10. septembrī Ministru kabinets pieņēma lēmumu nepārsūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Nagla pret Latviju". Latvija pildīs vasaras vidū Strasbūrā pieņemto lēmumu un izmaksās žurnālistei Ilzei Naglai tiesas piespriesto kompensāciju 20 000 eiro (14 056 latu) apmērā. Ministru kabinets pieņēma lēmumus vēl arī trīs citās lietās: "Jurševskis pret Latviju", "Elberte pret Latviju" un "Petrova pret Latviju".
Ministra kabineta lēmumu lietā "Nagla pret Latviju" daudzi uztvēra ar sajūsmu. Saprāts esot uzvarējis. Pat ārlietu ministrs neslēpa gandarījumu, norādot, ka Latvija ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībniece un mums ir jāstrādā pie tā, lai cilvēktiesības pie mums būtu tikpat augsti vērtētas un respektētas kā citur Eiropā. Protams, tam vispilnākajā apjomā jāattiecas uz tieslietu sistēmas darbu. Tāpēc Ministru kabinets uzdeva Tieslietu ministrijai un Iekšlietu ministrijai apmācīt savus darbiniekus, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot norādījusi, ka Latvijai nav problēmu ar normatīvo regulējumu, bet gan normatīvā regulējuma piemērošanu konkrētajā gadījumā.
Ministru kabineta lēmumu lietā "Nagla pret Latviju" saturiski var vērtēt kā pareizu. Tiesāties tiesāšanās pēc, protams, ir nevietā. Tomēr rodas arī vairāki "procesuāli" jautājumi, uz kuriem pagaidām grūti atrast atbildes un kas ietekmē paša lēmuma izpratni.
Pirmkārt, kāpēc šādi jautājumi tiek skatīti Ministru kabineta sēdes slēgtajā daļā un kāds ir Ministru kabineta pieņemtā lēmumu argumentatīvais pamatojums? Otrkārt – kāpēc nav publicēti lēmumi, ko Ministru kabinets šajā pašā sēdē pieņēma pārējās lietās? Svarīgi būtu arī noskaidrot, kad un kā valdība lēmusi apmācīt tieslietu un iekšlietu nozaru darbiniekus cilvēktiesībās un kā šis process tiks organizēts, lai Naglas gadījumam līdzīgas lietas neatkārtotos.
Attiecībā uz jautājuma iekļaušanu sēdes slēgtajā daļā, iespējams, varētu minēt argumentus saistībā ar Latvijas puses stratēģijas izstrādi tiesvedībai Eiropas Cilvēktiesību tiesā, lai gan maz ticama šķiet iespēja, ka tas notiek tieši Ministru kabineta sēdē. Tomēr – jebkurā gadījumā – lēmuma pamatojumam bija jābūt publiski pieejamam. Diemžēl šobrīd nav zināms, kādi ir bijuši valdības motīvi neturpināt tiesvedību Naglas lietā un vai izvēlētie kritēriji tiks turpmāk attiecināti uz ikvienu, kura lieta nonāks līdzīgā situācijā.
Tādējādi cilvēktiesību ekspertu diskusijas, kurās tiek apspriests fakts (lēmuma rezultāts), nevis pamatojums, kļūst gaužām neproduktīvas, turklāt nerodas arī stingra pārliecība, ka no Naglas gadījuma turpmāk tiks izdarīti visi nepieciešamie secinājumi. Informācijas neesamība veicina nevajadzīgas spekulācijas. Tādēļ būtu lietderīgi apsvērt iespēju padarīt šādu Ministru kabineta lēmumu pieņemšanas procesu atklātāku, kamēr no tā būtiski necieš Latvijas pozīcijas aizstāvēšana Eiropas Cilvēktiesību tiesas procesā.