Pagājuši gandrīz 20 gadi kopš likuma “Par pašvaldībām” pieņemšanas. Šajā laikā ir iespēta pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma, tomēr atšķirībā no citām Eiropas valstīm nav izdarīta tik elementāra lieta kā nošķirta pašvaldības lēmējvara no izpildvaras, kas praksē rada gan interešu konflikta situācijas, gan neefektīvas pārvaldības riskus.
Tagad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nolēmusi situāciju mainīt, paredzot liegumu pašvaldības domes deputātam darboties pašvaldības izpildvarā.
Salīdzinoši bieži pašvaldības domes deputāti ieņem citus amatus attiecīgajā pašvaldībā vai tās padotībā esošajās iestādēs. Lēmējvaras un izpildvaras robežas tiek sapludinātas, turklāt no pārvaldības viedokļa veidojas sarežgītas situācijas, kad pašvaldības izpildvaras ietvaros jādod norādījumi par neapmierinošu darba izpildi vai tamlīdzīgi pašvaldības darbiniekam, kas vienlaikus ir pašvaldības deputāts. Līdz ar to veidojas konflikts ne tikai no tiesiskā, bet arī emocionālā viedokļa, kas mazina pašvaldības pārvaldības efektivitāti un rīcībspēju.
Piemēram, Lielbritānijā lēmējvaras institūcijā nevar strādāt attiecīgās pašvaldības visu līmeņu izpildvaras darbinieki. Ņemot vērā Latvijas administratīvi teritoriālās reformas “veiksmes”, kad joprojām ir salīdzinoši daudz pašvaldību līdz 5000 iedzīvotāju un kad visās vietējās kopienās varētu trūkt potenciālo kandidātu visiem pašvaldības amatiem, šobrīd saprātīgs kompromiss būtu noteikt konkrētus izpildvaras amatus, kuru pildītāji nevar vienlaikus būt pašvaldības lēmējvaras deputāti, piemēram, attiecīgās pašvaldības administrācijas vadītājs un tā vietnieks, iestādes vadītājs vai kapitālsabiedrības valdes loceklis. Vispārīgi vērtējot, arī šāda izņēmuma pamatotība ir apšaubāma, jo pārvaldības efektivitāte ir vienlīdz svarīga kā mazās, tā arī lielās pašvaldībās. Pagaidām izņēmums varētu būs īslaicīgs, līdz tiktu pārvērtēti administratīvi teritoriālās reformas rezultāti.
Kopumā vērtējot, ministrijas priekšlikumi ir atbalstāmi, tomēr tie ir vērtējami kā viens īslaicīgs ielāps pašvaldību darba organizācijas neefektivitātei. Nav arī jautājums par algas lielumu. Pašvaldības deputāta amata pienākumu izpilde notiek sabiedriskā kārtā (piemēram, Lielbritānijā) vai arī par simbolisku samaksu (piemēram, Latvijā), jo pašvaldības deputāti nav pilna laika amatpersonas jeb tautas vēlēti “ierēdņi”. Citādāka modeļa izveide prasītu pārmērīgus finanšu līdzekļus, un būtu grūti pašvaldības darbā iesaistīt dažādu nozaru profesionāļus, jo reti kurš augsta ranga speciālists būtu gatavs pilnībā atteikties no savas pamatnodarbošanās. Pašvaldības deputāta pienākumu izpilde jāsaglabā kā sabiedriskā kārtā veikts darbs vietējo iedzīvotāju interesēs paralēli savai pamatdarbībai.
Pašvaldību darbu var uzlabot, pirmkārt, veidojot profesionālu pašvaldības izpildvaru, otrkārt, pārvērtējot kompetences sadalījumu starp pašvaldības lēmējinstitūciju un izpildvaru. Kamēr politiski veidotā lēmējinstitūcija turpinās pildīt pašvaldības administrācijas pārvaldes uzdevumus, piemēram, izdos administratīvos aktus, tikmēr situācija nemainīsies. Nav pieļaujams, ka tautas vēlēti pārstāvji – politiķi – administratīvajā procesā lemj par privātpersonu pamattiesību ierobežošanu. Pašvaldības deputātiem jābūt nevis “ierēdņiem”, bet vietējās kopienas attīstības filozofiem jeb stratēģiem.
Ministrijas vēlme risināt situāciju vēl līdz nākamajām vēlēšanām ir saprotama, jo gaidīt vēl četrus gadus ir nesaprātīgi un rada lielākus riskus nekā intensīva darba riski attiecībā uz gatavotā likumprojekta kvalitāti. Tomēr jācer, ka ministrijas reformu degsme nebeigsies ar ielāpa uzlīmēšanu.