ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

26. Maijs 2015 /Nr.21 (873)

Daži iebildumi par jautājumiem, kas skar tiesu kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā
9 komentāri
Mg.iur.
Egons Rusanovs
zvērināts advokāts zv. advokātu birojā “Rusanovs&Partneri”, LU Juridiskās fakultātes doktorants  

2015. gada 20. janvāra "Jurista Vārda" numurā tika publicēts Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurora Mg.iur. Māra Lejas raksts "Latvijas tiesu kompetence apsūdzības trūkumu novēršanā". Ne visam šajā M. Lejas rakstā paustajam var piekrist, tādēļ, turpinot diskusiju par attiecīgo tēmu, ir tapuši divi atbildes raksti – iebildumi par jautājumiem, kas skar tiesu kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā. Turpinājumā – pirmais no tiem.

Divos savstarpēji saistītos rakstos periodiskajā izdevumā "Jurista Vārds"1 M. Leja uzdevis retorisku jautājumu: vai "trūkumi apsūdzībā [..] prokurora pieļauto kļūdu dēļ [..] ļauj ignorēt citus (netiek precizēts kādus – autora piezīme) kriminālprocesa principus un vainīgā persona atbrīvojama no soda, ja izmeklēšanas rezultāti (netiek precizēta procesa stadija – autora piezīme) liecina, ka apsūdzētais ir vainīgs (netiek norādīts, kuram tā šķiet – autora piezīme.)? Tālāk ne bez zināmas skaudības piedevas tiek rasta atbilde – izrādās tādās progresīvās valstīs kā Vācija, Austrija un Šveice esot "rasts risinājums, kā iztiesāšanas gaitā novēršama liekākā daļa trūkumu, turklāt neatkarīgi no prokurora viedokļa".2 Proti, vienkāršoti sakot, šajās valstīs prokurora kļūdas izlabojot tiesa, par to vienīgi informējot un uzklausot apsūdzēto. Vēstījums ir nepārprotams: kādēļ joprojām tā nenotiek Latvijā?

Neraugoties uz turpmāko zināmu kritikas devu, tomēr jāizsaka patiesa cieņa un atzinība ne tikai nopietnam procesuālajam, bet šoreiz arī – publiski pausto teorētisko uzskatu oponentam M. Lejam, kurš nevairījās atklāti paust savu viedokli svarīgos kriminālprocesuālos jautājumos, tādējādi rosinot patiešām svarīgu un vērtīgu diskusiju. Arī profesionālā saskarsme ar M. Leju līdz šim nekad nav raisījusi ne mazākās šaubas par pēdējā deklarētajiem personīgajiem principiem – rīkošanos tā, lai vēlāk pašam par sevi nebūtu jākaunas, zināšanu pielietošanu tikai godīgu un taisnīgu mērķu sasniegšanai u.

