10. Decembris 2013 / 21:54
Atsaucoties uz iepriekšējā komentētāja norādi, sniedzu savu alternatīvo recenziju.
Grāmatā nav diskusijas. Autors izvēlējās tikai tos avotus, kuri atspoguļo viņa viedokli. Diemžēl ir iezīmējusies tendence, ka daži autori, tostarp arī šīs grāmatas autors, pasniedz kaut ko kā doktrīnu, kaut gan darba tapšanas laikā pastāv virkne citu darbu un/vai tiesu prakse, kur ir pausts atšķirīgs viedoklis. Manuprāt, tas nav labs stils, ja autors izvēlas tikai tos avotus, kuri pamato viņa viedokli un pilnībā ignorē tos literatūras avotus, kuri viņam ir zināmi vai kurus var viegli sameklēt, piemēram, izmantojot meklēšanas funkciju JV.
Ja grāmata ir pozicionēta kā tāda, kura būs nederīga ne tikai praktiķiem, bet arī teorētiķiem, tad lasītājs, paļaujoties uz šo apgalvojumu, saprātīgi sagaida attiecīgu kvalitāti. Taču pirmajā sadaļā „Lietu tiesības” (10.-26.lpp., neieskaitot tiesas nolēmumus, kuri pieder pie konkrētās sadaļas) ir 10 atsauces, kas jau liek apšaubīt padziļināta pētījuma veikšanu. Rodas iespaids, ka autors ir gandrīz atreferējis paskaidrojumus lietās, kur viņš pārstāvēja klientus, un it kā pieklājības pēc ielika dažas atsauces.
Vēl es gribētu pateikt par citu tendenci, kura, manuprāt, arī nav visai zinātniska, bet tā diemžēl ir raksturīga vairākiem vietējiem autoriem. Autors sameklē Internetā kādas valsts X likumu, iztulko latviešu valodā vienu normu un tad pats, neizmantojot vai vismaz lasītājam neatklājot avotus, jo nav nevienas atsauces uz valsts X tiesību literatūru, interpretē šo vienu noteikumu. Es vienmēr uzdodu sev jautājumu, ja jau, lai izprastu Latvijas tiesības, dažkārt jāizlasa vairākas grāmatas un spriedumi, vai līdzīgā pieeja nebūtu izmantojama valsts X gadījumā? Konkrētās grāmatas gadījumā diemžēl šad tad tiek arī pielietota šī „ metode”, ka valstī X, pastāv tāds pats regulējums, ko autors pats izsecina no citas valsts normatīvā akta.
Atsevišķu sadaļu tēzes nav jaunas. Pārsvarā ir izmantotas Torgāna, Baloža un Kalniņa grāmatas, kā tas arī izriet no atsaucēm. Autora tēzes ir bieži vien pārāk vispārīgas, turklāt, kā minēts, šīs tēzes un atziņas var atrast citu autoru darbos. Bez tam dažas citu autoru atziņas nav atreferētas precīzi. Ņemot vērā minēto, šī darba „bonuss” ir nepublicētie tiesas nolēmumi.
