Latvijas Republikas Satversmes 30. pants nosaka, ka pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas. Imunitātes mērķis ir nodrošināt parlamenta netraucētu funkcionēšanu un pasargāt deputātus no politiski motivētām apsūdzībām. Saeima ar politisku lēmumu izšķir šo jautājumu, un prakse ir dažāda – tā gan izdod, gan arī neizdod deputātus administratīvajai sodīšanai.
Augstākā tiesa ir norādījusi, ka Saeimas lēmums neizdot deputātu administratīvai sodīšanai rada vienīgi procesuāli tiesiskas sekas – nepieciešamību atlikt lietas izskatīšanu, kamēr persona zaudē Saeimas deputāta mandātu (SKA-408/2006). Tomēr praksē termiņš, kurā deputātu iespējams saukt pie atbildības, visticamāk, būs jau beidzies pirms imunitātes izbeigšanās un administratīvo sodu vairs nevarēs uzlikt.
Atkal ir atsākusies diskusija par atteikšanos no imunitātes pret administratīvo sodīšanu. Jau 2006. gadā Andris Kaņeps publikācijā “Jurista Vārdā” pamatoja, kāpēc Satversmes 30. pantā paredzētais noteikums, ka Saeimas loceklim nevar uzlikt administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas, un tā piemērošanas prakse ir pretrunā ar neaizskaramības mērķi un būtību un līdz ar to atceļams. (Kaņeps A. Deputātu neaizskaramība: vai Satversmē nepieciešami grozījumi. Jurista Vārds, 26.09.2006.)
2012. gadā Saeimas deputāts Ainars Latkovskis norādīja: “Šī laikam būs kāda sestā vai septītā reize, kopš esmu ievēlēts Saeimā, kad mēs skatām jautājumu par deputāta imunitātes atcelšanu attiecībā uz administratīvo sodīšanu.” (Deputāta imunitāte kā lietussargs vai bonuss. Jurista Vārds, 03.04.2012.)
Starptautiskā organizācija GRECO 2015. gada 27. marta ziņojumā izteica nožēlu par Latvijas bezdarbību šajā jautājumā. Organizācija atgādina, ka imunitāte Saeimas deputātiem noteikta 1922. gadā un kopš tā laika nav grozīta. Administratīvās imunitātes privilēģija ir atceļama, jo ir pārāk plaša un bezjēdzīga šodienas Latvijas demokrātiskajā sabiedrībā. Tādējādi tiktu kliedētas jebkādas aizdomas par to, ka parlamenta deputāti stāv pāri likumam, un stiprināta Latvijas pilsoņu uzticēšanās savam parlamentam, kuras līmenis šobrīd ir diezgan zems.
Arī Venēcijas komisija 2014. gada 14. maijā publicētajā ziņojumā par parlamenta locekļu imunitāti atzīst, ka imunitātes institūtam ir sena vēsture, tomēr tā ir aplūkojama no mūsdienu skatpunkta. Imunitātes noteikumiem jābūt tādiem, kas stiprina demokrātiju, atklātību un likuma varu, kā arī novērš ļaunprātīgu tās izmantošanu. Imunitāte ir jānosaka maksimāli šauri, un to nevajadzētu attiecināt uz maznozīmīgiem pārkāpumiem, kuru sodīšana nevar būtiski ietekmēt parlamenta locekļa darbību. Atbilstoši Venēcijas komisijas datiem imunitāte deputātiem uz visu veidu administratīvajiem pārkāpumiem ir Latvijā, Vācijā, Kirgizstānā, Krievijā, Čehijā un Slovākijā.
Igaunijā un Lietuvā parlamenta locekļiem nav imunitātes pret administratīvo sodīšanu. Saskaņā ar Igaunijas konstitūcijas 76. pantu parlamenta locekļiem ir imunitāte tikai krimināltiesību jomā. Turklāt interesanti, ka parlaments lemj par imunitātes atcelšanu, pamatojoties uz Igaunijas tiesībsarga, nevis prokuratūras priekšlikumu. Līdz ar to palielinot jautājuma izskatīšanas objektivitāti. Līdzīgi arī Lietuvā saskaņā ar konstitūcijas 62. pantu parlamenta locekļiem ir imunitāte krimināltiesību jomā, savukārt Valsts prezidentam ir imunitāte arī pret administratīvu sodīšanu (Lietuvas konstitūcijas 86. pants).
Demokrātiskā un tiesiskā valstī, kurā pastāv neatkarīga tiesu vara un efektīva tiesību aizsardzība, nevajadzētu būt bažām par administratīvās sodīšanas izmantošanu, lai prettiesiski ietekmētu parlamenta deputāta politisko darbību.
