ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ar interesi izlasīju rakstu, jo reti par kādu jautājumu Jurista Vārdā izvēršas diskusija ārpus komentāriem pie raksta. Tomēr jāsaka, ka biju gaidījis detalizētāku pamatojumu, kāpēc manis piedāvāta koncepcija varētu būt nepareiza.
Kā izriet no raksta, manis izteiktie secinājumi apšaubīti, atsaucoties uz vairākiem procesuālajiem principiem – tiesībām uz taisnīgu tiesu, procesuālo taisnīgumu, KPL 19.panta trešajā daļā nostiprināto principu „šaubas par labu apsūdzētajam”.
Nenoliedzami, interpretējot KPL normas, kas nav saprotamas viennozīmīgi, kā arī izlemjot jautājumus, kurus KPL neregulē, procesuālajiem principiem ir liela nozīme. Taču, lai viedokli pamatotu ar šiem principiem, jādefinē to darbības robežas, jo tikai tad „nākamajā solī” var secināt, vai šis princips atstāj ietekmi uz atbildi, kura tiek meklēta. Rakstā diemžēl nav atspoguļotas šo principu darbības robežas. Aprobežojoties ar atsevišķu principu uzskaitījumu, var pamatot jebkādu vēlamo viedokli.
Par KPL 19.panta trešās daļas principu var norādīt, ka pat virspusēja iepazīšanās ar šī principa darbības robežām, ļauj secināt, ka tas neietekmē jautājuma izlemšanu par tiesas tiesībām grozīt nodarījuma faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju.
KPL 19.p.3.d. nosaka: „visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.” Šis princips attiecas tikai uz faktisko apstākļu konstatēšanu, nevis likuma interpretāciju, kas izriet no termina „vaina” lietošanas. Tātad nedz šaubas par KL, nedz KPL normu interpretāciju nav jāvērtē par labu apsūdzētajam un šim principam nav nekā kopīga ar jautājumu par KPL normu interpretāciju jautājumā par tiesas kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā.
Par rakstā minēto taisnīgas tiesas principu, var atzīmēt, ka tas ietver veselu „buķeti” tiesību, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu utml. Tāpēc, pirmkārt, būtu jānosaka, kuram no šiem elementiem ir nozīme rakstā analizētā jautājuma izlemšanā un kādas ir tā darbības robežas.
Pēc šajā rakstā izdarītās vispārīgās atsauces uz šo principu, nav iespējams spriest, kādā veidā izpaužas šī principa pārkāpums, ja KPL 455.pantu interpretēt robežās, kādās esmu piedāvājis savā rakstā. Rakstā nav arī paskaidrots, kādās robežās autora ieskatā pieļaujama faktisko apstākļu grozīšana no tiesas puses, piemērojot KPL 455.pantu.
Kā galvenais pārmetums manai pozīcijai rakstā minēts tas, ka Latvijā (atšķirībā no Vācijas, Austrijas un Šveices) kriminālprocesā nav nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips. Tomēr, manuprāt, šai atšķirībai nav sakara ar jautājumu par tiesas kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā.
Objektīvās izmeklēšanas princips izpaužas tajā, ka tiesai ir tiesības vākt pierādījumus pēc savas iniciatīvas vai dod attiecīgus norādījumus procesa dalībniekiem. Abos manos rakstos nav mēģināts uzspiest tiesai kriminālprocesā pārkāpt KPL 455.p. 2.d., kas nosaka, ka tiesa ir tiesīga pēc savas iniciatīvas iegūt pierādījumus un tos pārbaudīt tiesas sēdē tikai tad, ja apsūdzētais aizstāvību īsteno pats, bet tiesai rodas pamatotas šaubas par viņa pieskaitāmību vai iespējamo vainu apsūdzībā. Tiesas kompetence grozīt faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju, par kuru minēts manā rakstā, ir domāta tikai tajās robežās, kādās prokurora iesniegtie un tiesas sēdē pārbaudītie pierādījumi atzīti par pietiekošiem noziedzīga nodarījuma konstatēšanai.
Iespējams, pārlieku ātri cenšos paust savu viedokli, jo cik noprotams, ir sagaidāms vēl nākamais raksts, taču tādas bija manas pārdomas.
Noslēgumā gribētu atzīmēt, ka raksts rada iespaidu, ka vienīgais iemesls, kāpēc esmu mēģinājis pamatot plašu tiesu kompetences nepieciešamību šajā jautājumā, ir pieļautās prokurora kļūdas, kā rezultātā taisīts attaisnojošs spriedums. Tomēr tas tā nav. Mana raksta ievadā aprakstīti tipiskākie gadījumi, kuros prokurora vaina nav saskatāma, piemēram, pretrunīga tiesu prakse par nodarījuma juridisko kvalifikāciju, nevienveidīga izpratne, cik detalizēti apsūdzībā jāapraksta katrs no faktiskajiem apstākļiem. Ja likums pieļauj tiesai apsūdzības trūkumu novēršanu zināmās robežās, tad šīm iespējām jābūt identiskām neatkarīgi no tā, vai tā ir prokurora vaina vai nē.

Cik labi,ka vismaz vēl viens kvalificēts cilvēks kaut cik orientējas vācvalodīgajā kriminālprocesā. Latvijas nelaime ir tā,ka ļaudīm ir ļoti viegli monopolizēt jebkuru tiesību jomu,ja vien viņam ir kādas (arī valodu)zināšanas virs vidusmēra.Tas neizbēgami noved pie kārdinājuma mētāties ar atsaucēm vietā un nevietā,nebaidoties sagaidīt atgriežamies svelpjošu bumerangu .

1. Autors raksta, ka objektīvās izmeklēšnas princips Latvijas kriminālprocesā nav nostiprināts. Tā gluži tas nav. Likuma Par tiesu varu 17. pants. Patiesība
(1) Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību;
2. Advokāti visai brīvi un plaši interpretē jēdzienu tiesības uz aizstāvību. Šim jēdzienam pēc būtības tāda sakara ar apsūdzības grozīšanu, kādu piedāvā autors nemaz nav. Tiesības uz aizstāvību nozīmē tikt savlaicīgi pirms nopratināšanas infomētam par apsūdzības būtību un saturu, nevis aizliegumu labot apsūdzības kļūdas un ailzliegumu grozīt apsūdzību.