ŽURNĀLS Informācija

Vismaz viens leģitīmais mērķis (spr. 24.punkts) ir aplams: sabiedrībai NAV intereses saņemt kvalitatīvu jur.palīdzību. Pirmkārt, kvalitatīvas jur.palīdzības saņemšana ir tīri individuāls, nevis sabiedrības mērķis. Piemēram, ja kvalitatīvas jur.palīdzības potenciālais saņēmējs ir Cūku ferma, sabiedrībai nav interese, ka tā saņem kvalitatīvu palīdzību, tieši otrādi - sab,interese ir, lai tā saņem labi ja vidējā līmeņa jur.palīdzību. Otrkārt, šāda loģika varētu darboties vienīgi gadījumos, ja abās pusēs ir vienlīdz kvalitatīva palīdzība - tad tiešām tiek īstenota sab.interese pēc vispārēja taisnīguma, bet cik bieži tā notiek?

izskatās, ka šobrīd ir tāda sabiedrības "testēšana", lai varētu ieviest advokātu procesu arī apelācijā.

Jā.Tomēr jāazīst, ka no ST puses SPRIEDUMA motivācija tāda pašvaka. Un beigās par to sabiedrības labumu, tā vien gribās, no visas sirds ieteikt, zvērinātiem advokātiem algu no budžeta saņemt!

Pievienojos sprieduma kritikai.
Pirmkārt, Satversmes tiesa atstājusi bez ievērības CPL 33.panta pirmās daļas 1.punkta galveno principu, ka maksā zaudētājs. Tātad galvenais un faktiski vienīgais kritērijs, lai prasītu pārstāvja honorāra atlīdzināšanu no otras puses, ir tas, vai attiecīgā puse lietu ir uzvarējusi vai zaudējusi. Jautājums par puses pārstāvja statusu ir otršķirīgs, patiesībā nesvarīgs, jo pusei patiesībā neinteresē, vai pārstāvis ir jurists vai advokāts. Pusei ir būtiski uzvarēt tiesvedībā. Ja reiz puse, kuru pārstāv jurists, ir uzvarējusi tiesvedībā, tad, acīmredzot, jurista/neadvokāta nodrošinātā pārstāvība ir bijusi kvalitatīva un pusei ir tiesības prasīt, lai zaudējusi puse atlīdzina šim pārstāvim samaksāto honorāru.
Otrkārt, jau iepriekšējos komentāros pamatoti ir aizrādīts, ka spriedums ir balstīts prezumpcijā, ka advokāts a priori sniegs kvalitatīvāku pārstāvību tiesā nekā jurists. Lai arī šāda prezumpcija kā ideāltipisks modelis ir vēlams un atbalstāms, tomēr šī prezumpcija neatbilst realitātei, līdz ar to realitātei neatbilstošs ir arī Satversmes tiesas dotais CPL 33.panta pirmās daļas 1.punkta tulkojums.
Treškārt, Satversmes tiesas spriedums liegt tiesības prasīt otrai pusei atlīdzināt pārstāvim juristam samaksāto honorāru, ir zināmā pretrunā tam, ka jurists vēl joprojām var pārstāvēt pusi procesā. Ja reiz ir atļauts pārstāvēt, kāpēc liegt pusei prasīt atlīdzināt izdevumus par šo pārstāvību?

Reti slikts Satversmes tiesas spriedums. Argumentācija nulle, tikai "prezumējams", ka advokāti ir gudri un vareni, pārējie pamuļķīši. Pati situācija, ka ja uzvarētāja puse būtu algojusi advokātu, tā var no zaudētāja puses prasīt izdevumus, bet ja algo juristu, tad nevar, ir absurda. Skaidrs, ka Satversmes tiesa ir aizgājusi advokātu lobiju pusē un kopējā patiesā vēlme īr izspiest no aprites juristus, lai panāktu advokātu monopolu. Tomēr lai kā visi necenstos, Satversmes tiesa nekad nespēs izdzēst vārdus, kurus tā ir pateikusi vairākos savos spriedumos, ka "bez advokātiem,tikpat labi personu var pārstāvēt arī jurists". Tādejādi arī tas ir prezumējams. Godīgi sakot gribētos, lai "Gardie visdari", šo jautājumu pabīdītu tālāk uz Eiropas institūcijām.

netaisnīgi gan. lietas vešanai noalgot var, bet pietiesāt izdevumus ne. ja reiz likumdevējs pateica A (ka blakus advokātiem juristi ar var pārstāvēt), tad jāsaka B.

Tas vārdiņš "prezumējami", kas tik bieži te pielietots, izsaka visu. Varbūtība, jābūtība, nenoteiktība...