komentāri (9)
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
dr.iur.
26. Maijs 2015 / 13:40
0
ATBILDĒT
Atļaušos vēl reiz iejaukties diskusijā. Pašos pamatos starp Latvijas un, piemēram, VFR kriminālprocesu tik lielas atšķirības nemaz nav, bet ir liela atšķirība tajā, ka faktiski vienas un tās pašas normas tiek piemērotas. Kriminālprocesa likuma 527. panta pirmā daļa nosaka, ka (1) Notiesājoša sprieduma aprakstošajā daļā sniedz pierādītā noziedzīga nodarījuma aprakstu un juridisko kvalifikāciju, minot tā izdarīšanas laiku, vietu, izdarīšanas veidu, apsūdzētā vainas formu, motīvus un šā nodarījuma sekas. Tur nekas nav teikts, ka nodarījuma aprakstā tiesai ir jāpārraksta vārds vārdā prokurora apsūdzība. Līdzīgi ir VFR. VFR nevienam neienāk prātā tiesas tiesības pašai dot spriedumā nodarījuma fakstiko apstākļu izklāstu uzskatīt par apsūdzības grozīšanu vai prokurora kļūdu labošanu, bet pie mums autors piedāvā uzskatī, ka, ja jau tiesa deva savu nodarījuma faktisko apstākļu izklāstā, tad tā bija apsūdzības grozīšana un turklāt tā tad noteikti bija prokurora kļūda. Tiesa nedrīkst notiesāt apsūdzēto par smagāku pantu, kā ir lūdzis prokurorors, bet tiesai prokurora dotaies faktisko apstākļu izklāsts nav saistošs. Likums paredz, ka tiesai spriedumā ir jādod pierādītā noziedzīgā nodarījuma apraksts, nevis prokurora inkriminētais.
Māris Leja
26. Maijs 2015 / 12:53
1
ATBILDĒT
Ar interesi izlasīju rakstu, jo reti par kādu jautājumu Jurista Vārdā izvēršas diskusija ārpus komentāriem pie raksta. Tomēr jāsaka, ka biju gaidījis detalizētāku pamatojumu, kāpēc manis piedāvāta koncepcija varētu būt nepareiza.
Kā izriet no raksta, manis izteiktie secinājumi apšaubīti, atsaucoties uz vairākiem procesuālajiem principiem – tiesībām uz taisnīgu tiesu, procesuālo taisnīgumu, KPL 19.panta trešajā daļā nostiprināto principu „šaubas par labu apsūdzētajam”.
Nenoliedzami, interpretējot KPL normas, kas nav saprotamas viennozīmīgi, kā arī izlemjot jautājumus, kurus KPL neregulē, procesuālajiem principiem ir liela nozīme. Taču, lai viedokli pamatotu ar šiem principiem, jādefinē to darbības robežas, jo tikai tad „nākamajā solī” var secināt, vai šis princips atstāj ietekmi uz atbildi, kura tiek meklēta. Rakstā diemžēl nav atspoguļotas šo principu darbības robežas. Aprobežojoties ar atsevišķu principu uzskaitījumu, var pamatot jebkādu vēlamo viedokli.
Par KPL 19.panta trešās daļas principu var norādīt, ka pat virspusēja iepazīšanās ar šī principa darbības robežām, ļauj secināt, ka tas neietekmē jautājuma izlemšanu par tiesas tiesībām grozīt nodarījuma faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju.
KPL 19.p.3.d. nosaka: „visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.” Šis princips attiecas tikai uz faktisko apstākļu konstatēšanu, nevis likuma interpretāciju, kas izriet no termina „vaina” lietošanas. Tātad nedz šaubas par KL, nedz KPL normu interpretāciju nav jāvērtē par labu apsūdzētajam un šim principam nav nekā kopīga ar jautājumu par KPL normu interpretāciju jautājumā par tiesas kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā.
Par rakstā minēto taisnīgas tiesas principu, var atzīmēt, ka tas ietver veselu „buķeti” tiesību, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu utml. Tāpēc, pirmkārt, būtu jānosaka, kuram no šiem elementiem ir nozīme rakstā analizētā jautājuma izlemšanā un kādas ir tā darbības robežas.
Pēc šajā rakstā izdarītās vispārīgās atsauces uz šo principu, nav iespējams spriest, kādā veidā izpaužas šī principa pārkāpums, ja KPL 455.pantu interpretēt robežās, kādās esmu piedāvājis savā rakstā. Rakstā nav arī paskaidrots, kādās robežās autora ieskatā pieļaujama faktisko apstākļu grozīšana no tiesas puses, piemērojot KPL 455.pantu.
