patiešām loģisks ir risinājums apsūdzētā attaisnošana, kā tas šobrīd notiek praksē?

Šādos gadījumos prokurors objektīvi nepareizi ir kvalificējis nodarījumu, taču viņam pat nevar pārmest neuzmanību vai nolaidību (starp citu Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 33.pantā noteikts, ka tiesību normu nepareiza piemērošana vai interpretācija nav uzskatāma par rupju neuzmanību, ja viedoklis, kas bijis amatpersonas rīcības pamatā, nav uzskatāms par juridiski neadekvātu. Tas, ka augstāka iestāde vai tiesa vēlāk paudusi citu viedokli, nav apstiprinājums tam, ka amatpersonas viedoklis bijis juridiski neadekvāts.).

Protams, ar to es nekādā ziņā negribu teikt, ka arī prokuroriem nebūtu apzinīgāk jāizturas pret saviem pienākumiem. Šajā ziņā es pilnīgi piekrītu, ka pašiem prokuroriem būtu vairāk jāanalizē pieļautās kļūdas. Tomēr, lai šīs kļūdas varētu analizēt, bet galvenais zināt, ka rīkoties līdzīgās situācijās turpmāk, svarīgi, lai būtu konsekventa un stabila tiesu prakse konkrētā jautājumā. Ja tiesu prakse ir svārstīga, tad visai komplicēti no pieļautās kļūdas vienā procesā izdarīt secinājumus, kas ņemami vērā turpmākā darbā.
Autors
6. Marts 2012 / 13:10
0
ATBILDĒT
Paldies par Jūsu plašo komentāru.

Kā jau minēju atsaucē uz “piebildes” komentāru, raksta galvenais uzdevums bija iepazīstināt lasītāju ar to, kāda kompetence apsūdzības trūkumu koriģēšanā ir Vācijas, Austrijas un Šveices tiesai, jo jau raksta ievadā minēts, ka Latvijas tiesiskais regulējums tiks apskatīts tikai nedaudz (kā salīdzinājumam, jo raksts nevar pārsniegt noteiktu rakstu zīmju apjomu).

Apzinoties, ka rakstā apskatīto ārvalstu prakse būtiski atšķiras no Latvijas prakses, uzskatīju par īpaši nepieciešamu norādīt argumentus, kāpēc šāda prakse tiek uzskatīta par atbilstošu procesuālo funkciju nodalīšanas principam, gan to, ka tā nav pamats tiesneša noraidīšanai, resp., pēc būtības šo koncepciju vismaz teorētiski būtu iespējams iestādāt arī Latvijas likumā.

Savā rakstā neesmu paudis tēzi, ka “Latvijā jautājums par apsūdzības neprecizitāti u.tml. nav skatīts.” Esmu norādījis tikai to, ka “mazāk uzmanības pievērsts tam, kādas juridiskas sekas rodas, ja nepieciešamās ziņas iztrūkst un ciktāl šos trūkumus tiesīga novērst tiesa”

Ar šo frāzi biju domājis to, ka mazāka uzmanība veltīta jautājumam, pēc kādiem kritērijiem vadīties, vai tiesa attiecīgās korekcijas var vai nevar veikt. Piemēram, jau agrākā rakstā biju analizējis, vai tiesa pareizi rīkojusies, ka attaisnojusi apsūdzēto pēc KL 275. panta tāpēc, ka apsūdzībā bija norādīts dokuments, kas viltots, bet nebija norādīta neviena tiesība, ko šis dokuments piešķir. Konkrētajā gadījumā tiesas motivācija aprobežojās ar konstatējumu, ka šāds trūkums aizskar apsūdzētā tiesības, neiedziļinoties jautājumā, ko tad īsti aizstāvības pozīcijas stiprināšanas šī papildus norāde būtu devusi.

Šobrīd, manā skatījumā, šajā jautājumā ir vērojama visai kazuistiska pieeja, lai varētu runāt par kādām kopējām tendencēm.

Tāpēc rakstā pausts viedoklis, ka ar apsūdzētā tiesību pārkāpumu KPL 455.panta trešās daļas izpratnē būtu saprotamas situācijas, kurās apsūdzētajam iztiesāšanas gaitā nebija pamats rēķināties ar to, ka tiesa varētu grozīt nodarījuma faktiskos apstākļus, bet, apzinoties to, viņš būtu aizstāvējies savādāk vai sekmīgāk, nekā to darījis faktiski, resp., šeit pilnā mērā derīgi kritēriji, kas piemēroti rakstā apskatīto ārvalstu praksē.
Autors
6. Marts 2012 / 13:00
0
ATBILDĒT
Raksta galvenais uzdevums bija iepazīstināt lasītāju ar to, kāda kompetence apsūdzības trūkumu koriģēšanā ir Vācijas, Austrijas un Šveices tiesai, ja tā atzīst par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus vai uzskata, ka visi apsūdzībā norādītie apstākļi ir pierādīti, bet nodarījums jākvalificē citādi. Visas rakstā izteiktās tēzes balstās uz prezumpciju, ka tiesa, pārbaudot pirmstiesas izmeklēšanā iegūtos un tiesas izmeklēšanā pārbaudītos pierādījumus, šos no apsūdzības atšķirīgos faktiskos apstākļus atzīst par pierādītiem, resp., šis raksts neskar jautājumu par apsūdzības pierādīšanu un pierādīšanas standartu.
K.Strada-Rozenberga
6. Marts 2012 / 12:19
0
ATBILDĒT
Es gan ieteiktu izlasīt manu komentāru rūpīgāk. Es nebūt autoram neuzbrūku, bet gan izteicu vēlējumu vairāk pakavēties pie Latvijas situācijas. Un nezinu no kurienes Jūs ņēmāt, ka mūsu uzskati nesakrīt?

Lai neradītu pārpratumus, vēlreiz uzteikšu rakstu un tā autoru par doto iespēju apdomāt vairākas idejas un izteikšu cerību redzēt citus rakstus ar dziļāku Latvijas situācijas analīzi.