Kā galvenais pārmetums manai pozīcijai rakstā minēts tas, ka Latvijā (atšķirībā no Vācijas, Austrijas un Šveices) kriminālprocesā nav nostiprināts objektīvās izmeklēšanas princips. Tomēr, manuprāt, šai atšķirībai nav sakara ar jautājumu par tiesas kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā.
Objektīvās izmeklēšanas princips izpaužas tajā, ka tiesai ir tiesības vākt pierādījumus pēc savas iniciatīvas vai dod attiecīgus norādījumus procesa dalībniekiem. Abos manos rakstos nav mēģināts uzspiest tiesai kriminālprocesā pārkāpt KPL 455.p. 2.d., kas nosaka, ka tiesa ir tiesīga pēc savas iniciatīvas iegūt pierādījumus un tos pārbaudīt tiesas sēdē tikai tad, ja apsūdzētais aizstāvību īsteno pats, bet tiesai rodas pamatotas šaubas par viņa pieskaitāmību vai iespējamo vainu apsūdzībā. Tiesas kompetence grozīt faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju, par kuru minēts manā rakstā, ir domāta tikai tajās robežās, kādās prokurora iesniegtie un tiesas sēdē pārbaudītie pierādījumi atzīti par pietiekošiem noziedzīga nodarījuma konstatēšanai.
Iespējams, pārlieku ātri cenšos paust savu viedokli, jo cik noprotams, ir sagaidāms vēl nākamais raksts, taču tādas bija manas pārdomas.
Noslēgumā gribētu atzīmēt, ka raksts rada iespaidu, ka vienīgais iemesls, kāpēc esmu mēģinājis pamatot plašu tiesu kompetences nepieciešamību šajā jautājumā, ir pieļautās prokurora kļūdas, kā rezultātā taisīts attaisnojošs spriedums. Tomēr tas tā nav. Mana raksta ievadā aprakstīti tipiskākie gadījumi, kuros prokurora vaina nav saskatāma, piemēram, pretrunīga tiesu prakse par nodarījuma juridisko kvalifikāciju, nevienveidīga izpratne, cik detalizēti apsūdzībā jāapraksta katrs no faktiskajiem apstākļiem. Ja likums pieļauj tiesai apsūdzības trūkumu novēršanu zināmās robežās, tad šīm iespējām jābūt identiskām neatkarīgi no tā, vai tā ir prokurora vaina vai nē.
mazgudrais > Māris Leja
26. Maijs 2015 / 16:20
4
ATBILDĒT
godātais, 455.panta otrā daļa norāda, ka faktiski tiesai saistībā ar pierādījumu iegūšanu ir aizstavja funkcijas, nevis prokurora, bet trešā daļa liecina, ka tiesa nekādā gadījumā nav subjekts, kurš meklēs ceļus, kā pierādīt personas vainu
pie mums ir tā sanācis, ka administratīvās tiesas gudro administratīvā akta pamatojumu iestādes vietā, kaut gan vajadzētu skatīt lietu, tikai un vienīgi ņemot vērā administratīvā akta saturu; attīstot šādu izpratni slinki prokuroriņi labprāt gribētu, ka tiesas uzņemas prokuroru funkcijas un sacer apsūdzību, pamatojoties uz citiem faktiskajiem apstākļiem nekā norādījis prokuros
p.s. faktiskos apstākļus nevar grozīt, var grozīt NN aprakstu, ietverot tajā norādi uz citiem (citādiem) faktiskajiem apstākļiem
jauki
26. Maijs 2015 / 10:52
6
ATBILDĒT
Cik labi,ka vismaz vēl viens kvalificēts cilvēks kaut cik orientējas vācvalodīgajā kriminālprocesā. Latvijas nelaime ir tā,ka ļaudīm ir ļoti viegli monopolizēt jebkuru tiesību jomu,ja vien viņam ir kādas (arī valodu)zināšanas virs vidusmēra.Tas neizbēgami noved pie kārdinājuma mētāties ar atsaucēm vietā un nevietā,nebaidoties sagaidīt atgriežamies svelpjošu bumerangu .
dr.iur.
26. Maijs 2015 / 10:10
6
ATBILDĒT
1. Autors raksta, ka objektīvās izmeklēšnas princips Latvijas kriminālprocesā nav nostiprināts. Tā gluži tas nav. Likuma Par tiesu varu 17. pants. Patiesība
(1) Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību;
2. Advokāti visai brīvi un plaši interpretē jēdzienu tiesības uz aizstāvību. Šim jēdzienam pēc būtības tāda sakara ar apsūdzības grozīšanu, kādu piedāvā autors nemaz nav. Tiesības uz aizstāvību nozīmē tikt savlaicīgi pirms nopratināšanas infomētam par apsūdzības būtību un saturu, nevis aizliegumu labot apsūdzības kļūdas un ailzliegumu grozīt apsūdzību.