Tad varēsim arī padiskutēt par uzskatu dažādību. Bet varbūt tādas nemaz nebūs...
dr.
6. Marts 2012 / 12:10
0
ATBILDĒT
Es arī negribēju iesaistīties komentēšanā. Gribēju tikai paslavēt autoru un rosināt lasītājus padomāt par to, kā lietas notiek pie mums un kā Eiropā, cik liela ir atšķirība pašos domāšanas pamatos, kā domā tiesneši Eiropas valstīs un ko par šiem pašiem jautājumiem tiesneši domā Latvijā. Bet Jūsu un otra komentētāja komentāri manī radīja viedokli, ka Jūs abi vienkārši uzbrūkat autoram. Jums ir cits, atsķirīgs viedoklis, un uzbrūkat Jūs autoram ar nezolīdām metodēm, uzverot, ka viņš ir prokurors. Tā vietā, lai skatītos uz autora iztirzāto tēmu pēc būtības, Jūs gribat visu noreducēt uz \"blusu meklēšanu prokurora kažokā\". Jūs lielsiski saprotat, ka raksts nav par to, kam kas kriminālprocesā ir jāpierāda, un nav arī par prokurora pienākumiem autora minēto Eiropas valstu un Latvijas tiesās. Tad kāpēc Jūs rakstāt piebildes par to, par ko raksts nemaz nav? Autors pats raksta: \"Trūkumi apsūdzībā var rasties gan objektīvi attaisnojošu iemeslu, gan prokurora pieļauto kļūdu dēļ....\" Var būt dažādi iemesli, kāpēc var rasties nepieciešamība apsūdzību grozīt. Nebūt ne vienmēr tas ir dēļ prokurora kļūdām un arī prokurora pieļautās kļūdas var būt gan tādas, kuras nevar labot, gan tādas, kuras ir labojamas (vismaz citās Eiropas valstīs tā ir).
K.Strada-Rozenberga
6. Marts 2012 / 11:29
0
ATBILDĒT
Parasti komentēšanā neiesaistos, bet Jūsu komentārs manī gan izraisīja smaidu. Man nešķiet īpaši grūti saprast, ka tiesas darbība kriminālprocesā lielā mērā ir nosacīta ar apsūdzības uzturētāju darbību. Tiesa neko nevērtē tāpat vien, bet gan tāpēc, ka prokurors ir izteicis savu pieņēmumu, ka kāds ir vainīgs un šis jautājums ir nodots tiesas izlemšanai. Līdz ar to prokuroriem ir jāapzinās arī sava atbildība. Starp citu šodienas rakstā tas arī ļoti skaidri iezīmējās, citastarp norādot, ka \"iztiesāšanas gaitā nav novēršami .. tādi apsūdzības trūkumi, kuru iespaidā apsūdzība nepilda norobežojošo funkciju...\" Līdz ar to tiesas izvērtējamo iespējami noziedzīgo darbību apmērs lielā mērā atkarīgs no apsūdzības uzturētāja procesuālās darbības. Un ir tikai loģiski, ka, ja šī apsūdzības uzturētāju darbība padara par neispējamu, apgrūtina, nepamatoti aizkavē tiesas iespēju sasniegt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, tad šāda darbība ir jāizvērtē. Un tas būtu jādara ne tikai tiesai, bet pamatā jau pašiem prokuroriem, apzinoties savu ārkārtīgi lielo lomu krimināltiesisko attiecību risinājumā.
piebilde
6. Marts 2012 / 10:37
0
ATBILDĒT
Paldies par ārkārtīgi dziļo,bezgala informatīvo un pamatoto man adresēto komentāru. Tiešām dr. cienīgs teksts.
dr.
6. Marts 2012 / 10:27
0
ATBILDĒT
Tur arī ir tā būtiskā faktiskā atškirība, ka Eiropā tiesneši nodarbojas ar apsūdzētā nodarījuma izvērtēšanu, un autors parāda, kā viņi to dara un pēc kādiem principiem vadās Eiropas valstu tiesu tiesneši, bet Jūs gribat, lai Latvijā tā vietā tiesneši nodarbotos ar prokuroru darbības izvērtējumu.
K.Strada-Rozenberga
6. Marts 2012 / 10:04
0
ATBILDĒT
Ar interesi izlasīju rakstu, kura temats neapšaubāmi ir aktuāls, īpaši Latvijas apstākļos, kur vēl attiecīgā jautājuma risinājumā nav nostabilizējusies prakse. Jāatzīst, ka raksts ir visai informatīvs un interesants, dod vielu šādām tādām pārdomām. Tomēr, tā kā autors rakstā tomēr pievēršas arī Latvijai, raksta vērtību nenoliedzami būtu cēlusi Latvijas situācijas dziļāka analīze, kuras diemžēl iztrūkst. Ir interesanti uzzināt citu valstu pieredzi, taču, ja tas ir lielākoties ir pārstāts, tad lietderīgums Latvijas prakses attīstībai ir salīdzinoši neliels, īpaši, ja pētītas valstis, ar kurām šībrīža KPL, tāpat kā tā vēsturiskai attīstībai, ir visai attāla (vai pat nekāda)saikne. Līdz ar to cerība, kas radās izlasot raksta nosaukumu, man personīgi netika piepildīta. Grūti piekrist autoram, ka Latvijā jautājums par apsūdzības neprecizitāti u.tml. nav skatīts. Pirmkārt, ir krietni vairāk AT Senāta atzinumu (īpaši pēc 2008.gada, kad veikts rakstā minētais prakses apkopojums) gan par prasībām apsūdzības saturam, apsūdzību grozīšanas iespējamību, apjomu u.tml. Un lai arī daudzkārt AT Senāta atzinumi ir diskutējami, tomēr šajā jomā tie bijuši nozīmīgi un ir pelnījuši vismaz pieminēšanu.

Otrkārt, jau 2010.gadā publicēts speciāli šim jautājumam veltītais Meikališas raksts (Tiesas pilnvaras apsūdzības tiesiskajā izvērtēšanā tiesvedības laikā - Kriminālprocess. Raksti.2005-2010, R., Latvijas Vēstnesis, 2010, 601.-614.lpp.) Tur šis jautājums skatīts detalizēti, ar konkrētiem priekšlikumiem un ir dažas visai diskutējamas idejas. Būtu bijis interesanti un, domājams, praksē noderīgi, ja autors būtu pakavējies un izteicis domas par tām.