Armands > dr.iur.
26. Maijs 2015 / 10:21
2
ATBILDĒT
Atļaušos nepiekrist. Tiesas pienākums noskaidrot objektīvo patiesību nav sinonīms objektīvās izmeklēšanas principam (salīdzinājumam likuma "Par tiesu varu" 17.pants un Administratīvā procesa likuma 107.panta ceturtā daļa).
Objektīvās izmeklēšanas princips ietver tiesas tiesības pašai aktīvi piedalīties lietas apstākļu noskaidrošanai, tajā skaitā pašai meklēt pierādījumus.
Kā zināms, ne kriminālprocesā, ne vēl jo vairāk civilprocesā tiesa pati nemeklē pierādījumus, bet pierādīšanas pienākums ir lietas dalībniekiem.
dr.iur. > Armands
26. Maijs 2015 / 11:58
1
ATBILDĒT
1. Neviens nesaka, ka tie ir sinonīmi. 2. Neviens princips nav absolūts. Civilprocesā ir arī sevišķā tiesāšanās kārtība, ir arī 93. panta ceturtā daļa un citas līdzīgas normas, kas ne tikai pusēm, bet arī tiesai uzliek dažādus pienākumus (pie mums gan to visai bieži tiesa nepamana). Administratīvajā procesā tiesai vairāk pienākumi ir uzlikti tāpēc, ka tur nepiedalās prokurors, bet kriminālprocesā tādi pienākumi nav uzlikti tāpēc, ka prokurors tur piedalās. Pie tam, nevajag likt vienādības zīmi starp pierādīšanas nastu (pienākumu) un prasību nosakaidrot patiesību. Tāpēc tiesnesis drīkst jebkurā laikā uzdot jautājumus pats. Tas ir tieši tāpēc, ka, nesaktoties uz visu, tiesnesim saglabājas patiesības izdibināšnas uzdevums.
jauki > dr.iur.
26. Maijs 2015 / 12:19
1
ATBILDĒT
Būtu jauki no Dr.iur. saņemt viedokli par "objektīvas patiesības" jēdzienu tiesībās.Man tas neglābjami saistās ar dabaszinātņu sfēru,bet gan jau likumdevējs savā bezgalīgajā viedumā Tiesu varas likumā to ielicis apzināti. Atsevišķa raksta vērts varētu būt temats par KPL 1.panta un "objektīvās" patiesības attiecībām.
dr.iur. > jauki
26. Maijs 2015 / 12:47
3
ATBILDĒT
objektīva patiesība un taisnīgs noregulējums ir ģenrālklauzulas jeb vispārināti tiesiski jēdzieni.
visi numura raksti
Gatis Litvins
Intervija
Beidzot tiesas ieteiktā mediācija darbojas arī Latvijā  
Pēc vairāku gadu diskusijām 2014. gada jūnijā stājās spēkā Mediācijas likums, tādējādi vienai no alternatīvajām strīdu risināšanas metodēm radot tiesisko regulējumu. 2015. gada janvārī stājās spēkā tiesību normas, kas ...
25 komentāri
Dina Gailīte
Notikums
Konstitucionālā tiesa kā valsts konstitucionālās identitātes sargs
Maija pirmajā pusē Satversmes tiesā viesojās Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas tiesneši un ar saviem Latvijas kolēģiem apsprieda šobrīd būtiskos konstitucionālo tiesību jautājumus – valstu nacionālo konstitucionālo ...
7 komentāri
Jurista Vārds
Notikums
Ēriks Kalnmeiers atkārtoti iecelts ģenerālprokurora amatā

Saeima 21. maijā iecēla Ēriku Kalnmeieru ģenerālprokurora amatā uz vēl vienu pilnvaru termiņu. Par Ē. Kalnmeieru nobalsoja 76 deputāti, pret nebalsoja neviens.

Marina Kameņecka-Usova
Skaidrojumi. Viedokļi
Kā pareizi saprast mediāciju
Mediācija, šķīrējtiesa, ombuds un arī strukturētās sarunas tiek uzskatītas par alternatīvu strīdu izšķiršanas kārtību (Alternative Dispute Resolution – ADR).1 Tomēr būtiskas iezīmes ļauj atšķirt mediāciju no citām ADR ...
Tīna Lūse
Skaidrojumi. Viedokļi
Kur velkamas Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma piemērošanas robežas
Rakstā autore aplūko divus no pamatjēdzieniem, ar kuriem sākas Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma (turpmāk – NKAL) piemērošana un no kuriem izriet minētā likuma regulējuma tvērums – komercprakses īstenotājs un komercprakse.
AUTORU KATALOGS