Un noslēgumā - es personīgi tomēr vairāk vēlētos redzēt skaidru funkcionālu nodalījumu - kas apsūdzības apmēra, satura un pierādītības jomā jādara un ko var darīt prokurors un ko tiesa. Manuprāt,pašā rakstā ne vienmēr skaidri ir nošķirts subjekts (tiesa) no laika (iztiesāšana). Šai sakarā jāatceras, ka Latvijas apstākļos prokuroram piešķirtas ļoti plašas iespējas apsūdzības grozīšanai, precizēšanai, papildināšanai u.tt. iztiesāšanas laikā. Te primāri būtu atcerēties, ka apsūdzības apmēra noteikšana un tās pierādīšana tomēr pamatā ir prokurora uzdevums. Tas pats attiecas arī uz satura nepieciešamu koriģēšanu iztiesāšanas laikā. Vienmēr esmu atbalstījusi tiesas plašākas pilnvaras kriminātiesisko attiecību taisnīga noregulējuma sasniegšanas nolūkam. Tomēr tai pat laikā esmu aicinājusi nenoniecināt citu dalībnieku lomu un katram būt pietiekami atbildīgiem pret saviem pamatpienākumiem. Līdz ar to Latvijas prakses sakārtošanas nolūkam apskatītā jautājuma kontekstā noteikti papildus būtu nepieciešama arī plašāka pievēršanās prokuroru darbības izvērtējumam. Pilnībā pievienojos autoram, ka daļā gadījumu apsūdzības \"nepareizība\", ir prokuroru kļūda (manuprāt, pat vairumā gadījumu). Līdz ar to būtu nepieciešama asāka reakcija uz apzinātajām kļūdām un pienākuma uzturēt apsūdzību (t.sk. grozīt to) vai atteikties no apsūdzības uzturēšanas nepildīšanu.

Un pavisam noslēgumā - paldies autoram par rakstu, kas radīja iespēju šo komentāru uzrakstīt. Ar nepacietību gaidīšu nākamos rakstus, kuros, autors, cerams, tuvāk pakavēsies pie Latvijas situācijas analīzes gan attiecībā uz tiesu, gan attiecībā uz prokuroru kompetenci un atbildību.
dr.
6. Marts 2012 / 09:31
0
ATBILDĒT
No Jūsu komentāra redzams, ka esat spilgts padomijas produkts. Eiropā tiesneši domā un vadās no pavisam citiem principiem un citām morāles vērtībām, kādas jūsu cilvēku grupai ir svešas.
piebilde
6. Marts 2012 / 09:13
0
ATBILDĒT
Rakstā gan neatradu atziņu,ka jebkura apsūdzība ir jāpierāda. Tas arī ir galvenais prokurora uzdevums. No raksta gandrīz(?)izriet,ka tiesai ir pienākums notiesāt,ja vien apsūdzības teksts uzrakstīts \"pareizi\".
dr.
6. Marts 2012 / 08:55
0
ATBILDĒT
Ļoti labs raksts. Kā uz delnas redzams, kāda dziļa padomejiska domāšana valda Latvijas tiesās un cik tālu eiroperiskā domāšana atsķiras no Latvijā pašreiz valdošās.
visi numura raksti
Agris Bitāns
Skaidrojumi. Viedokļi
Juridiskas piezīmes latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida sakarā
Jāizsaka pateicība žurnālam "Jurista Vārds", kas 2011. gada 25. oktobra numurā Nr. 43(690) apkopoja ievērojamu juristu domas par latgaliešu valodu. Tas savukārt novērš nepieciešamību tērēt laiku, lai pārliecinātu, ka šis jautājums ...
21 komentāri
Dagne Rušeniece
Skaidrojumi. Viedokļi
Aizvadīts pirmais gads, kopš zvērināti notāri šķir laulību
2011. gada 1. februārī stājās spēkā virkne grozījumu Civillikumā, Civilprocesa likumā, Notariāta likumā un Civilstāvokļa aktu likumā, ar kuriem tika noteikts, ka turpmāk bezstrīdus laulības šķiršanas lietas izskatīs zvērināti ...
11 komentāri
Linda Vīnkalna
Nedēļas jurists
Linda Vīnkalna
8 komentāri
Gatis Litvins
Notikums
Notāru dienu tradīcija turpinās
Zvērināti notāri ir vieni no retajiem, kas rīko pasākumu, kurā ārpus ikdienas komunikācijas ikvienam iedzīvotājam ir iespēja bez maksas saņemt atbildi uz līdz tam sev neatbildētajiem jautājumiem. Jautājumu dažādība parasti ir ...
Tiesību prakse
Indivīda tiesības prasīt amatpersonas viedokli
Latvijas Republikas Satversmes 104. pants noteic tiesības uz atbildi uz iesniegumu pēc būtības, taču vienlaikus ietver norādi, ka persona var vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumu likumā paredzētajā veidā. Proti, ...
1 komentāri
AUTORU KATALOGS